Popmūzikas cienītāji ar sajūsmu uzņēma ziņu, ka populārā latgaliešu grupa Borowa MC koncertos atkal uzstājas kopā ar solisti Guntru Kuzminu, kuras komponētā un dziedātā tautasdziesmas versija Vysskaistuokai meitinei 2006.gadā kļuva par šlāgermūzikas aptaujas Muzikālā banka uzvarētāju. Jau pēc gada pašā Borowas slavas zenītā nesaprotamu iemeslu dēļ Guntra pēkšņi no grupas aizgāja. Ar jaunas solistes meklējumiem grupai neveicās gludi. Ne par velti Guntras atgriešanos grupas vadītājs Aigars Runčis portāla draugiem.lv izveidotajā fanu klubā noslēpumaini solīja kā lielāko pārsteigumu. Pati Guntra pagaidām atgriešanos vērtē piesardzīgi, taču cerīgi.
Uz interviju Rēzeknes mākslas salonā kafejnīcā MŽls Guntra Kuzmina atsteidzas no Latgales radio ierakstu studijas, kur kopā ar savu grupu Rudens stīgas ierakstot pašas komponētās dziesmas. Pirms diviem gadiem, kad trim jauniešiem no Latgales uzgavilēja publika Ventspilī, Guntra, vienkāršā, puķainā blūzītē ģērbusies, likās pavisam samulsusi un it kā neiederīga. Tagad var redzēt pavisam citu Guntru — drošu, pārliecinātu, latgaliski komunikablu. Saruna notiek latgaliešu valodā.
Tu tik tiešām esi atgriezusies Borowā?
Es to laikam vēl nesauktu par atgriešanos, bet kas to lai zina? Pēterdienas koncertā 29.jūnijā Rogovkā satiku Borowas zēnus Ingaru un Aigaru, parunājāmies, un Aigars piedāvāja man atkal padziedāt kopā koncertos. Vecas draudzības vārdā piekritu. Par ierakstiem vēl nerunājām, bet, ja vajadzēs, varu arī tajos piedalīties.
Nedaudz baidījos, kā publika mani uzņems. Pirmā uzstāšanās bija 19.jūlijā Preiļos koncertā Made in Latgola (Taiseits Latgolā). Skatuve bija tumša, un tad es izgāju un sāku dziedāt dziesmu Puseite (Sasatiksimēs pavysam dreiž... zemī, kur vīnmār ir labi..), bet tad, kad iedegās gaisma, skatītāji mūs sagaidīja ar tādām ovācijām! Nākamais koncerts bija Rēzeknē Eiropas tautu kultūras festivālā. Tagad dziedāsim Kārsavā pilsētas svētkos 22.augustā. Prieks, ka sanāk savējiem latgaliešiem padziedāt, citādi bija viens laiks, kad vairāk koncertējām citos novados.
Tad, kad tu aizgāji no grupas, klīda visādas baumas…
Zinu, ka baumoja par kaut kādu skandālu, strīdiem. Nekā tāda nebija. Bija nogurums, apnikums, likās, viss traucē, man bija jāpabeidz mūzikas vidusskolas pēdējais kurss, jādomā, ko darīt tālāk. Laikam es tik tiešām paguru no tā visa skaļuma, popularitātes, tas viss tā kā vairāk neinteresēja. Es domāju, ka līdzīgi bija mums visiem, tikai kā kurš šo grūto posmu pārdzīvoja.
Kā jūs vispār cits citu atradāt?
Kā mēs satikāmies? Ai, tas bija sen! Ingaru Gusānu (Sedmenu) pirmoreiz satiku kādā koncertā Rēzeknē, no viņa es sākumā pat nobijos, parādās tāds... melnās drēbēs, saulesbrillēs, viss vienā sudrabā, auskari, ķēdes, lieli gredzeni... Domāju, ārprāts, kur es esmu iekūlusies! (Smejas.) Bet tad viņš man pateica: čau, es esmu Ingars! Izrādījās tāds laipns cilvēks, Rēzeknes augstskolas pasniedzējs. Ar Aigaru (Betmenu) mēs iepazināmies jau agrāk Māras Zaļaiskalnas teātra studijā. Aigars man pienāca un noprasīja: tu mācies mūziku? Es saku — nu, jā! Tad viņš nolasīja savu uzrakstīto tekstu "Un kod līsmeņa suok dzist..." un prasīja, vai es nevarētu uzrakstīt melodiju. Es teicu, ka pamēģināšu, bet neko nesolu. Paņēmu tekstu uz mājām, uzkomponēju, domāju, varbūt Aigaram nepatiks, bet viņam ļoti patika. Tā mēs pamazām sākām sadarboties un koncertēt.
Daudzi jūsmo par tavu eņģelisko balsi. Visu šo gadu tu tomēr uzstājies. Vai tā ir jauna grupa?
Nē, grupa Rudens stīgas ir tapusi jau krietni sen vēl pirms Borowas. To mēs, pieci domubiedri, izveidojām, kad vēl mācījāmies Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Liene Igaune (vijole), Zane Stafecka (alts), Jaroslavs Poļakovs (ģitāra), Iļja Poļakovs (basģitāra). Tagad gandrīz visi mācāmies Latvijas Mūzikas akadēmijā, tikai Iļja studē latviešu filoloģiju Latvijas Universitātē.
