Ceļojums. Kustība. Šī gada festivāla Summertime – aicina Inese Galante vadmotīvs ir atbilstošs gan mākslinieka būtībai un nemitīgajai izaugsmei, gan vasarīgajai gaisotnei kūrortpilsētā jūras krastā, kur iespējamas ir gan negaidītas satikšanās, gan dažnedažādi citi pārsteigumi. Inese Galante, viena no retajām operdīvām, kura turpina dziedāt arī pēc sešdesmit gadu vecuma robežas, savā festivālā Summertime – aicina Inese Galante Dzintaru koncertzālē ik vakaru uzņēma ciemos mūziķus tepat no pašu mājām un arī no Nīderlandes, Vācijas, Portugāles, Krievijas. Pat no Kotdivuāras, kur dzimusi Grammy balvas laureāte, spilgtā un temperamentīgā afrikāņu dziedātāja, dejotāja un perkusiju māksliniece Dobē Njaorē, kura ar krāšņo un etniskiem vokālajiem paņēmieniem bagāto plaša diapazona balsi un neatvairāmi mežonīgo, enerģētiski uzlādējošo spēku jau otro reizi satricināja festivāla klausītājus.
Festivāla muzikālais ceļojums bija paredzēts dažādām gaumēm, jo tajā uzstājās gan klasiskās, akadēmiskās mūzikas, gan džeza interpretācijas meistari. Te skanēja smeldzīgie portugāļu fadu (turklāt vīrieša, šajā žanrā starptautiski atzītā Antonio Zambužu, balsī!) un virtuoza ģitārmūzika čigānu dzimtas ansambļa izpildījumā. Tradīcijas satikās ar izaicinošu radošo fantāziju un brīvību. Līdzās atzītiem māksliniekiem dota iespēja arī jaunajiem – konkursa Ineses Galantes talanti laureātiem. Līdzās viesiem, kurus iepazinām pirmoreiz, uzstājās publikai zināmi un gaidīti festivāla Summertime draugi, piemēram, mecosoprāns Oļesja Petrova, džeza pianists Daniils Krāmers, tenors Raimonds Bramanis, basbaritons Egils Siliņš, kontrtenors Sergejs Jēgers un nu jau arī vācu diriģents Ekharts Viciks, kurš tagad ir festivāla mākslinieciskais vadītājs un diriģēja gan atklāšanas, gan noslēguma koncertu. Maestro ir lielisks atradums. Viņš koncertus vadīja profesionāli, precīziem žestiem, muzikāli jūtīgi, ar elegantu vieglumu, turklāt nebijās izpausties pat parodējošā humoršovā. To visu, protams, nav iespējams apgūt, pēc darba ik vakaru braukājot uz Jūrmalu un atpakaļ. Neizdevās arī man (portugāļu fadu gāja secen), toties paveicās tiem, kuri pavada atvaļinājumu Dzintaru koncertzāles tuvumā.
Miegains Čaikovskis, aizraujošs Pjacolla
Maskavas virtuozu vieskoncerts (11. augustā), kurā slavenais kamerorķestris pirmoreiz satikās ar Londonā dzīvojošo latviešu pianistu Reini Zariņu, bija nākamais klasiskās mūzikas vakars pēc festivāla atklāšanas, kuru jau aprakstīju iepriekšējā KDi numurā. Sadarbības debija bija viens no spilgtākajiem vakara un arī visa festivāla iespaidiem, kaut arī neiederējās konceptuālajā programmā Gadalaiki, kuru veidoja itāļu baroka meistara Antonio Vivaldi, argentīniešu tango reformētāja Astora Pjacollas un krievu dramatiskā liriķa Pētera Čaikovska Gadalaiku cikli. Reinim Zariņam izdevās muzikāli smalki apdzīvot un niansēt Georga Pelēča Baltā koncertīno (Concertino bianco in C klavierēm un kamerorķestrim, 1983) naivo vienkāršību. Visnotaļ nepretenciozā mūzika pianista sniegumā izstaroja tīru, rāmu gaismu, ieguva apgarotības dimensiju. Toties pēc tam, orķestra izpildījumā klausoties Čaikovska Gadalaikus (pārlikumā no pazīstamā klavieru cikla, kurā komponists portretējis gada divpadsmit mēnešus), atlika vien pabrīnīties, kā gan tik atzīts Krievijas kolektīvs var tik garlaicīgi un gurdeni spēlēt tieši dzimto mūziku?! Tas bija tik neizteiksmīgi, ka starpbrīdī tā vien gribējās doties mājup. Redzēju, ka daži tā arī darīja.
