Heinca Holligera maģija

Viņš piekritis festivālā diriģēt pat divus koncertus, abos sadarbojoties ar Latvijas mūziķiem. Festivāla atklāšanas koncertā Lielajā ģildē, sestdien 18.oktobrī, viņu redzēsim gan pie kamerorķestra Sinfonietta Rīga diriģenta pults, gan arī kā solistu, kopā ar savu dzīvesbiedri arfisti Urzulu Holligeri un orķestri atskaņojot poļu XX gs. komponista Vitolda Ļutoslavska dubultkoncertu obojai, arfai un kamerorķestrim. Šajā koncertā skanēs arī viņa paša sešas dziesmas ar Kristiana Morgenšterna dzeju soprānam (soliste — vācu dziedātāja Klaudija Barainska) un kamerorķestrim, savukārt daļas no Holligera mūža darba — apjomīgā Skardanelli cikla (Scardanelly-Zyklus) dzirdēsim viņa diriģētajā Eiropas profesionālo koru apvienības TENSO dienu atklāšanas koncertā Sv.Jāņa baznīcā 23.oktobrī, kur orķestrim Sinfonietta Rīga piebiedrosies Latvijas Radio koris un šveiciešu flautists Fēlikss Rengli.Leģendas un patiesība 1939.gadā dzimušo šveiciešu mūziķi H.Holligeru pasaule vispirms iepazina kā izcilu un ļoti neparastu obojistu. Viņš ir kas vairāk un dziļāk par spožu virtuozu, jo pēc uzvarām konkursos Ženēvā (1959) un Minhenē (ARD konkursā 1961.gadā) gāja savu ceļu, paveicot īstu apvērsumu obojas spēlē. Viņš vienkārši darīja, ko vēlas, nebēdājot par izpatikšanu publikas vairākumam. Publicitāte un izdabāšana masām viņu vienkārši neinteresē. Taču viņš apšauba arī savu jaunizgudrotāja — multifonijas, mikrointervālikas, obojas glissando spēles paņēmienu ieviesēja godu. "Es neko jaunu neizgudroju, multifoniju izmantojis jau romantiķis K.M.Vēbers XIX gadsimtā! Man nepatīk, ja komponisti tikai meklē efektus un cenšas ar tiem pārsteigt. Mūzikas instruments nav tikai mašīna, mūzikas valoda un arī dzirde ir nemitīgā attīstībā. Mēs vispār neizdomājam neko jaunu. Tikai ieklausāmies atdarinām — piemēram, dzīvnieku balsis," viņš laipnīgi paskaidro žurnālistiem, sarunā tūliņ pēc mēģinājuma, turpat kamerorķestra darba zālē. Starp citu, viņš sarunājās, starodams labestīgā atvērtībā, — visā tikšanās gaitā nebija ne vēsts no nekomunikabilitātes, kādu Holligeram mēdz piedēvēt. Un nebūt garlaikoti neskatījās laukā pa logu, kā viņš darot, kad pie viņa ierodas netalantīgi studenti, ar kuriem nav vērts strādāt. Noslēpuma vara "Iespējams, katrs instruments klusībā gaida šādu revolucionāru ģēniju, kurš mums paver skatu uz kādu jau akadēmiski aprobētu instrumentu pavisam citā dimensijā un krāsās," tā Holligeru raksturo Normunds Šnē, kurš 1990.gadā mācījies obojas spēli viņa meistarklasē Bernē. Eksperimentējot ar oboju, Holligers to izpētījis pilnībā, radoši iedvesmojot daudzus laikabiedrus. Ne velti speciāli viņam rakstīti un veltīti ap 300 skaņdarbu. Autoru vidū ir XX gadsimta mūzikas līderi — Lučāno Berio, Karlheincs Štokhauzens, Hanss Verners Hence, Eliots Kārters, Kšištofs Pendereckis, Vitolds Ļutoslavskis. Festivāla Arēna atklāšanas koncertā H.Holligers diriģēs īpašu pasaules pirmatskaņojumu — Freiburgā dzīvojošā latviešu komponista Gustava Fridrihsona orķestra opusu Chiaroscuro (Gaismēna). "Ziniet, Gustavs ir arī ļoti talantīgs pianists un viņam ir ārkārtīgi dziļas zināšanas par mūziku," Holligers saka par latviešu mūziķi, kuru pats skolojis savā obojas klasē Freiburgas Mūzikas augstskolā. "Viņa komponētā mūzika ir lieliska tāpēc, ka neko nezaudējot no priekšgājēju mantojuma, uzrunā ar sarežģītu izsmalcinātību, kurā ir noslēpums! Fridrihsona mūziku nav viegli ne "izlasīt", ne spēlēt vai klausīties. Tas ir kā liels kameransamblis, kurā katra skaņa ir būtiska, ik sīkākais troksnītis," to stāstot, Holligers staro neviltotā naiva un vienlaikus vieda ģēnija priekā. Atzīstoties, ka pašlaik īpaši viņu interesējot skaņas pārejas "no elpas uz skaņu un atpakaļ". Taču pāri visam Holligers uzsver, ka mūzikā vispār viņu vispirms valdzina Noslēpums un tas, vai mūzika personiski uzrunā cilvēku. Tieši tāpēc pats savas kompozīcijas Holligers raksta nevis obojai, "kas man vairs nav noslēpums", bet gan citiem instrumentiem un cilvēka balsij. Tāpēc viņš arī neciešot šodien plaši dievināto "jauno vienkāršību" jeb minimālismu, tostarp arī jaunā garīguma līdera Arvo Perta bezpersonisko mūziku. Savukārt ekstrēmi emocionālā Sofija Gubaiduļina pārmērīgi pārdodot savas emocijas. Nu jau vairāk nekā desmit gadus diriģēdams, Holligers atskaņo gan jauno, gan klasisko mūziku un, pats būdams XX gs. avangarda klasiķis, nekautrējas atzīties, ka sirdij vistuvākais esot romantisms. "Mans otrais vārds ir Roberts, man patīk Roberta Šūmaņa mūzika," viņš saka puspajokam. R.Šūmani viņš atskaņoja pirmoreiz viesodamies Rīgā 2001.gadā, pie Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas diriģenta pults.