Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Humānista gaisma. Čellists Jojo Ma saņem Birgitas Nilsones balvu

"Mūzika nav ilūzija, bet cilvēku centienu rezultāts," atgādina amerikāņu čellists Jojo Ma, kuram Stokholmā pasniegta Birgitas Nilsones balva

Oktobra vidū Stokholmas koncertzālē notikušajā ceremonijā amerikāņu čellists Jojo Ma saņēma Birgitas Nilsones balvu, ko viņam pasniedza Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs. Birgitas Nilsones fonda piešķirtā godalga ir dāsnākais apbalvojums klasiskajā mūzikā – laureāts saņem miljonu ASV dolāru. Izvēloties balvas ieguvēju, fonds cer, ka šie līdzekļi tālāk tiks novirzīti cēlu mērķu sasniegšanai, piemēram, izglītībā, kultūras attīstībā vai citos sabiedrībai svarīgos projektos.

Leģendārā zviedru dramatiskā soprāna Birgitas Nilsones vārdā nosauktā balva tiek pasniegta aptuveni reizi trijos gados. Iepriekš to ir ieguvis dziedātājs Plasido Domingo (2009; viņu kā pirmo balvas saņēmēju bija izraudzījusies pati Birgita Nilsone), diriģents Rikardo Muti (2011), Vīnes filharmonijas orķestris (2014) un soprāns Nīna Stemme (2018). Balva tiek piešķirta personībām un institūcijām par spožiem nopelniem ilgu gadu garumā. Laureātu izvēlas starptautiska ekspertu grupa.

Kopības sajūta

Birgitas Nilsones fonda prezidente un Zviedrijas Karaliskās mūzikas akadēmijas prezidente Susanne Rīdena uzsver: "Balva tiek piešķirta, lai suminātu izcilu meistarību klasiskās mūzikas jomā. Tā ir iespēja atcerēties Birgitas Nilsones iedvesmojošo piemēru, viņas māksliniecisko un cilvēcisko mantojumu un vienlaikus godināt mūsu laika brīnišķīgākos mūziķus. Birgitas Nilsones dzīves ceļš sākās lauku saimniecībā Svenstadē, netālu no Bostades. Tur viņa uzauga savas iemīļotās Bjeres pussalas ainavu ieskauta. Šeit veidojās mākslinieces uzskati par dzīvi un mūziku, nodrošinot pamatu, uz kura viņa balstījās visas starptautiskās karjeras laikā. 2022. gadā sadarbība starp Birgitas Nilsones fondu un dziedātājas muzeju (tas iekārtots dziedātājas ģimenes saimniecībā Svenstadē – J. J.) ir kļuvusi vēl ciešāka, kopīgi tiek īstenoti un plānoti pasākumi, kas atspoguļo Birgitas Nilsones mantojumu un izceļ vērtības, kas viņai bija svarīgas gan kā cilvēkam, gan kā māksliniecei. Čellista Jojo Ma daudzpusīgā karjera apliecina viņa pārliecību, ka mūzika pastāv, lai radītu jēgu un stiprinātu kopības sajūtu. Viņa meistarība iemieso visu, ko Birgita Nilsones vēlējās redzēt savos kolēģos."

Birgitas Nilsones balva, dziedātājas fonda un muzeja aktivitātes ir veiksmīgs veids, kā turpināt popularizēt Birgitas Nilsones (1918–2005) radošo mantojumu un iepazīstināt ar to arvien jaunas paaudzes. Viņa joprojām ir nepārspējams paraugs Riharda Štrausa un Riharda Vāgnera opermūzikā. 25. oktobrī tika atzīmēta Starptautiskā operas diena, un sociālajos tīklos tika ievietoti daudzi Birgitas Nilsones ieraksti ar piezīmi: "Starptautiskajā operas dienā neaizmirsīsim, kā operai vajadzētu skanēt."

Nevainojama reputācija

Balvas uzdevums ir sasniegt divus galvenos mērķus, kas atspoguļo Birgitas Nilsones personīgo un profesionālo pieredzi viņas gandrīz 40 gadu ilgajā karjerā. Pirmais – godināt māksliniekus, kuri ir sasnieguši un uzturējuši visaugstāko izpildījuma standartu, ko apliecina ilgstoša, uzticīga kalpošana komponistu nodomiem, un kuri ir devuši nozīmīgu ieguldījumu šīs mākslas formas attīstībā. Otrais – māksliniekiem, kuri jau ir pierādījuši sevi, ir jāspēj motivēt jaunos mūziķus, radīt stimulu un iedvesmu, lai jaunākās paaudzes pārstāvji veidotu ilgtermiņa karjeru.

