Šogad vēji pūš Baltijas jūras virzienā. Muzikālos, vizuālos un populāri zinātniskos stāstos šoreiz gods tiks atdots pūšļu fukam jeb brūnaļģei. Dabas koncertzāles muzikālā diriģenta Ingus Ulmaņa neparastais simfoniskais stāsts izskanēs 6. augustā Nīcas pagastā pie Pūsēnu kāpas un 13. augustā Mērsragā.No Dabas koncertzāles komandas pienāca paziņojums, ka Ingus Ulmanis ir uzaudzējis bārdu, ar apkārtējiem īpaši nerunā un mēģina rast atbildes uz vienkāršiem jautājumiem. Kas īsti noticis?Uz to pusi mazliet gāja, jo pats ierakstu process veicina atraušanos no sabiedrības. Nu tas ir beidzies. Mana meitiņa lūdza, lai uz dzimšanas dienu nogriežu bārdu, un es to izdarīju. Bija arī koncerts, un bērnu priekšā nevarēju tāds rādīties. Jā, gatavošanās Dabas koncertzālei prasīja no manis ļoti daudz, lai arī cik liela būtu pieredze. Jo ilgāk dzīvoju šajā pasaulē, jo vairāk atskāršu, ka saprotu arvien mazāk. Tik lielas pārliecības, kāda man reiz piemita par to, ko es zinu, vairs nav. Tāpēc arī meklēju atbildes uz vienkāršiem jautājumiem. Dabas koncertzāle ir oriģināla ideja, vai tomēr pamanījāt kaut ko līdzīgu ārvalstīs?Vēl līdz šai baltai dienai pasaulē neko līdzīgu neesmu ieraudzījis. Vismaz tādā veidā, kā mēs to darām. Protams, tā jau tas notiek, ka idejas nāk no visām pusēm, un tā ir iekārtots dabā, ka mēs pārtiekam viens no otra. Iniciatīvās idejas nāca no dažiem koncertiem, kas notika tepat Rīgā. Piemēram, no orķestra _London Sinfonietta _vieskoncerta. Mana sieva, kura toreiz bija Apvienoto Nāciju Organizācijas Latvijā vadītāja, strādāja kopā ar vairākiem zinātniekiem. Tolaik man bija tāda filozofiska tendence – šķita, ka mūziķus vienmēr «piekarina» tikai dejotājiem vai aktieriem. Zinātniekiem ir tik daudz, ko teikt, un šķita, ka viņi ir nepelnīti aizmirsti. Patiesībā viņi ir ļoti radoša tauta. Tā arī pievilkās klāt multimediālā pozīcija. Arī dzeja. Ne jau tikai nozare uzrunā cilvēku, arī konkrētas personības to spēj. Piemēram, tādas, kāds bija Pēters Brūveris, kurš ļoti labi rakstīja dzeju par dabu. Kā pats reiz izteicās, viņa labākie padomu devēji ir zinātniskas grāmatas, nevis viens otrs dzejnieks. Viņam riebās tukša pļurkstēšana. Pēters ir aizgājis, un ir ārkārtīgi liels pārdzīvojums un tukšums, taču viss turpinās, un nāks kaut kas jauns. Viņa vietā, protams, nebūs neviens.Kāds izaicinājums ir dažādu dabā sastopamu brīnumu ietērpšana mūzikā? Līdz šim ambienci radījām tādu vispārīgu. Galvenajam varonim veltījām šūpuļdziesmas, apdziedājām rītā, vakarā un pēcpusdienā, mēģinājām muzikāli iekļauties vispārējā kontekstā. Piemēram, ja ķērpis atrodas mežā, muzicējam par mežu. Šoreiz drusciņ konkretizējām stāstu. Zinātnieki pastāstīja, ka šā gada galvenais varonis pūšļu fuks ir kā īpaša pulcēšanās vieta dažādām radībām, un mēs to transformējām tālāk par tādu kā jūras mežu, kur piestāj un apmetas caurbraucēji. Šoreiz veidoju skaņdarbus, meklējot kopsakarības. Jā, lielā mērā to var dēvēt par simfonisku stāstu ar galveno partiju, blakuspartijām un ievadu.Zinātnieki teica, ka ir cilvēki, kuri, pirmo reizi ierodoties Dabas koncertzālē, gaida zaļumballi, taču nesagaida. Kā jūs raksturotu tur skanošo mūziku?Mūzikas raksturošana nav mana stiprākā puse, ir citi cilvēki, kas ar to nodarbojas, un viņiem sanāk saprotamāk. Patiešām tā nav zaļumballes mūzika. Cilvēki tur vienkārši nedejo. Varbūt to varētu dēvēt par iekšējo deju, jo daži skaņdarbi mums ir mazliet dejiski. Pēc koncerta meitenes iet savākt atkritumus ar maziem maisiņiem, jo tur tādu vienkārši nav. Parasti cilvēks savu vēlmi pēc prieka izprot kāda konkrēta ampluā – dejas, iedzeršana, dzimšanas dienas ballīte – veidā un tā tālāk. Izrādās, nav jābūt desiņām, alum, ir vienkārši forši pasēdēt mežā, skaistu gaismu ieskautā scenogrāfijā, ko veidojusi pati daba. Skan absolūti nepiespiesta mūzika, kuras laikā var pat nedaudz iemigt. Atziņas, par kurām runājam no skatuves, neviens nav spiests obligāti atcerēties. Dabas koncertzāle ir iespēja pabūt citā emocionālā plāksnē.
Pilnu interviju ar I. Ulmani lasiet ceturtdien Izklaidē.