Pasaulslavenajai ukraiņu dziedātājai Ludmilai Monastirskai, kura jau bija gatava ceļam uz Rīgu, lai šajā ceturtdienā debitētu titullomā Džakomo Pučīni Manonas Lesko koncertuzvedumā Latvijas Nacionālajā operā, diemžēl ceļā stājies šā pavasara gripas dzelžainais tvēriens. Koncertuzvedums, kurā de Grijē lomu atveidotu pasaulē atzītais latviešu tenors, viens no mākslinieces iecienītākajiem skatuves partneriem Aleksandrs Antoņenko, ir atcelts, un iegādātās biļetes nododamas atpakaļ Operas kasē. Ludmilas Monastirskas sapnis beidzot viesoties Rīgā šogad tomēr tiks īstenots. Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves viņa dziedās Latvijas simtgades galā koncertos 16. un 17. novembrī.
Ludmilas Monastirskas bagātais dramatiskais soprāns ir izpelnījies preses un klausītāju uzmanību kopš 1996. gada, kad viņa Kijevā debitēja Tatjanas lomā Pētera Čaikovska operā Jevgeņijs Oņegins. Viņas spilgtais, emocionāli saviļņojošais sniegums, nevainojamā vokālā tehnika un karaliskā skatuves stāja tiek augstu vērtēta visā pasaulē. Kopš 2010. gada debijas Toskas lomā Berlīnes Vācu operā Ludmila Monastirska ar panākumiem dzied Eiropā, Amerikā un Āzijā. Uz Manonas Lesko koncertuzvedumu Rīgā viņa būtu atsteigusies no Madrides, kur šomēnes izrāžu sērijā uz Teatro Real skatuves atveidoja titulvaroni Džuzepes Verdi Aīdā.
2017.–2018. gada sezonā dziedātāja debitējusi Losandželosas operā ar Abigailas lomu Džuzepes Verdi Nabuko. Hjūstonas Lielajā operā viņa drīz atveidos Vinčenco Bellīni Normas titulvaroni. Berlīnes Vācu operā viņa dziedās Tosku un Abigailu, sezonas noslēgumā Barselonas Gran Teatre del Liceu – Manonu Lesko. Dziedātājas nākotnes plānos ir sadarbība ar Plasido Domingo projektā Aida: The Stadium World Tour, kurā Ludmila Monastirska dziedās titullomu.
Ludmilas Monastirskas balss skan Parīzes Nacionālajā operā, Ņujorkas Metropolitēna operā, Berlīnes opernamos, Bavārijas Valsts operā Minhenē, Londonas Karaliskajā operā, Vīnes Valsts operā, Milānas Teatro alla Scala un citviet, tomēr viņa joprojām ir uzticīga arī savai dzimtajai Ukrainas Nacionālajai operai Kijevā. KDi bija iespēja aprunāties ar slaveno dziedātāju brīdī, kad viņa atradās Madridē un vēl bija ceļa jūtīs uz koncertuzvedumu Rīgā.
Manona Lesko ir jūsu repertuāra jaunums?
Drīz dziedāšu to Barselonā un Kijevā. Ukrainā to nevar vien sagaidīt.
Jums ir kāda īpaši iemīļota skatuve, teātris?
Manas dzimtenes teātrī Kijevā. Tur es vienmēr atgriežos ar lielu gandarījumu. Tas ir mans pamatdarbs, esmu Ukrainas Nacionālās operas štata soliste. Es dzīvoju Kijevā un nekur citur pārcelties uz dzīvi nevēlos. Visur, kur dziedu, cenšos izdarīt labāko, ko spēju. Cenšos būt vesela, lai viss izdotos labi.
Kas kaitētu dzīvot Vīnē, kuru iemīļojuši daudzi izcili dziedātāji? Kopš turp pārcēlies Aleksandrs Antoņenko, viņš ar lielu prieku stāsta par muzikālās lielpilsētas gaisotni.
Man tas neder, jo ārzemēs es skumtu pēc ģimenes. Kijevā dzīvo gan abi mani bērni, tagad jau jaunieši, gan mani vecāki. Mani vienmēr velk uz mājām. Ja ģimene dzīvotu citā zemē, es arī droši vien tai sekotu.
Kļūstot par operdziedātāju, jūs īstenojāt savas mammas sapni?
Manu ceļu laikam noteica tas, ka piedzimu muzikālā ģimenē. Mamma un vectētiņš – mammas tēvs – daudz dziedāja. Vecāki ļoti gribēja, lai es arī dziedu. Vispirms dziedāju skolas korī. Padomju gados mākslinieciskās pašdarbības kolektīviem bija daudz iespēju izpausties dažādās koru un vokālo ansambļu skatēs un salidojumos rajona, apgabala, republikas līmenī. Mēs ar prieku vienmēr piedalījāmies. Vēlāk iestājos mūzikas koledžā Kijevā, turpat pabeidzu arī konservatoriju. Man ļoti patīk mana profesija. Tajā ir nemitīgi jāattīstās, katra loma ir jauna pakāpe attīstībā.
Vēlaties, lai bērni sekotu jūsu pēdās?
Es viņiem novēlu, lai profesija un darbs viņiem pašiem sniegtu prieku un lai viņi to mīlētu tāpat, kā es savējo. Tāpēc ļauju viņiem pašiem izvēlēties. Meitai ir 20 gadu, dēlam drīz būs deviņpadsmit. Meita mācās mūziku, dēls – datorzinātni. Pagaidām viņi ir savas nākotnes profesijas meklējumos, nomainījuši institūtus. Jauniešiem ir lielas izvēles iespējas, ir pieejams daudz informācijas.
Nebija vienkārši ielēkt starptautiskās karjeras vilcienā, jo bijāt meitene no laukiem?
Nebija, jo mamma strādāja par skolotāju, tētis nodarbojās ar privāto uzņēmējdarbību, tas padomju sabrukuma laikā bija sarežģīti: mūždien trūka vai nu preču, vai naudas. Mana bērnība pagāja Irklijevas ciematā Čerkasu tuvumā. Labi atceros, ar kādām grūtībām mūsu ģimene cēla savu mājiņu. