Līdzšinējā atturēšanās turp doties sakņojas vairākos iemeslos. Pirmais - deviņdesmito gadu sākumā Tallinā apmeklētie ar TMW nesalīdzināmie festivāli Rock Summer, kas bija pirmie lielie mūzikas pasākumi ar iespēju klātienē dzirdēt vairākas pasaulslavenas zvaigznes, ko turpmākajos gados pirms pandēmijas bija iespēja daudz lielākos apmēros izbaudīt, aizbraucot uz Vāciju, Poliju, Angliju, Beļģiju, vai arī tepat uz Positivus Salacgrīvā, ja nomoka fobijas no lieliem attālumiem vai lidošanas. Otrs iemesls – diezgan maz zināmais par TMW bagātīgi pārstāvēto igauņu mūziku. Latvietim ar tuvredzīgo skatu uz paša mājas slieksni un tad uzreiz uz tālajiem rietumiem zināšanas par igauņu mūzikai raksturīgo aprobežojušās ar Ivo Linnu, Jāku Joalu, Annu Veski bērnībā un ar Ewert And The Two Dragons pēdējās desmitgadēs, jo šamējo ierakstus izdeva latviešu izdevniecība I Love You Records, un tāpēc viņi te arī daudz koncertējuši. Trešais iemesls – latviešiem vienmēr ticis bāzts degunā, ka igauņi savā attīstībā mums ir priekšā jebkurā jomā, un tas, protams, ir kaitinoši. Sākot ar savulaik par Amerikas simbolu uzskatītajām košļājamajām gumijām, ko igauņi pamanījās ražot daudz ātrāk nekā latvieši, ar jau pieminēto Rock Summer un tādu megazvaigžņu kā The Rolling Stones, Maikla Džeksona, Madonnas koncertiem, izcilo 2017.gada kinofilmu Novembris, kas ieguva arī Rīgas starptautiskā kinofestivāla galveno balvu, un visubeidzot ar to, ka tagad igauņi arī potējoties daudz ātrāk, un tāpēc ierobežojumu esot mazāk. Ja gribi masku – velc, bet tas nav obligāti. Sertifikātu gan vajag! Ceturtais iemesls - TMW ir mūzikas industrijas attīstības pasākums, un mani vienmēr interesējusi pati mūzika, nevis tās izplatīšanas stratēģijas, tirgus rezultāti utt. Pēdējo gadu iesaistīšanās Salaspils mūzikas festivāla Kartupeļpalma rīkošanā pamudināja doties uz TMW interesantu igauņu mākslinieku meklējumos. Un šis brauciens izvērtās notikumā ar daudzām pārdomām un atklāsmēm.
Jā, igauņi mums patiešām ir priekšā (kaut tas nebeidz kaitināt), sākot ar to, ka pratuši nevis nojaukt pilnībā vai renovējot pārklāt ar garlaicīga izskata mūsdienu celtniecības materiāliem (savulaik to dēvēja par eiroremontu), bet saglabāt gadu desmitu vai pat simtu garumā dabiski veidojušos sienu faktūru. Un, protams, pašas grandiozās ēkas, kas tiek izmantotas, nevis stāv tukšas kā Latvijā, jo maina īpašniekus un pamazām iet bojā, ja to nav izdarījis Otrais pasaules karš. Ja pie mums tie ir daži radošie kvartāli, kas uz sākotnēji draudzīgiem noteikumiem tiek izveidoti, lai pāris gadu laikā pārtaptu par komercplatībām, ko jaunajiem censoņiem, kuri tos saviem spēkiem sakopuši un izremontējuši, nākas atstāt, tad Tallinā tādu radošo kvartālu atgādina gandrīz viss pilsētas centrs. Šī atšķirība bija vērojama jau TMW atklāšanā Kulturikatel, kur no daudziem projektoriem raidītie Tallinā uzņemtie video ieguva vēl papildus pievienoto vērtību, projicējoties nevis uz sterili baltām, bet vēstures izraibinātām sienām, dzīvajā skanot atklāšanas skaņdarbam Themes For The Great Cities: Tallinn, kuru, iedvesmojoties no Karlheinca Štokhauzena un Braiena Īno daiļrades, veidojis internacionāls kolektīvs. Viens no tajā iesaistītajiem ir Erki Parnoja, kuru latvieši zina kā iepriekšminētās igauņu grupas Ewert and The Two Dragons ģitāristu, bet viņa muzikālā darbība neaprobežojas tikai ar šo indīpopa grupu - tā ir daudz plašāka un iedvesmojošāka. Savukārt no tehniskā viedokļa interesanti bija vērot Igaunijas prezidentes Kersti Kaljulaidas runu – viņa lasīja savu tekstu no diviem ekrāniem, kuri no skatītāju puses bija caurspīdīgi, radot iespaidu, ka viņa nevis lasa, bet runā no galvas, brīdi pa brīdim vēršot skatu uz vienu vai otru auditorijas pusi. Tāds optiskais apmāns, kas darbojas perfekti.