Balvas saņēmējs tiek izvēlēts, pamatojoties tikai uz mākslinieciskajiem nopelniem. Ar mūziku nesaistīti aspekti netiek ņemti vērā. Obligātie kritēriji ir nevainojama muzikalitāte un izteiksmīgums, interpretācijas meistarība, neapšaubāma apņemšanās kalpot komponistam; dziedātāju gadījumā – balss kvalitāte un skaistums. Laureātam ir jābūt izcila snieguma vēsturei divu vai vairāku desmitgažu laikā, kā arī atpazīstamam, tikai viņam raksturīgam izpildījuma stilam. Māksliniekam ir jādemonstrē rūpīgs profesionālisms attiecībā uz līgumu ievērošanu un saistību pildīšanu.

Vēlamie kritēriji ir aktīva interese par jaunajiem māksliniekiem (meistarklases, mācību programmas vai citas iniciatīvas, kas palīdz dalīties ar savu profesionālo pieredzi), klasiskajai mūzikai atbilstošs tēls (atpazīstamība ir jāgūst tikai ar mākslinieciskiem sasniegumiem, nevis ar mūziku nesaistītām darbībām), iesaistīšanās humānās palīdzības un sociālo, bet ar politiku nesaistītu jautājumu risināšanā.

Potenciālo balvas ieguvēju vērtēšanas procesā tiek izslēgti tādi kritēriji kā dzimums, pilsonība, tautība, etniskā piederība, ticība un politiskā pārliecība. Laureātu atlases procesā nav pieļaujami nekāda veida politiskie apsvērumi.

Esmu tur, lai kalpotu

Čellists Jojo Ma ideāli atbilst balvas prasībām. Viņš ir dzimis 1955. gadā ķīniešu ģimenē Parīzē. Kad zēnam bija septiņi gadi, ģimene pārcēlās uz Ņujorku. Viņš ir apguvis čella spēli Ņujorkas Džuljarda skolā. Pēc tam studējis Hārvarda Universitātē, kur viņu īpaši saistījusi antropoloģija. Tas daudz ko izskaidro Jojo Ma tālākajās dzīves gaitās. Mūzika viņam ir veids, kā iepazīt citas kultūras, nodibināt kontaktus, savienot cilvēkus, nostiprināt viņu savstarpējās saiknes, uzbūvēt tiltus starp dažādām kopienām un dziedēt brūces, arī savējās. Mūzikā viņam nav robežu – tas skan banāli, taču tā ir patiesība. Mākslinieku vienmēr ir saistījusi zinātne, kā arī kultūras, mākslas un zinātnes mijiedarbība.

"Manas intereses allaž ir bijušas saistītas ar cilvēkiem – kas viņi ir, kāpēc viņi domā un rīkojas tieši šādi, nevis citādi," saka Jojo Ma. "Ticība, dziedināšana un kalpošana ir tas, uz ko būtu jātiecas mūziķiem. Tāpat kā ārsts cenšas dziedināt ķermeni, mūziķis cenšas uzrunāt dvēseli. Pēdējā laikā, ja koncertā esmu uztraukts vai nervozs, cenšos sev pateikt, ka neesmu uz skatuves, lai kaut ko pierādītu vai kādu iespaidotu. Esmu tur, lai kalpotu. Esmu tur, lai pastāstītu kaut ko, kam es patiešām ticu," Jojo Ma teikto citē laikraksts The Boston Globe.

Jojo Ma ir viens no cienījamākajiem čellistiem pasaulē, viņš ir izdevis vairāk nekā simt albumu un saņēmis deviņpadsmit balvu Grammy. Mākslinieks izpaužas ne tikai klasiskajā repertuārā, bet arī XX un XXI gadsimta mūzikā. Jojo Ma ir pirmatskaņojis daudzus koncertžanra un kamermūzikas darbus, kuru autoru vidū ir Osvaldo Golihovs, Leons Kirhners, Džao Lins, Kristofers Rauss, Esa Peka Salonens, Džovanni Sollima, Braits Šens, Taņs Duņs un Džons Viljamss. Jojo Ma ir iesaistīts daudzos sociālajos projektos, viņš ir ANO miera vēstnesis un pirmais mākslinieks, kurš ir iekļauts Davosā notiekošā Pasaules ekonomikas foruma pilnvaroto padomē.

