Ģirts Bišs. Komponists, kurš izbēdzis no normām

Darbs tiks atskaņots jaunās mūzikas festivālā Arēna 5.novembrī Dailes teātrī. Jauneklīgais Ģirts Bišs (41) laikmetīgās mūzikas festivālā pārstāv minoritāti, kas darbojas akadēmiskās kompozīcijas un vieglās mūzikas krustcelēs — nepretenciozi un oriģināli. Jauka, savrupa atmosfēra valda nelielajā kabinetiņā Latvijas radio ēkā, kur komponists nodarbojas ar mūzikas atlasi Radio 1. "Vairāk ar popu un tādām lietām — tas ir mans lauciņš," viņš paskaidro. Vai popmūzika ietekmē arī to, ko viņš dara? "Jā, lielā mērā," Bišs atbild. "Daudz esmu to klausījies jaunībā, un, neskatoties uz to, ka gāju Dārziņa skolā, popmūzika man likās interesantāka, svaigāka nekā daudzas lietas, ko skolā mācīja. Joprojām uzskatu, ka daudz kas bija nevajadzīgs — teiksim, iemācīties, cik Šūmanim ir daiļrades periodu. Tas viss tika dzīts galvā ar šausmām, jo šausmas mobilizē bērnu mācīties." Elektronikas celmlauzis Bišs gan nekad nav spēlējis popmūziku, vienīgi piedalījies ierakstu tapšanā. Komponistam ir bailes no skatuves jau no Dārziņa skolas dienām, kad bija jāspēlē klavier­eksāmens uz lielās skatuves. "To joprojām redzu sapņos," smaidot atzīst Bišs. No Dārziņa skolas ceļš veda uz kompozīcijas studijām Mūzikas akadēmijā. "Varbūt izdarītu citu izvēli, bet bija cits laiks — 80.gadu vidus, biju paklausīgs bērns," Bišs stāsta. "Man bija iedīdīts, ka nākamais ceļš sevi cienošam māksliniekam ir Mūzikas akadēmija un Parnass, protams, ir Komponistu savienība." Paralēli studijām Bišs sāka strādāt radio. Tas viņam likās aizraujoši, tur varēja montēt, apgūt tehniku. "Man ļoti patīk tehniskas lietiņas," viņš atzīst. Akadēmiju viņš pabeidza ar elektroniskās mūzikas darbu. Tas bija 90.gadu sākumā, kad elektroniskā mūzika Latvijā bija bērna autiņos. "Bija pirmais gads, kad akadēmija absolventiem nevarēja nodrošināt orķestri. Es to veikli izmantoju — orķestris nav mana stiprā puse," atklāj Bišs. "Vēlāk tehniskā revolūcija aizgāja ātri, dažreiz, stimulējot ego, atceros, ka biju viens no pirmajiem, kurš sāka montēt skaņu datorā. Sākās "guļamistabu" studijas laiks, kas man tiešām bija guļamistabā." Press to Play, tehniski smalks skaņdarbs, vairāk ir popmūzikas, ne abstraktās elektronikas estētikā. "Man nekad nav interesējis modernisms elektroniskajā mūzikā. Man patīk tembri, ritmika, faktūras. Esmu iespaidojies no vieglās mūzikas."Bailes no orķestra Elektronikai Bišs dod priekšroku, jo strādāt ar orķestri viņam rada stresu. "Man patīk darīt to, kur jūtos kompetents," skaidro Bišs. "Pieredze ar orķestri ir bijis pilnīgs fiasko... Tad nākas, studijā sēžot, dzirdēt, kā sačukstas divi čellisti, — ārprāts, pirmo reizi ko tādu redzu... Blakus sēž saskābis Normunds Šnē, un es domāju — ak dievs, kaut tas viss ātrāk beigtos... Labāk nē," saka Bišs. "Labprāt spēlējos ar ko mazu, smalku, nelielai auditorijai." Tas Bišam ir izdevies nevainojami — rotaļīgi iemiesot ideju par cilvēku kā dzīves ķīlnieku, izbēgot no žanru žņaugiem. Press to Play, 5.XI plkst.20.00, Dailes teātrī. Biļetes Biļešu servisa kasēs un pie ieejas.