Uzskaitīt visus dzirdētos Igaunijas kolektīvus nav iespējams (pietiks ar vienu progresīvā roka grupas nosaukumu, ko vērts iegaumēt - Juur), bet kopējā tendence – vai tas džezs, elektronika vai roks - viņi vairāk nekā latvieši prot izvēlēties gan asprātīgus grupu nosaukumus, gan nekautrējas un ir daudz atraisītāki uz skatuves. Viņiem līdzi spēj turēt Latvijā par underground uzskatītie Pamirt, VVZ, Oghre un visi TMW pārstāvētie šonedēļ arī Rīgā gaidāmā nepieradinātās mūzikas festivāla Skaņu mežs mākslinieki. Grupas Nikto līderis Aleksandrs Aleksandrovs ar improvizētu soloprogrammu, Sign Libra ar skaistu elektronisku mūziku, kas, šķiet, nākusi no kādas citas sapņu pasaules, +K+M+B un m.a.t.a.d.a.t.a. - divi avangarda elektronikas projekti, kuros ar savu darbību citās mākslas jomās pazīstamie Kristiāns Brekte un Toms Auniņš izsakās mūzikas valodā. Mieru un Latvijas radio 2 mīlošie latvieši droši vien teiktu – šokējoši, pārāk skaļi, tendenciozi, agresīvi, iespējams, pat sātaniski, bet Tallinā šie priekšnesumi lieliski ne vien iederas, bet arī izceļas un izraisa lietu interesi. Iespējams, tāpēc braukšanai uz TMW ar roku atmetuši tā saucamie latviešu meinstrīma mākslinieki – viņus ārpus dzimtenes tāpat nenovērtē, jo no Latvijas, tāpat kā jebkuras citas zemes, gaida ko īpašu, kam nav līdzīgo. Boriss Rezņiks, grupas Eolika vadītājs, reiz teica, ka astoņdesmitajos gados viņa grupa bijusi populāra visā milzīgajā Padomju Savienībā, izņemot Igauniju. Kaimiņus jau tolaik bija izglītojusi viegli uztveramā tuvējās Somijas televīzija – dzelzs priekškarā bija pamatīgs caurums, un pasaules kultūras informācija pa to tika tverta aizgūtnēm, kamēr Latvijā bija divi mazi caurumiņi - pusstunda nedēļā radio (Būsim pazīstami) un stunda mēnesī televīzijā (Varavīksne), kas ļāva mazliet ieelpot brīvības svaigo gaisu arī oficiāli. Nu jau visi vārti it kā vaļā, bet droši vien mentalitāte dara savu.
Pēdējā festivāla naktī dodamies uz elektroniskās mūzikas klubu Hall, kur pie ieejas pēc garas rindas izstāvēšanas krieviski runājoši sportiska izskata apsargi visiem aizlīmē telefonu kameras. Zālēs vairākos stāvos notiek dejas, bet liela daļa dažādu tautību un dzīves stila cilvēku – visi ļoti draudzīgi noskaņoti un gatavi uzsākt saruna ar jebkuru, lai nākamajā mirklī par to jau aizmirsu, laiski pārvietojas pa neskaitāmo eju labirintiem vai atraduši sev nobāzēšanās vietu milzīgajā smēķētavā. Dzērienu tirgotavu nav daudz, bet pie tualetēm milzīgas rindas, kuru izstāvēšana prasa pacietību, jo katrā kabīnītē cilvēki uzkavējas tik ilgi, cik vien vēlas, un tajās dodas iekšā nevis pa vienam, bet uzreiz pa trim līdz pieciem dažādu dzimumu un orientāciju cilvēkiem, pieklājīgi sagaidot, kad tās atstāj iepriekšējais bariņš. Kā jau kārtīgā labirintā, vari atsist galvu vai nonākt kādā strupceļā, kur dažs atgūlies ādas dīvānā – neiesi taču traucēt, tālāk ceļa nav, un jāgriežas atpakaļ. Kādā ejā redzu tādus kā skapīšus, kuros arī salien cilvēki. Kā izrādās, tie nemaz nav no iekšpuses aizslēdzami (jo pietiek taču ar aizlīmētām kamerām) – paveru vienu – iekšā sēž cilvēki, kuri nemaz nav dusmīgi, ka tur ielūkojies, un vēl draudzīgi apjautājas, vai tu arī vēlies to pašu. Paveru otru, tur pusguļus laiskojas vēl trīs, nākamajā no pūļa acīm atpūšas divi, un arī viņiem ir pilnīgi vienalga, vai kāds virina tās skapja durvis, vai nē. Šis klubs darbojoties katru nedēļas nogali, un tikai šonedēļ kļuvis par TMW sastāvdaļu, bet izraisa pārdomas, kas gan notiktu, ja šāda vieta parādītos Latvijā – policijas reidi, slēgšana un apsūdzības izvirtību perēkļa uzturēšanā noteikti būtu garantētas. Bet savus īstos pienākumus policisti Tallinā zina – vairākas reizes TMW pārņemtajās ielās gadījās redzēt, kā policija ātri tiek galā ar agresīvi noskaņotiem cilvēkiem, pirms viņi spēj kādam kaitēt. Ar spēku, bet bez sitieniem.
Vai mums, latviešiem, no igauņiem ir jāmācās? Diez vai! Apgūstot to, kas igauņiem ir normāli tagad, mēs tik un tā paliksim nopakaļus, jo viņi pa šo laiku jau būs spēruši vēl dažus soļus uz priekšu. Mums arī turpmāk ir jāliek likmes uz irracionālās mūzikas festivālu Skaņu mežs, Zemlika, Kartupeļpalma popularizētajiem māksliniekiem, kuros prioritāte ir saturs, nevis izpatikšana kādam iedomātam klausītājam, kura patiesībā varbūt nemaz nav.