Karalisks vēriens

Birgitas Nilsones balvas pasniegšanas ceremoniju allaž apmeklē Zviedrijas karaļpāris, un šā gada 18. oktobrī Stokholmas koncertzālē notikusī ceremonija nebija izņēmums. Saskaņā ar noteikumiem visiem viesiem ir jābūt savās vietās zālē piecpadsmit minūšu pirms karaļpāra ierašanās. Ceremoniju ievadīja Zviedrijas karaliskā himna. Vakara pirmā priekšnesuma gods tika uzticēts Birgitai Nilsonei – uz ekrāna tika demonstrēts ieraksts no Zviedrijas Karaliskās operas, kurā māksliniece dzied Dich, teure Halle no Riharda Vāgnera Tanheizera. Pēc tam Zviedrijas Radio kora un Zviedrijas Karaliskās operas kora izpildījumā skanēja Einzug der Gäste no Tanheizera. Pie Stokholmas Karaliskā filharmonijas orķestra pults stājās diriģents Patriks Ringborgs.

Zviedru mūziku programmā pārstāvēja Hūgu Alvēna skaistā Pirmā zviedru rapsodija Midsommarvaka. Zviedrijas Radio koris sava galvenā diriģenta Kaspara Putniņa vadībā atskaņoja Riharda Štrausa Vakaru. Laikmetīgās mūzikas vēsmas ienesa čelliste Amālija Stalheima – kopā ar Stokholmas Karalisko filharmonijas orķestri viņa izpildīja zviedru komponista Andersa Hilborga Čellkoncerta fragmentu. Vakaru noslēdza elegantais tercets un fināla skats no Riharda Štrausa Rožu kavaliera: tajā mirdzēja zviedru solisti – soprāni Marija Bengtsone un Juhanna Valrota, mecosoprāns Emma Sventeliusa un baritons Larss Jūhansons-Brismans.

Līdzsvarā ar citiem

Pēc balvas saņemšanas no karaļa Kārļa XVI Gustava rokām Jojo Ma uzstājās ar spilgtu un emocionālu pateicības runu. Dažus tās fragmentus ir vērts nocitēt. "Nekad neesmu saticis Birgitu Nilsoni klātienē. Es tik ļoti vēlos, lai tas būtu noticis," teica Jojo Ma. "Pasaule zina, ka viņas lieliskā balss bija Dieva dāvana. Taču kas viņai palīdzēja stingri stāvēt uz zemes tajos četrdesmit gados, kas tika pavadīti operas pasaulē, šajā visintensīvākajā cilvēciskās pieredzes mikrokosmā, – izņemot ērtas kurpes, protams? No kurienes Birgita Nilsone ieguva spēju reaģēt uz sastapto cilvēku raksturu daudzveidību ar tādu nelokāmību, pārliecību un humora izjūtu? Kas palīdzēja atdzīvoties uz skatuves viņas atveidotajai Izoldei, Elektrai un Turandotai un mūžīgi palikt klausītāju atmiņā? Birgitai Nilsonei palīdzēja vērtības, kuras viņa iepazina, augot Skones provincē Zviedrijas dienvidos, dzimtajā pusē, ko viņa tik ļoti mīlēja un kur pavadīja divdesmit pēdējos dzīves gadus. Četrdesmit četri no viņas dzīves 87 gadiem – vairāk nekā puse mūža – aizritēja tuvu zemei. Tieši tur, dabas tuvumā, Birgita Nilsone iemācījās domāt par pasauli ārpus sava redzesloka, par nākotni, kas ir sniedzas tālāk par viņas dzīvi. Man ir privilēģija godināt Birgitu Nilsoni un atcerēties, ka viņas vērtības ir arī zviedru vērtības. Laikrakstā The New York Times publicētajā dziedātājas nekrologā diriģents Ērihs Leinsdorfs atzīmēja, ka Birgitas Nilsones nopelni ir saistīti ar īpašībām, kas mums asociējas ar skandināviem. Diriģents uzsvēra: lai dziedātu Vāgneru, ir nepieciešami "domājoši, pacietīgi un metodiski cilvēki" – cilvēki, kuri zina, kas ir līdzsvars, kuriem ir mēra sajūta un kuri zina, kad jau pietiek. Tā nav nejaušība, ka tauta, no kuras ir nākusi Birgita Nilsone, mums ir devusi arī Dāgu Hammaršeldu, Ingmaru Bergmanu un Grētu Tūnbergu. Tā ir tauta, kas iestājas par dziļu humānismu ne tikai savā mākslā, bet arī pasaules mērogā. Tā ir tauta, kas vienlaikus ir bijusi ļoti uzmanīga gan pret vietējās, gan pret starptautiskās kopienas vajadzībām. Tā ir tauta, kas nekad nav aizmirsusi, ka mūs – par spīti visām cīņām un pretrunām, visaugstākajām vēlmēm un visgrūtāk risināmajām problēmām – saista cilvēcība, atbildība gan vienam pret otru, gan pret nākotni. Es jūtos pazemīgs, ka mans vārds šovakar tiek nosaukts līdzās Birgitas Nilsones un iepriekšējo balvas laureātu vārdiem. Visi šie mākslinieki simbolizē kultūru tās vislabākajā veidā, jo viņi kalpo sabiedrībai."

