Pulsējoša enerģija un hipnotisks saspēles virmojums, kas atraisa ķermeni un iekvēlina prātu – šī ir formula, kas raksturo Lielās mūzikas balvas 2022 laureāta Guntara Freiberga un Berlīnē dzīvojošā Berlīnes Radio simfoniskā orķestra un laikmetīgās mūzikas ansambļa United Berlin mūziķa Jura Āzera radošo tandēmu, kas pastāv jau vairākus gadus. Pateicoties abu mūziķu pieredzei, šī rezidence koncertzāles mākslinieciskajai programmai sniegs nozīmīgas sadarbības arī ar tādām mūsdienu mūzikas personībām kā diriģents Vladimirs Jurovskis un laikmetīgās mūzikas ansamblis United Berlin, Nīderlandes pianisti Lukass un Arturs Juseni, bulgāru komponiste Dobrinka Tabakova, latviešu komponiste Anna Fišere un mākslinieks Miķelis Fišers.
Gan Guntars Freibergs, gan Juris Āzers ir vieni no spilgtākajiem un daudzpusīgākajiem savas paaudzes mūziķiem – spoži solisti un izcili saspēles partneri simfoniskajā un kamermūzikā. Īpaša vieta abu repertuārā atvēlēta mūsdienu mūzikai. Kompozīcijas tieši Guntaram rakstījuši un veltījuši arī vairāki latviešu komponisti, tostarp Jānis Petraškevičs, Andris Dzenītis un Santa Bušs. Paralēli koncertdzīvei Freibergs lielu uzmanību velta arī pedagoģiskajam darbam, strādājot ar jauno paaudzi Ventspils Mūzikas vidusskolā un Mārupes Mūzikas un mākslas skolā. Pats Guntars mācījies Maskavas Centrālajā mūzikas skolā, Marka Pekarska klasē. No 2007. līdz 2011. gadam studējis Strasbūras Mūzikas konservatorijā. 2014. gadā ieguvis maģistra grādu Lincas Antona Bruknera universitātē, meistarību spodrinājis arī Briseles Karaliskajā mūzikas konservatorijā. Mūziķis piedalījies meistarklasēs pie ievērojamiem sitaminstrumentu spēles meistariem – Keiko Abes, Momoko Kamijas, Bogdana Bacanu, Pētera Sadlo, kā arī papildinājies Zalcburgas Mozarteum vasaras akadēmijā un Villekrozes akadēmijā Francijā. Lielo mūzikas balvu 2022 viņš saņēma par izcilu sniegumu gada garumā. Šobrīd viņš tai nominēts Trio Art-i-Shock sastāvā, par kura dalībnieku kļuva pērn. Guntars ieguvis otro vietu prestižajā Zalcburgas Marimbas konkursā (2012) un Grand-Prix sitaminstrumentu konkursā Fermo, Itālijā (2011). Kā solists uzstājies ar orķestriem Latvijā, Lietuvā, Krievijā, Vācijā, Bulgārijā un Čehijā.
Vairāku starptautisko konkursu laureātu, pašlaik Berlīnē dzīvojošo Juri Āzeru īpaši interesē starpdisciplināri projekti, kuros mūzika savijas ar citām mākslas formām. Viņš koncertējis daudzviet Eiropā, Dienvidkorejā, Ķīnā, Izraēlā u. c. Orķestra mūziķa pieredzi Āzers guvis, muzicējot ar Berlīnes Radio simfonisko orķestri, Berlīnes filharmoniķu Karajana akadēmiju, Berlīnes simfoniķiem, LNSO, LSO un Sinfonietta Rīga. Kamermūzikā viņš sadarbojies ar Zafraan Ensemble, Ensemble KNM Berlin, modern art ensemble, Rheinhard Toriser Brasscussion Ensemble un Li Biao Percussion Group. Bijis Belgian Marimba Group mūziķis un patlaban ir Vladimira Jurovska vadītā laikmetīgās mūzikas ansambļa unitedberlin mākslinieks.
Musikfest Berlin 2021 ietvaros kā Katerinas Larsenas-Magvairas asistents Āzers piedzīvoja debiju diriģenta ampluā, Berlīnes filharmonijā stājoties Ensemble Modern un Neuer Kammerchor Berlin priekšā. 2022. gada vasarā Jeruzalemes Starptautiskās diriģēšanas akadēmijas noslēguma koncertā viņš diriģējis Jeruzalemes Simfonisko orķestri.
Kopš 2022. gada Āzers ir arī Berlīnes Starptautiskās Antona Rubinšteina mūzikas akadēmijas mācībspēks. Pats viņš skolojies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, Lēvenes Mūzikas institūtā Beļģijā un Hansa Eislera mūzikas augstskolā Berlīnē, kā arī papildinājies meistarklasēs pie vairākām sitaminstrumentu spēles zvaigznēm. Duetā Juris Āzers un Guntars Freibergs spēlē kopš 2016. gada, un par izcilu darbu ansamblī duets tika izvirzīts Lielajai mūzikas balvai 2018.
Kas jūs atveda līdz rezidencei Cēsīs?
Guntars Freibergs: Cēsu koncertzāles vadītāja Inese Zagorska mūs ir jau vairākkārt dzirdējusi un saredzēja mūsos potenciālu piedāvāt interesantas, unikālas programmas. Tikām uzrunāti jau teju pirms gada, un tad sākās lielais programmu veidošanas posms. Tas bija ļoti laikietilpīgs un sarežģīts, jo projekti būs tiešām lieli, vērienīgi.
Kā saspēlējaties, dzīvojat dažādās valstīs?
Juris Āzers. Pabeidzis Hansa Heislera mūzikas augstskolu Berlīnē, es tur paliku un paralēli dalībai ansamblī United Berlin spēlēju orķestros, kā arī dažādos kameransambļos un interdisciplināros mākslas notikumos. Mēs ar Guntaru satiekamies un uzspēlējam pāris reizes gadā. Mūsu darba stils, pateicoties attālumam, ir izveidojies ļoti efektīvs, un mums ir daudz ideju. Mums ir izveidojies savs ceļš repertuāra ziņā, un esam domubiedri tajā, kas mūs abus interesē.
Jūsu kopdarbs notiek tikai Latvijā?
J. Ā. Līdz šim jā, bet, pateicoties rezidencei, Guntars beidzot atbrauks pie manis ciemos uz Berlīni. Līdz tam gan vēl ir jāpaciešas, jo tas notiks nākamā gada sākumā. Mans personiskais lielākais prieks pagaidām ir mana Berlīnes ansambļa plānotā viesošanās Cēsīs kopā ar diriģentu Vladimiru Jurovski. Tā kā esam jau ļoti ilgi strādājuši kopā un es arī bieži spēlēju pie viņa Berlīnes Radio simfoniskajā orķestrī un labi viņu pazīstu, es viņu uzrunāju, vai viņam būtu interese un laiks paviesoties Latvijā. Viņš piekrita.
Vladimirs Jurovskis pašlaik ir viens no pasaulē vispieprasītākajiem diriģentiem: viņš ir gan Bavārijas operas mākslinieciskais vadītājs, gan Berlīnes Radio simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs. Ansambļa United Berlin koncertam ir pasūtīts jaundarbs diviem sitējiem un izvērstam ansamblim, ko raksta Jānis Petraškēvičs. Man ir prieks, ka mūsu rezidence Cēsīs būs ne tikai lokāla. Vispirms mēs ar Guntaru nākamā gada ziemā dosimies uz Vāciju, kur ar ansambli United Berlin un diriģentu Vladimiru Jurovski 2025. gada 2. februārī pirmatskaņosim Petraškēviča jaundarbu Berlīnes Konzerthaus, bet pēc tam 8. februārī to nospēlēsim koncertā Cēsīs.
Saprotu, ka jūsu rezidēšana Cēsīs turpināsies ilgāk par gadu.
