Būs arī pārsteigumi: Sarkisjans spēlēs arī altu, savukārt Bulajevs sēdīsies pie klavierēm. Interesants, abus vienojošs fakts ir ilggadējā LNSO vijolniece un Dārziņskolas skolotāja, Georga Sarkisjana mamma – Nellija Sarkisjana. Lūk, ko stāsta pats Georgs Sarkisjans.
"Bija iecerēts radiokoncerts, bet šajos apstākļos nekādi nevarēja pulcēt lielu ansambli. LNSO direktore jautāja, vai būšu ar mieru spēlēt viens. Šobrīd es tā varētu spēlēt tikai Bahu, bet, manuprāt, tas attālinātā, nevis dzīvā koncertā izklausītos pēc bērēm. Gribējās spēlēt kaut ko jautrāku, un divas vijoles kopā vienmēr ir jautra lieta. Īstenībā es jau sen gribēju spēlēt duetiņus.
Par vienu no programmā iekļautajiem komponistiem nebiju pat dzirdējusi.
Johans Jans Vencels Kallivoda ir interesants XIX gadsimta čehu komponists un diriģents, kurš dzimis un dzīves nogalē atgriezies Vācijā, mācījies Prāgā, kalpojis galmā un sarakstījis daudz operu. Viņš bija kārtīgs romantiķis, ļoti profesionāls, vairāk nekā 250 viņa opusu vidū ir arī simfonijas. Kad sāku spēlēt duetus, pamanīju, ka Kallivoda nemaz nav tik nepazīstams, ir diezgan daudz viņa mūzikas ierakstu. Viņam ir trīs duetu opusi, pa trim duetiem katrā.
Atskaņosim duetu no 181. opusa. Ar Kallivodas mūziku pirmoreiz sastapos studiju gados, jo tas bija labs repertuārs maziem koncertiņiem, haltūriņām labdarības koncertos Menuhin live music now slimnīcās, skolās un pansionātos vajadzēja nepilnu stundu ilgas programmas. Šajos koncertos nospēlēju visus vijoļduetus, kādus vien uzgāju. Vēlos iznest Kallivodu uz publiskās skatuves, jo tā ir laba, klasiski komponēta, ļoti vijolnieciska mūzika. Tur daudz kā ir iekšā.
Bija doma spēlēt ļoti dažādu komponistu duetu "asorti" programmu, taču, sākot to likt kopā, izrādījās, ka Bartoks ir tik interesants, ka spēlēsim no vietas trešo un ceturto kladi – otro pusi no viņa 44 duetiem. Katrs ir savā raksturā, balstīti uz tautas dziesmām un tautas deju ritmiem. Tā ir ļoti vērtīga mūzika, lai gan radīta pedagoģiskiem nolūkiem.
Un tad sāksies brīnumi?
Saprotot, ka būtu par daudz veselu stundu klausīties tikai divas vijoles, atcerējos, ka Bulajevs prot spēlēt arī klavieres. Viņš uz klavierēm pavadīs Bartoka Rumāņu dejas. Pēc tam būs vēl trakāk – es spēlēšu altu. Šādi nospēlēsim gan Mocarta duetu Solmažorā, gan J. Halvorsena Passakalju piedevās. Ar Mocarta duetu saskāros jau studiju laikā, taču spēlēdams vijoli. Pienācis laiks to iepazīt no otras puses.
Esi kādreiz iepriekš spēlējis altu?
Pirmā tikšanās bija ļoti sāpīga. Vācijā "ielēcu" studentu orķestrī, un bija jāspēlē muzikāli krāšņā, izsmalcinātā svīta no Johana Štrausa operas Rožu kavalieris.
Kādēļ toreiz neizvēlējies spēlēt vijoli?!
Tāpēc, ka vijolnieki jau bija izķēruši visas haltūru vietas un nopelnīt varēju tikai ar altu. Protams, bija arī interesanti pašam, taču piedāvājums bija: vijolnieki mums jau ir, trūkst altistu.
Kur tā "uz sitienu" tiki pie alta?
Tas bija manai sievai, kura arī ir vijolniece. Viņa ir brīvmāksliniece, kuru bieži aicina dažādos ansambļos un festivāla orķestros spēlēt arī altu. Pārsvarā tā ir modernā mūzika, un viņa spēj to nospēlēt arī uz alta. Tāpēc kaut kāds alts mums mājās vienmēr ir, lai gan tā arī neesam nopirkuši.
Jūs to aizņematies?
Iedomājies, divi vijolnieki tā arī nav nopirkuši vienu altu. Man ir labas attiecības ar vijoļmeistariem. Būvējot jaunu instrumentu, viņi vienmēr dod mums to izmēģināt, iespēlēt. Tā mūsu rīcībā visu laiku ir kāds labs alts. Kad tas ir brīvs, spēlēju prieka pēc. Mana sieva Jumiko ir japāniete, un viņas dzimtenē visiem vijolniekiem obligāti ir labi jāprot spēlēt altu. Tā ir arī šī koncerta ideja: atcerēties, ka mūziķis ir mūziķis, lai kāds instruments būtu viņa rokās.
Kāpēc nesniedzat duetu koncertu kopā?
Ļoti vienkārši. Jumiko pašlaik atrodas Vācijā un ir mūsu otrā dēliņa gaidībās. Jau ļoti drīz viņam jānāk pasaulē. Bet koncertu gan Jumiko klausīsies – attālināti. Es bieži braucu uz Vāciju, un šķiet, ka drīz pats mācēšu veikt sev koronavīrusa testu!
Daņiilu Bulajevu izvēlējies, jo viņš mācījās pie tavas mammas Nellijas Sarkisjanas?
Viņa joprojām ir Daņiila skolotāja. Tāpēc vienmēr esmu labi informēts, ko viņš dara. Zināju, ka tieši tagad viņam pēc vairākiem koncertiem ir brīvs brītiņš. Zinu arī, ka viņš ir labs ansamblists, kamermūziķis. Viņš ātri reaģē, ir fantāzijas pilns, un tas varētu būt interesanti. Turklāt Bartoka dueti ir domāti skolniekam un skolotājiem. Bartoks vienlaikus ar Hindemitu katrs komponēja 44 šādus duetus. Tas nenozīmē, ka skolotājam ir vieglāka dzīve un nav ko spēlēt. Vienkārši tāda ir šo duetu struktūra. Es pats esmu bijis skolnieka lomā, kad mana profesore Diseldorfas Roberta Šūmaņa mūzikas augstskolā, amerikāņu vijolniece Ida Bīlere aicināja kopā ar viņu ierakstīt kompaktdiskā Hindemita duetus.
Kā mēs dzīvotu, ja kovids būtu uzbrucis pasaulei, kad vēl nebija interneta un videotiešraižu?
Mūsu koncertam ir simboliska nozīme. Divatā satikties tomēr var, un, ja to var darīt spēlējot, šis ir īstais brīdis. Es sagaidu, ka mākslā celsies kvalitāte. Tomēr spēlējot bez publikas, dvēsele paliek tukša. Mēs taču strādājam, lai sniegtu citiem prieku. Nepacietīgi gaidu, kad atkal varēsim uzstāties dzīviem cilvēkiem.
Kāda ir sajūta pie LNSO koncertmeistara pults?
Retāk satiekoties, rutīna ir atkāpusies. Katra programma saņem vairāk uzmanības: tu to vairāk gaidi un vairāk centies. Katram notikumam prātā ir vairāk vietas. Tu esi gatavs sniegt vēl labāku kvalitāti, jo esi jau gana atpūties, bet trūkst dzīva koncerta gaisotnes, jo enerģija un uzmanība, kas nāk no publikas zālē, mūs baro. Ir disonanse: tu varētu sniegt vairāk, bet nav kam. Mikrofons un kamera tomēr nav dzīvs cilvēks.
Pats arī klausies koncertu tiešraides?
Kad, sākoties karantīnai, Berlīnes filharmoniķi atvēra savu koncertu arhīvu, mēs ar sievu attapāmies, ka klausoties ēdam pelmeņus… Sapratu, ka koncertu baudīšana dīvānā, mājas čībās un iespēja sarunāties vai izslēgt orķestri jebkurā brīdī ir tāds popkorna variants. Nolēmu: vai nu mani tiešām interesē kāds ieraksts, vai pagaidīšu, kad atkal varēšu aiziet uz koncertzāli.