Jojo Ma piebilda: "Mūzika ir maģija. Tā spēj pārnest mūs laikā un telpā, radīt enerģiju un jēgu. Taču mūzika nav ilūzija, bet cilvēku centienu rezultāts. Mēs paši radām mūziku, lai izpaustu savas tieksmes, cerību un atmiņas, lai atvieglotu pāreju citos stāvokļos un svinētu rituālus, kā tas bija, piemēram, šī vakara neaizmirstamajos priekšnesumos. Rīt dodoties prom no Zviedrijas, es paņemšu šīs atmiņas sev līdzi, un tās mani pavadīs mūžīgi. Es atcerēšos aizkustinošo Stokholmas Karaliskā filharmonijas orķestra, Zviedrijas Radio kora, Zviedrijas Karaliskās operas kora, jauno dziedātāju un savas brīnišķīgās kolēģes čellistes Amālijas Stalheimas uzstāšanos. Apsolu, ka daudzināšu vērtības, kuras tik augstu vērtēja Birgita Nilsone, – dzīvot ar prieku, saglabāt humora izjūtu, būt tuvu zemei un dabai, kā arī līdzsvarā ar citiem cilvēkiem un mūsu planētu."

Stokholmas koncertzālē, kurā tiek rīkota Birgitas Nilsones balvas pasniegšanas ceremonija, pati Birgita Nilsone no 1945. līdz 1985. gadam uzstājusies 76 reizes. Foto – Felīsia Margineanu

Baha svītas Zīda ceļā

Daudz labu vārdu čellistam ceremonijā veltīja britu pianiste Ketrina Stota, ar kuru Jojo Ma cieši sadarbojas kopš 1985. gada. Ketrina Stota atcerējās, ka jau tajos gados Jojo Ma bieži teicis, ka viņa uzdevums šajā pasaulē ir lielāks nekā tikai spēlēt čellu. "Es domāju – ak, ko vēl viņš vēlas, ja viņš prot spēlēt tik labi?! Taču viņš sāka meklēt trūkstošo elementu. Kad Jojo Ma studēja Hārvarda Universitātē, viens no viņa iecienītākajiem mācību priekšmetiem bija antropoloģija. Viņš pētīja Kalahari tuksneša bušmeņus un mūziku, ko viņi spēlē uz ļoti vienkāršiem instrumentiem. Šīs skaņas palika ar viņu daudzus gadus. 1993. gadā Jojo Ma devās uz Kalahari tuksnesi pie bušmeņiem, lai pārliecinātos, vai mūzika spēj viņus satuvināt. Tas bija liels piedzīvojums, un, vēlreiz noskatoties toreiz tapušo dokumentālo filmu, esmu sapratusi, ka Jojo Ma ir palicis pilnībā uzticīgs saviem uzskatiem. Viņa neremdināmā zinātkāre ir redzama ikvienam, un ceļam, ko viņš turpina iet, ir patiess dziļums, jo viņš vēlas uzdot jautājumus un izprast atbildes," sacīja Ketrina Stota.

1997. gadā Jojo Ma un Ketrina Stota ienāca Astora Pjacollas tango pasaulē, pēc tam duets pievērsās brazīliešu mūzikai. Jojo Ma ir sadarbojies ar džezmeņiem, folkmūziķiem, rokzvaigznēm, kantrimūzikas un bluegrass pārstāvjiem. 1998. gadā viņš izveidoja kolektīvu Silk Road Ensemble, apvienojot tajā mūziķus no Zīda ceļa zemēm. Šis ansamblis radīja augsni ideju apmaiņai, veicināja dažādu kultūru dialogu un līdzāspastāvēšanu. Jojo Ma vadīja šo apvienību divdesmit gadu. "Tagad daudzveidība un iekļaušana ir kļuvusi par vispārpieņemtu praksi mūsu domāšanā, bet 90. gados – labu laiku pirms mums visiem – Jojo Ma pārliecinājās, cik ļoti kultūra var mūs vienot, jo tā ir spēcīga un visaptveroša komunikācijas dāvana bez jebkādām robežām," savā runā uzsvēra Ketrina Stota.