J. Ā. Jā, jo runa ir par lieliem koncertiem. Viens būs ar brāļiem Juseniem (pianistiem Arturu un Luku Juseniem no Nīderlandes) un orķestri Sinfonietta Rīga. Tuvākais pēc tam būs interdisciplinārs projekts ar Annu un Miķeli Fišeriem, kur māksla satiksies ar mūziku: būs gan Miķeļa Fišera personālizstādes atklāšana Cēsīs, gan viņa scenogrāfija un skatuves dizains koncertam, kuram Anna Fišere komponēs jaundarbu. Otra šī koncerta daļa būs atvēlēta grieķu XX gadsimta komponista Jana Ksenaka mūzikai, kas Cēsīs vēl nav skanējusi. Nesen visā pasaulē tika atzīmēta viņa jubileja.
Jūs tiekaties kopspēlei divreiz gadā, bet vai ar to pietiks rezidencei?
G. F. Tomēr mūsu "izstieptajā" rezidencē tieši šādi arī sanāk, bet es ceru, ka tiksimies vēl arī pa vidu. Šajā gadā ieplānoti divi koncerti. Atklāsim šajā sezonā, bet turpināsim ar koncertu kopā ar Annu un Miķeli Fišeriem oktobra beigās. Pēc tam, jau nākamā gada februārī, sekos sadarbība ar Vladimiru Jurovski un ansambli United Berlin un nākamā gada jūlijā ar brāļiem Juseniem. Tajā atskaņosim bulgāru komponistes Dobrinkas Tabakovas darbus dažādiem sastāviem – gan ar abiem brāļiem pianistiem, gan tieši mums. Brāļi Juseni jau ir uzstājušies Cēsu koncertzālē, kur atskaņojuši arī Dobrinkas Tabakovas darbus.
Kādas ir jūsu kopīgās intereses?
G. F. Tas, kā mēs domājam par mūziku un ko tajā uzskatām par vērtīgu. Mūs vieno nevis konkrēta stilistika, bet drīzāk mūsu izpratne par to, kas ir laba mūzika. Arī mūsu spēles maniere ir zināmā mērā līdzīga.
J. Ā. Mūsu izpratne par skaņas veidošanu. Man personīgi liekas, ka mūs vienojis arī studiju laiks dažādās mūzikas augstskolās ārpus dzimtenes. Esam mācījušies "ienaidnieku" skolās, bet mums ir daudz līdzīga.
Ienaidnieku skolās?!
G. F. Nosacīti. Juris mācījās Beļģijā pie profesora, kurš nevarēja ciest manu profesoru Lincā. Tas bija abpusējs karš, bet paradoksālākais ir tas, ka viņi paši spēlē diezgan līdzīgi. Viņi arī pēc raksturiem ir diezgan līdzīgi.
J. Ā. Sitaminstrumentu Eiropas skolu elite ir salīdzinoši neliela, un mēs visi cits citu zinām.
Mēdz uzskatīt: ja esi nokavējis pianistu vai stīdzinieku "vilcienu", atliek doties uz sitaminstrumentu klasi?
J. Ā. Ja tu neko nemāki, tad ej pasist trīsstūrīti? Starp citu, spēlēt trīsstūrīti ir ārkārtīgi sarežģīti. Ja man tas jāspēlē A klases orķestrī, man ir nenormāls stress: tu ienāc kā rotājums uz solo obojas pēdējās nots, un viens sitiens izsaka visu tavu spēju just frāzi vai ne. Tikai tehniski tas šķiet vienkārši.
G. F. Mums nav tik svarīgi sākt skoloties tik agrā vecumā kā pianistiem vai vijolniekiem, bet vīpsnāšanai nav pamata, jo nav salīdzināms viss tas apjoms, kas jāapgūst sitaminstrumentos.
J. Ā. Sitaminstrumenti un to pielietojums mūzikā attīstās. Koncerti un repertuārs solo koncertsitaminstrumentālistam vai to ansambļiem ir salīdzinoši jauna nozare. Tas ir arī tehnoloģisks process: instrumentu izgudrošana un ražošana. Arī repertuārs strauji attīstās tieši tagad. Tāpēc, lai veiksmīgi izdzīvotu šajā pasaulē, sitaminstrumentālistiem ir jādomā apmēram tāpat kā programmētājiem.
G. F. Es uzskatu, ka sitaminstrumenti ir unikāla joma mūzikas vidē. Mēs esam visādā veidā tik bagāti: gan instrumentu ziņā, gan arī žanriski un stilistiski. Kur vēl var tik veiksmīgi darboties tik ārkārtīgi daudzos stilos un žanros, tajā skaitā starpdisciplināros un teatralizētos performatīvās mūzikas projektos? Mēs izmantojam arī savu ķermeni un mainām atrašanās vietu uz skatuves. To varēs redzēt arī mūsu rezidences atklāšanas koncertā 10. februārī. Noteikti ir svarīgs klātbūtnes efekts: ne tikai klausīties, bet arī redzēt.
Ar cik sitaminstrumentiem jūs darbojaties?
G. F. To nav iespējams pateikt. Es vairs nedomāju, ka spēlēšu uz septiņpadsmit instrumentiem. Es uztveru multiperkusijas kā vienu veselumu. Koncertā 10. februārī spēlēsim skaņdarbu ar Sinfonietta Rīga, kur mums katram ir marimba, tomtoms un viens pāris bongu. Tad kā tos saskaitīt?
J. Ā. Vēl ir arī vesela multiperkusiju uzbūves stacija, kurā tiek izmantoti arī "neinstrumenti", piemēram, metāla plāksnītes, kuru šķindināšana izklausās kā no auto remontdarbnīcas.
Kas ir jūsu vistuvākais sitaminstruments?
G. F. Ja man jautātu studiju gados, es teiktu, ka marimba. Varu arī pamatot, kāpēc. Toreiz man bija romantisma pilna sirds, un biju emocionāli piesātināts, un marimba savā izteiksmē ir vistuvākā romantisma laikmeta instrumentiem. Tagad vairs neizceļu nevienu atsevišķu instrumentu: jo tālāk, jo uztveru tos visus kā vienu veselu. Varbūt šodien man vairāk patiks marimba, bet rīt – perkusijas.
J. Ā. Marimba ir vistuvākā cilvēka balsij, un uz tās var izspēlēt gan melodiju, gan harmoniju. Arī manos studiju gados marimba bija man vistuvākais instruments. Tas koka siltums un vibrācija ir tik nomierinoša! Mums, sitaminstrumentālistiem, pārsvarā nav tieša kontakta ar instrumentu. Vijolnieks liek uz stīgām pirkstus, bet, spēlējot bungas, pa vidu ir vālīte. Dabūt sajūtu, ka tu ietekmē skaņu tieši ar savām rokām, ķermeni, ādu un miesu, ir ārkārtīgi sarežģīti. Spēlējot marimbu, man personīgi ir sajūta, ka es to varu visvairāk. Tomēr šobrīd, ja mani saista kāda kompozīcija, kvalitatīva mūzika, kas mani uzrunā, man vairs nav svarīgi, kādu tieši instrumentu es spēlēju. Tā ir dzīves skola, pieredze. Kvalitatīva kompozīcija ir mans mīļākais instruments.
Esat arī paši sameistarojuši kādu skaņurīku?
G. F. Spēlējot Annas Fišeres operā Vēsā, kopā ar meistariem izveidojām ksilofonu ‒ skeletu no dzīvnieku (stirnu un briežu) kauliem. Bija arī galvaskausi.
Kas dara mūziku vērtīgu?
G. F. Galvenais, lai mūzika kaut kādā līmenī uzrunā. Tā var uzrunāt dažādos līmeņos – dziļi emocionālā, personīgā vai intelektuālā līmenī. Stils, laikmets un žanrs jau ir otršķirīgi. Piemērus nav tālu jāmeklē. Tie visi skanēs mūsu rezidences atklāšanas koncertā. Vēl viena lieta, kas mums ar Juri ir kopīga. Mēs nespēlējam nekvalitatīvu mūziku. Mums pašiem ir ļoti svarīgi, ka kopā spēlējam tikai to, kas mums abiem ļoti patīk.
J. Ā. Sitaminstrumentālistam ir jābūt kās hameleonam, bet primāri mēs esam mūziķi. Es sevi uztveru kā mūziķi, kurš spēlē sitaminstrumentus. Parasti cenšamies veidot programmas ļoti daudzpusīgas. Kaut arī tām ir skaidras vadlīnijas, ko nosaka mūsu iekšējais moto, iekļaujam arī izglītojošus un riska elementus. Varbūt šis skaņdarbs neliks publikai sajūsmā lauzt krēslus, taču, pareizi iekļaujot programmā, tas nostrādās. Manuprāt, svarīga ir arī stereotipu laušana.
G. F. Rezidences atklāšanas programmu veidojām stilistiski daudzšķautnainu. Mani ļoti saista tas, ka Baha Pirmais klavesīnkoncerts reminorā dažādos laikos ir spēlēts uz dažādiem taustiņinstrumentiem (Baha laikā uz klavesīna, pēc tam uz Hammerklavier un tagad uz modernajām klavierēm). Sinfonietta Rīga nesen to ierakstīja ar akordeona solo. Kāpēc gan to nespēlēt arī uz marimbām?
J. Ā. Ģērģa Ligeti Rumāņu koncertu izvēlējāmies, atzīmējot ungāru komponista simtgadi. Tas arī labi sasaucas ar mūsu koncerta otro – austrumniecisko ‒ daļu, kurā atskaņosim izraēliešu izcelsmes mūsdienu amerikāņu komponista Avnera Dormana koncertopusu Spices, Perfumes, Toxins! Tajā ir daudz modernās folkloras elementu: perkusijas, kuras spēlējam ar rokām, intonācijas, dejiskums, mainīgi ritmi.
G. F. Manuprāt, programma ļoti labi veidojas, virzoties no sakārtotā, kristālskaidrā Johana Sebastiāna Baha uz dienvidiem līdz kārtīgam folkam.
Kādas ir jūsu aktualitātes ārpus kopīgās rezidences?
G. F. Man ir divi darbības lauki. Esmu ļoti aizrāvies ar pedagoģiju. Esmu sitaminstrumentu spēles skolotājs Ventspils Mūzikas vidusskolā, kurā man aug daži ļoti talantīgi un perspektīvi audzēkņi, un arī Mārupes Mūzikas un mākslas skolā. Man ir liela vēlme, lai pienāktu kādreiz brīdis, kad arī Latvijas sitaminstrumentālists būtu kvalitātes zīmes pasaulē. Esmu sirdī patriots, un man ir ļoti svarīgi, lai Latvija attīstās un plaukst šajā jomā.
Otra manas darbības joma ir koncerti un dažādi radošie projekti. Kopš pagājušā gada rudens spēlēju ansambļa Art-I-Schock sastāvā. Man ir kopīga programma arī ar dziedātāju Katrīnu Felsbergu, pianisti Agnesi Egliņu un aktieri Ģirtu Jakovļevu. Esmu arī regulārs viesis Lietuvā, kur sadarbojos ar lietuviešu sitējiem, it īpaši ar Pāvelu Ginteru. Viņš piedalīsies arī vienā no mūsu rezidences programmām: kopā trijatā atskaņosim Jana Ksenaka darbu Okho.
J. Ā. Esmu brīvmākslinieks, un manas aktualitātes ir dažādi izdzīvošanas elementi. Man ir paveicies, ka esmu studējis Berlīnē, un tas ir palīdzējis ievest mani Vācijas mūzikas tirgū. Berlīnē kultūra notiek visu laiku un visur. Man ir ārkārtīgi daudz projektu, kuros atskaņoju laikmetīgo mūziku. Ļoti daudz spēlēju arī simfoniskajos orķestros. Paralēli organizēju koncertus ar bijušajiem studiju biedriem. Spektrs ir ārkārtīgi plašs, intensīvs un neprognozējams. Varu saņemt zvanu un nākamajā dienā jau būt Minhenē vai Hamburgā. Man patīk vācu kārtība un lietu skaidrība.
G. F. Es gan sirdī noteikti esmu vairāk dienvidnieks. Man tuvāka ir Francija, kur viss ir "peldošāks", bez stresa.
J. Ā. Es vienmēr par visu ārkārtīgi satraucos un cenšos apzināt visus sīkumus, lai vēlāk nav nepatīkamu pārsteigumu, bet Guntars ir relaksētāks, mierīgāks. Manuprāt, arī šī simbioze ir ļoti svarīga.