Mūziku, kura apdāvināmajam cilvēkam varētu patikt, viņš, visticamākais, ir jau kaut kur dzirdējis. Taču mūsdienās, kad liela daļa cilvēku mūziku klausās telefonā un datorā, ļoti laba dāvana būs mūzikas albums taustāmā formātā, tātad tajā iesaiņojumā, kādu mākslinieks to gribējis pasniegt saviem klausītājiem pats. Ne velti atgriežas un atkal kļuvušas aktuālas ne vien vinila plates, bet arī nupat vēl par nevērtīgiem uzskatītie kompaktdiski un pat audiokasetes, kurās daļa jauno albumu atkal pieejami. Tas būs tikpat jauki kā pa pastu aizsūtīt papīra pastkartīti, ar roku uzrakstot adresi un veltījumu, nevis ar vienu klikšķi nosūtīt elektronisko kartīti, turklāt vēl visiem vienu un to pašu, klāt pieliekot kādu banālu pantiņu.
Līdzdziedāšanas entuziastam
S&T Syndicate. Interaction. Skaņu pasaule ir neizsmeļama, un, ja tradicionāli spēlētam džezfankam vajag klāt kaut kādus efektus, – lūdzu! Tie var būt kaut kur dabā dzirdēti trokšņi, kādas runas ieraksts, sen pazīstama skaņdarba fragments vai skaņas, kurām līdzīgas savā mūzikā izmanto The Chemical Brothers un The Prodigy, bet tikai mēra robežās, galveno skaņas telpu tomēr atstājot saksofona, ģitāru un taustiņistrumentu solonumuriem. Turklāt šis ir instrumentālās mūzikas albums, kurā nav nekādu vokālu, tātad ballītēs visskaļākajam un citiem, iespējams, apnikušajam līdzi dziedātājam nāksies apmulst un neatliks nekas cits kā sākt klausīties, jo kā gan Ziemassvētku vecīša dāvanu tūliņ smādēsi un liksi vietā kaut ko "normālu"?
Matainam radiniekam ādas jakā
Eschatos. Maere. Šos divus garos episkos un inteliģences caurvītos skaņdarbus, kas veido gada nogalē iznākušo grupas Eschatos jaunāko veikumu Maere, varētu dēvēt par blekmetāla simfonijām, kaut gan tas droši vien būtu pagalam klišejiski. Grupas iezīme, kas to padara atšķirīgu daudzu citu vidū, ir rudmataina būtne (Kristiāna Kārkliņa) priekšgalā, kura dzied gan savā "parastajā" daiļskanīgajā balsī, gan tajā dusmīgi rēcošajā, tā saucamajā growl manierē, kādu piekopj vīri lielākoties death metal grupās visā pasaulē. Eschatos ievelk savas mūzikas apokaliptiskajās noskaņās tik ļoti, ka negribas vairs no tām kāpt ārā arī pēc albuma izskanēšanas un ir vēlme to atkārtot. Radinieks dāvanu pavisam noteikti novērtēs.
Vinilatskaņotāja jaunieguvējam
Staņislavs Judins un Asnate Rancāne. Op. 2. Ak tad mūsdienās vēl ražo plates? Un pat latviešiem arī tagad ir ne tikai Pauls vien platēs? Šos ar īsu "jā" atbildamos jautājumus joprojām nākas dzirdēt bieži. Gan jau kāds tev pazīstams cilvēks nesen ticis pie vinila plašu atskaņotāja, un te būs viens jauns fantastisks albums, kas pagaidām fiziski pieejams tikai šajā, pēdējā desmitgadē atkal populārajā formātā. Kā džeza kontrabasista pazīstamā Staņislava Judina un folkgrupas Tautumeitas vadītājas, etniskās mūzikas pētnieces, multiinstrumentālistes Asnates Rancānes kopdarbs Op. 2 piedāvā minimālistiskus improvizētus oriģinālskaņdarbus ar latviešu (četros dialektos), kā arī bulgāru, ukraiņu, lietuviešu un krievu tautasdziesmu elementiem.
Mīļajai vecmāmiņai
Raimonds Pauls. Kad tu ej pie bitēm. Aiziet pie bitēm vienmēr ir svēta lieta. Īpaši tagad, kad tām auksti, turklāt sen laupīts ziemas kārums – no Latvijas cukurbietēm tepat ražotais cukurs. Maestro sacerējis jaunas dziesmas, turklāt pēc ilgiem laikiem ar savu 70. gadu sadarbības partneru – dzejnieku Jāņa Petera un Leona Brieža – vārdiem. Raimonda Macata aranžējumos tās ieguvušas džezīgu pavadījumu, ko spēlē pats Pauls, Māris Briežkalns, Gints Pabērzs, Rihards Goba. Dzied pazīstami solisti – Zigfrīds Muktupāvels, Intars Busulis, Normunds Rutulis, Samanta Tīna, Ralfs Eilands u. c. Varēs arī mesties dancī kā sendienās pie Rūtas Dūdumas un Roberta Memmēna dziedātā hita Dieviņš.
Neglābjamam optimistam
Veidenbaums. Vaidi un gaidi. Turpinot sēriju, kurā mūsdienu mūziķi sacerējuši skaņdarbus, iedvesmojoties no Aspazijas dzejas (Pretējības) un Jaņa Rozentāla gleznām (Bez vārdiem), Radio NABA sasaucis mūziķus, kuri spējuši radīt dejojamas dziesmas ar Eduarda Veidenbauma dzejoļiem. Ja jau cilvēki sen dejo pie Joy Division un The Cure dziesmām, kas nestāsta neko jautru, kāpēc lai tāpat nenotiktu ar mūsu klasiķi? Turklāt Veidenbaumu nevar uzskatīt par pesimistu, jo viņš vienmēr aicinājis ar dubļu un aukstuma, trūkuma, vientulības un liekulības šaizēm tikt galā, izvēloties vieglāko ceļu, un pakavēties tikai tur, kur ir labi, mesties uzdzīvē un par visu pasmieties. Vai tas nav ekstrēms optimisms?