Vēl Rīgā biju pārliecināta, ka noteikti "dzīvajā" jādzird sludge metal pārstāvjus no Amerikas - "Mastodon", jo iepriekš, klausoties ierakstus, īsti nespēju novērtēt šīs grupas šarmu - it kā izstrādātas melodijas, interesantas idejas, pārliecinoši ritmi, tomēr kaut kas pietrūkst. Taču bieži gadās, ka ierakstos pablāvas grupas koncertos uzplaukst pilnā krāšņumā, kā pavisam nesen "Kilkim Žaibu" dzirdētie "Negura Bunget". Šis, diemžēl, nebija tas gadījums (turpmākais teksts ir subjektīvs viedoklis), visticamāk, nepilnīgās un nepārdomātās apskaņošanas dēļ. Skaņu vīri bija pārcentušies - jau vairāku simtu metru attālumā no "Orange Stage" bija skaidrs - "pārgriezts". Neapdomīgi pieejot skatuvei vēl tuvāk, bungādiņas sāka bīstami drebēt - jābēg. Protams, var koncertu klausīties ar aizbāžņiem ausīs, bet - kāda tam jēga? Turklāt tik intensīva muzikālā struktūra ir pietiekoši niansēta un, ja skaņa ir par blīvu, būtiskie sīkumi vienkārši izšķīst ritma sekcijas bliezienā. Paliek tikai nojausma - par to, kā varētu būt. Taču, pateicoties šim audiālajam pārpratumam, atklājām mūziķi, par kuru tā īsti nebiju dzirdējusi. Amerikāņu indie rock dziesminieks Kurts Vails (Kurt Vile) "Odeon" teltī pierādīja, ka grunge renesanse nekad tā īsti nebeigsies, turklāt pārliecinoši izveda klausītāju muzikālā ceļojumā no Amerikas lielceļa līdz dziļi personīgām pārdomām. Nekā pārspīlēta (ja neskaita regulāro skaņuvīru dresēšanu), nekā lieka - uz skatuves viens puisis ar pavadošo grupu "The Violators", publika - pozitīvi pārsteigta.
Vakara varoņi, protams, "Portishead". Triphopa pamatlicēji, eksperimentālās mūzikas avangardisti, kas šovasar nometuši ekskluzivitātes plīvuru un uzstājas vai visos Eiropas lielākajos festivālos. "Portishead" koncerts Roskildē ir atgriešanās - te viņi spēlējuši jau 1998.gadā. "Orange Stage" piekāje ir ļaužu pārpilna, iztrūkst tik raksturīgās kņadas. Iedunas elektriskās perkusijas, iekaucas ģitāra, lai izdzistu pieklusinātās gaismas pielietajā skatuvē, ieskanas Betas Gibonsas (Beth Gibbons) ne ar ko nesajaucamais izmisuši liegais vokāls. Nedaudz sakumpusi, uzacīm jumtiņā, "Portishead" vokāliste turas pie mikrofona it kā pēdējiem spēkiem. Barovs ir pazudis savā perkusiju komplektā, ģitārists Atlijs turas krēslā, lai tikai reizēm demonstratīvi nostaigātu starmešu gaismā. Hipnotizējoši, ieaijājoši, emocijas atveroši - britu trio + ceturtais perkusionists nospēlē dziesmas gan no sava atgriešanās albuma "Third", gan agrākos hitus. Šis nav tas koncerts, kur sajūsmināti dziedāt līdzi. Drīzāk ļauties meditatīvai apcerei - tieši tāpēc šķiet, ka "Portishead" uznācienu krietni labāk varētu izbaudīt intīmākos, ne tik burzmainos apstākļos.
Kā, piemēram, Annas Kalvi (Anna Calvi) koncerts nelielajā "Pavilion" teltī. Paspējam uz pēdējām jaunās britu mākslinieces dziesmām, tās vien pārliecina - koncertu 15.oktobrī Rīgā, klubā "Palladium" jāapmeklē gandrīz vai obligāti. Samtainā, tembrāli zemā un nedaudz piesmakusī balss liek atcerēties Ninas Simones lielākos hitus, Kalvi dziesmas ir intelektuāli emocionālas, ar augstu muzikālo kapacitāti. Bez liekas bravūras, bez provokācijām - Kalvi ir satvērusi klausītājus, ietinusi savā burvībā un vaļā nelaiž. Kad izskan pēdējās notis, šķiet, ka kaut kas būtu atņemts.
Dienu jau pēc pusnakts noslēdzam ar visnotaļ diskutablas apvienības koncertu - atgriežamies "Odeon" teltī, kur spēlē "Ghost", teatrāla progressive/ heavy metal grupa no Zviedrijas. Ne pārāk ilgās pastāvēšanas laikā izdots viens albums, "Opus Eponymos", ka arī sasniegta vērā ņemama atpazīstamība - maskotajiem zviedriem visa vasara paies vienos roka un metālmūzikas festivālos. Grupas skatuviskais tēls - labākajās šokroka un pie viena arī black metal tradīcijās. Vokālists tērpies sutanā, savukārt pārējie mūziķi - stilizētos mūku tēlos. Gluži tāpat kā citi maskotie biedri, piemēram, "Slipknot", "Lordi" vai "Hollywood Undead", "Ghost" mūziķi cenšas slēpt savas reālās dzīves identitātes, ļaujot izteikties tikai muzikālajam tēlam. MUzikāli viņus var novietot tajā pašā plauktiņā, kur atrodas "Judas Priest" vai"Black Sabbath" ieraksti - godīgs un melodisks ģitāru skanējums, vokāla dominante un klasiski heavy metal rifi. Ar to arī piektdienas koncertprogrammai tiek pielikts punkts.
Ko vēl festivālā var pasākt? Piektdien atklājam, ka var piedalīties klusajā diskotēkā - pirmajā brīdī nav īsti skaidrs, kāpēc bariņš ļaužu pilnīgā klusumā tik līksmi danco. Var arī ķermeni padarīt par mūzikas instrumentu - vairākus metrus augstos, luminiscējošos paralēlskaldņos novietots instruments, kas, šķiet, darbojas pēc terminovoksa principiem, tajā skaņas un arī gaismas tiek radītas ar roku un visa pārējā ķermeņa kustībām. Var iejusties bezpajumtnieka ādā un ziedot naudu šo cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanai. Var arī nedarīt neko konkrētu un vienkārši vērot. Roskildes festivāls ir piedzīvojums.
Par laika apstākļiem runā tad, kad visas pārējās tēmas jau izsmeltas - vismaz tā pieņemts civilizētajā pasaulē. Roskildes festivālā laika apstākļi ir pirmais, par ko aprunāties. Sestdienas rīts iesācies ar pamatīgām lietusgāzēm, spēcīgu vēju un kopējām bažām, vai vakarā gaidāmais pērkona negaiss neieviesīs izmaiņas grupu uzstāšanās grafikā. Kā Roskilde pārcieta vētru un negaisu, lasiet svēdienas, 3.jūlija fotoreportāžā.