Mums ir tāda noskaņu mūzika, vairāk sev rakstīta, gan latviski, gan latgaliski. Arī tautas mūzika.
Es pati šogad pabeidzu pirmo kursu J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Vokālajā nodaļā. Mani ļoti saista akadēmiskā mūzika.
Kā tad estrāde, kas ir tuvāks? Pagājušajā vasarā 3. Baroka mūzikas dienās Rēzeknē tu piedalījies Henrija Pērsela baroka operas Didona un Enejs iestudējumā…
Es laikam māku pāršauties no stila uz stilu. Baroka opera vispār bija kaut kas grandiozs! Nemaz nezināju, uz ko es eju, kad man to piedāvāja. Mēģinājumi bija septembra pirmajā pusē, kad akadēmijā sākās studiju gads, nācās vienu nedēļu ziedot, bet tas bija to vērts — strādāt diriģenta Ivara Cinkusa vadībā kopā ar profesionāliem mūziķiem no Bāzeles. Turklāt man piedāvāja vai galveno lomu, biju Ragana. Protams, ļaunā. (Smejas.) Man vienmēr piedāvā ļauno tēlu lomas, skolā Maijā un Paijā es, protams, biju Paija.
Baroka opera Rēzeknē bija kaut kas neredzēts, pilsētnieki mūs tā uzņēma! Ziedi, aplausi!
Tomēr populāra tu kļuvi ar Borowu!
Jā, bet es jau netiecos pēc tā, lai kļūtu slavena. Mēs to sākām darīt, un tas tā pamazām aizgāja, iepatikās arī citiem. Man patīk dziedāt sev. Ja cilvēkiem arī tas patīk, ja atraksta vēstuli draugos.lv vai zvana, protams, par to man ir prieks.
Pēc uzvaras Muzikālajā bankā un Radio SWH aptaujā jau runāja, ka Runčim tas viss ir sakāpis galvā.
Tā nebija taisnība. Aigars ir jauks un vienkāršs. Parasti jau tā notiek, ka tos, kuri mazliet pakāpjas augstāk pa slavas kāpnēm, uzreiz aprunā, ka viņš tur tāds un šāds, iedomīgs. Bet ne visi. Latgalē Aigaru atbalsta.
Kas jūs visus vieno? Jūs esat tik dažādi!
Kas mūs vieno? Latgaliskums. Tas, ka mēs visi esam no Latgales, dod tādu spēku un stimulu kaut ko darīt. Bet arī Rīgā un citur mūs ļoti labi uzņem. Pat pārsteidzoši labi. Tanī pašā Ventspilī, Liepājā varēja redzēt, ka publika smaida, ka viņiem mūsu dziesmas patīk, lai arī tās ir latgaliski.
Par Rudens stīgām un studijām tu jau teici. Ko tu vēl dari?
Ai, šis gads, kamēr nedziedāju Borowā, bija ļoti interesants. Savā pagastā izveidoju meiteņu vokālo ansambli Knifs. Šovasar lielajos Dziesmu svētkos pat dabūjām trešo vietu Latvijā.
Tās ir piecas jaukas Bērzgales meitenes no 12 līdz 15 gadiem. Mana jaunākā māsa, māsīca, viņu draudzenes, kas mācās bērnu mūzikas skolā. Viņas reiz pie manis atnāca un teica — Guntra, mēs ļoti gribam dziedāt! Domājām ansamblim nosaukumu, un tad man likās, ka viņas visas ir kā tādas odziņas, katrai savs knifiņš, tā arī nosaucām — Knifs.
Sākām piedalīties rajona pasākumos, konkursos. Es ansamblim uzrakstīju dažas latgaliešu tautasdziesmu apdares, arī kādu savu oriģināldziesmu, garīgas dziesmas.
Ko vēl? Svētdienās Bērzgales Romas katoļu baznīcā spēlēju ērģeles un
dziedu. Jau no astoņu gadu vecuma es gāju pie altāra dziedāt psalmus.
Spēlēju gan dievkalpojumos, gan kāzās un bērēs, kur vien palūdz. Arī
ansambļa meitenes iesaistīju garīgajā dziedāšanā.
Tanī gadā, kad uzvarējāt aptaujā, 15.augusta naktī Aglonas bazilikā tu
vienkārši sēdēji uz akmens grīdas kopā ar jauniešu grupiņu un dziedāji.
Slavenā soliste!
(Guntra samulst.) Toreiz es pirmo reizi gāju svētceļojumā uz Aglonu, biju tik emocionāli un garīgi pārņemta, svētceļojumā man ļoti patika, tas mani uzlādēja, ļāva sakārtot sevi, salikt visu pa plauktiņiem. Aglonā bija tik daudz jauniešu ar ģitārām, ar dziesmu kladēm, visu nakti dziedājām.
Ko darīsi, kad beigsi Mūzikas akadēmiju?
Man jau ļoti patīk būt par skolotāju. Būšu vokālā pedagoģe. Gribu vispirms pati iemācīties profesionāli dziedāt, lai var mācīt arī citus.