Tomēr bija vērts palikt, jo populārajā Vivaldi vijoļkoncertu ciklā orķestris atdzīvojās, un solists, virtuozu pirmā vijole Aleksejs Lundins, muzicēja gan dzīvi un dedzīgi, gan izsmalcināti un pat nenogludināti vitālā lauku tautas mūziķu manierē. Tomēr kopiespaids netuvojās aizraujoši individuālajam nesenajam (šī pavasara) Vivaldi Gadalaiku lasījumam tepat blakus, Dzintaru Mazajā koncertzālē, Vinetas Sareikas un Sinfonietta Rīga sniegumā.
Galu galā Maskavas virtuozi ir solistu orķestris, un šīs ambīcijas nedrīkst atstāt badā. Tieši to pilnasinīgi pierādīja četru solistu, vijolnieku Denisa Šuļgina, Ļeva Jodmina, Georgija Caja un Jevgeņija Stemboļska, azartiskā sacensība Astora Pjacollas ciklā Gadalaiki Buenosairesā, kur katrs pārsteidza ar atšķirīgu radošu pieeju un spēles knifiem. Te nu beidzot visi bija atmodušies un muzicēja ar simtprocentīgu atdevi.
Duelis džezā – bez kritušajiem
Visspilgtākais un arī paliekošākais šīs vasaras Summertime guvums neapšaubāmi bija džeza pianistu Daniila Krāmera (Krievija) un Valerija Grohovska (Krievija, ASV) džeza dialogu programma: Duelis – džezs – dialogs (9. augustā). Var tikai apbrīnot mākslinieka meistarību un, pats galvenais, fenomenālo radošo fantāziju un brīvību, ar kādu Daniils Krāmers ieplūdina džezā Šopēna, Bēthovena, Mocarta, Mendelszona un Čaikovska skaņdarbus. Viņš ir mākslinieks bez robežām, taču, tās atceļot, ne mirkli nenodara pāri klasiskās mūzikas būtībai. Klasiskās un romantiskās mūzikas mantojumu viņš nevis izmanto savā labā, bet gan lolo, izceļ un izgaismo jaunā gaismā, turpina jaunā kontekstā, papildinot ar savu pieredzi. Lūk, īstens radošs mākslas akts – dot populārajiem klasiskajiem skaņdarbiem jaunu dzīvību. Muzicēdams solo un atskaņodams savas kompozīcijas, Krāmers vienkārši piedāvāja mūziku kā dievišķu rotaļu, kura valdzina te ar negaidīti atpazīstamām asociācijām, te ar negaidītiem pavērsieniem. Kur nu vēl pianista stāstiņi, kuros caur asprātīgiem jokiem jautās gudri izprastas dzīves patiesības.
Festivālā pirmoreiz izmantotajos lielajos ekrānos varējām tuvplānā vērot arī to, cik neparasti veikli pa klaviatūru joņo pianista pirksti, kā ar kāju sistais pulss kontrolē skanējuma poliritmiju. Svētīgi šoreiz bija redzēt izteiksmīgo mīmiku. Tieši tāpēc, ka abi "duelētāji" ir izteikti dažādi mākslinieki, vēl jo lielākas apbrīnas cienīgs bija viņu ansamblis, kurā bezrobežu fantazētājs Krāmers un virtuozais džeza labāko tradīciju kopējs Grohovskis bija atraduši pilnīgu, absolūti sinhronu saskaņu. Savukārt, zibenīgi nomainot viens otru pie klavierēm, viņi muzicēja kā viens cilvēks.
Galā koncerta spožums un posts
Protams, viss festivāla saturs kopā bija raibums, kuru grūti sakārtot. It īpaši, ja to mēģina izdarīt galā koncerta formā, kas jau a priori ir bīstama savas sadrumstalotības dēļ. Vēl jo vairāk, ja tā veidotājus motivējusi vēlme vienā programmā izdabāt visām gaumēm. Festivāla noslēgumkoncerta Gala Galante virsvērtība meklējama ne tik daudz atgādinājumos par to, kas nedēļas gaitā bijis, bet gan īpaši gatavotajos muzikālajos pārsteigumos, festivāla viesiem muzicējot kopā ansambļos, kuri tieši šeit piedzīvoja pirmizrādi.
Tieši galā koncertā, pirmoreiz mūžā uzstājoties kopā ar džeza pianistu Valeriju Grohovski un Latvijas džeza mūziķiem un aizrautīgi improvizējot par Gēršvina populāro džeza melodiju I’ve Got Rhythm, pārsteidza dziedātājs un ģitārists Džonijs Rozenbergs (Nīderlande). Savā koncertā ar brālēnu ansambli The Rosenberg Trio dziedātājs likās pārāk saldi vienveidīgs – turklāt vēl viņu ar savu personību un virtuozajiem akustiskās ģitāras solo aizēnoja līderis lieliskais ģitārists Stohelo Rozenbergs –, bet te jaunajā skatuves partnerībā viņš viegli un dabiski izpaudās instrumentālā tipa džeza vokālajās improvizācijās.
Kad tika pieteikts, ka izcilā, mūsu publikai jau labi pazīstamā Krievijas operzvaigzne Oļesja Petrova dziedās āriju no Džoakīno Rosīni operas Seviljas bārddzinis, nodomāju – vai tiešām sulīgās, vērienīgi dramatiskās mecosoprāna balss īpašniece nolēmusi pajokot un nodziedāt robusti komisko kalpones Bertas āriju? Bet viņa pārsteidza ar virtuozo, kaprīzi mainīgo Rozīnas āriju, kuru parasti dzied soprāni vai augstie, vieglie mecosoprāni. Toties kādas rakstura dimensijas te atklājās! Viņas Rozīna bija ne tikai šķelmīga nedarbniece un maigi iemīlējies meitēns, bet arī temperamentīga un bezbailīga būtne ar stingru mugurkaulu. Turpat blakus – greizsirdīgā Buijonas princese (no Frančesko Čileas operas Adriana Lekuvrēra) visā savā vokāli piesātinātajā krāšņumā un kaismīgumā. Par spīti saspringtajam balss skanējumam apakšējā reģistrā, Inese Galante repertuārā no Adrianas Lekuvrēras titulvarones līdz operetei (Viljas dziesma no Franča Lehāra Jautrās atraitnes) joprojām priecē savus cienītājus mākslinieciski augstvērtīgā kvalitātē. Pieredzējušajai operdīvai nav jāsacenšas ar jaunību. Viņas trumpis ir personības briedums un siltais šarms.
Patīkams atklājums ir jaunie dziedātāji – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā studējošais soprāns Laura Purena un tenors Vadims Vakarjuks, kurš privāti uz savu roku paskolojies Itālijā. Lauras Purenas balss valdzina ar jaunības svaigumu, dzidrumu, vieglumu, kustīgumu. Dziedājums (Violetas un Alfredo duetā no Džuzepes Verdi operas Traviata 1. cēliena) bija arī intonatīvi precīzs. Protams, šis vēl ir tikai sākums (līdz šim – Andžellas Gobas klasē), taču uz stabila ceļa. Grūtāk prognozēt, kāda nākotne gaida Vadima Vakarjuka dabas dāvāto patīkamā tembra tenoru. Vai pietiks laika un spēka to izkopt? Kokainais Mocarta 23. klavierkoncerta 1. daļas izpildījums lika arī šaubīties, vai par pianistu tiešām reiz kļūs festivāla nedēļā publikai divreiz prezentētais un jau senāk uz Dzintaru koncertzāles skatuves atrādītais Andrejs Feldmanis (jaunākais). Pretrunīgas pārdomas ir par Intara Busuļa iznācienu pašā koncerta noslēgumā Raimonda Paula dziesmā Ja tebja risuju un Kārļa Lāča parodijā Sāksim no sākuma. Žanrā un stilā pārliecinoši, tomēr labāk iederētos kādā citā festivālā uz šīs pašas skatuves.
Koncertu vadītājs Valters Krauze viegli, sirsnīgi un dabiski komunicēja ar publiku, kā viņš to ir ieradis darīt. Savukārt LMT aizkulišu tiešraižu intervētājs Edgars Raginskis brīžiem pārcentās teatrālā uzspēlē. Krauzem vieglās komunicēšanas rutīna ir asinīs, tāpēc bez pūlēm izdodas iesaistīt sarunā publiku. Tiesa, ne bez dažas raupjas satura kļūdas, piemēram, pēc opermūzikas solot ko laicīgāku un to attiecinot… uz Endrū Loida Vebera Rekviēmu!