Pianiste atgādināja, ka Johana Sebastiāna Baha svītas čellam solo Jojo Ma sācis apgūt četru gadu vecumā, viņš tās mācījies pa divām taktīm. Karjeras laikā Baha svītas mūziķis ir ieskaņojis trīs reizes, un šajos ierakstos izpaužas viņa domāšanas attīstība. Pirmais ieraksts datēts ar 1982. gadu. 90. gados svītu ierakstu papildināja filmas, kurās uz Bahu reaģē laikmetīgā deja, dārzu dizains, daiļslidošana, kabuki teātris un citas mākslas formas. Ketrina Stota ir pārliecināta, ka trešais Baha svītu projekts Six Evolutions, kas turpinās joprojām, vislabāk atspoguļo Jojo Ma būtību. "Vairāk nekā trīs gadus Jojo Ma izpilda Baha svītas ievērojamās vietās visā pasaulē – no Senegālas līdz Meksikai, no Japānas līdz Austrālijai, no Indijas līdz Tunisijai. Jau notikuši 36 koncerti sešos kontinentos, tie ir pulcējuši līdz pat 20 000 klausītāju vienuviet. Katrā pilsētā vai ciematā, kur šajā projektā ierodas Jojo Ma, tiek rīkotas aktivitātes, kurās tiek iesaistītas vietējās kopienas. Tādējādi Baha svītu cikls ir attīstījies un aizkustinājis simtiem tūkstošu cilvēku, tas ir uzrunājis katru klausītāju vispersoniskākajā intonācijā," sacīja Ketrina Stota.

"Jojo Ma ieguldījums cilvēcē ir neiedomājami liels, ar mūzikas palīdzību viņš ir radījis vēl nebijušas iespējas, kas veicina pārmaiņas, sapratni un līdzjūtību. Birgita Nilsone, kura augusi lauku saimniecībā, ļoti labi zināja, ko nozīmē rūpēties par zemi un domāt par nākotni. Turpmākajos gados Jojo Ma daudz laika pavadīs, pētot saikni starp kultūru un dabas pasauli. Tas ir ambiciozs projekts, kurā viņš pievērsīs uzmanību dabai sadarbībā ar ģeologiem, biologiem, astronomiem, zinātniekiem, dažādām pamatiedzīvotāju grupām un tiem, kas rūpējas par zemi," pastāstīja Jojo Ma domubiedre.

Izstarojot šarmu

Svinīgajā ceremonijā Jojo Ma nemuzicēja. Čellista spēli Stokholmas koncertzālē varēja dzirdēt 16. oktobrī, kad Jojo Ma kopā ar Stokholmas Karalisko filharmonijas orķestri diriģenta Alana Gilberta vadībā atskaņoja Antonīna Dvoržāka Čellkoncertu. Priekšnesumā varēja sajust Jojo Ma personības burvību – vēl svarīgāka par savu spēli viņam ir mijiedarbība un attiecības ar orķestra mūziķiem. Radās iespaids, ka tā ir smalka un poētiska kamermuzicēšana, draugu saruna vai dziesma, kas attīstās maigi, gudri, inteliģenti un silti. Arī uz skatuves Jojo Ma ir nevis ar sevi un savu solo apsēsta superzvaigzne, bet šarmu izstarojošs humānists, kurš daudz zina par pasaules noslēpumiem. Viņš apbur gan partnerus uz skatuves, gan publiku zālē. Jojo Ma ir laimīgs un pazemīgs cilvēks – tas ir dzirdams viņa čella balsī un katrā muzikālajā līnijā, tas ir redzams viņa uzvedībā uz skatuves, jūtams katrā kustībā, katrā skatienā, katrā smaidā, ko viņš velta kolēģiem orķestrī. Jojo Ma patiešām rāda ceļu uz gaismu.

Klausītāji apveltīja mākslinieku ar ilgstošām, dāsnām ovācijām. Kad Jojo Ma, kārtējo reizi atgriezies uz skatuves jau bez sava instrumenta, saprata, ka publika prasa piedevas, viņš pienāca pie Johannesa Rostamo, kurš Stokholmas orķestrī spēlē čella solo, paņēma viņa instrumentu – Stradivāri darinājumu! – un aizkustinoši nospēlēja Baha Pirmās svītas prelūdiju.

Birgitas Nilsonas balvas pasniegšanas ceremonijas ieraksts līdz 17. novembrim būs pieejams Stokholmas koncertzāles mājaslapā

Informācija: birgitnilsson.com

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja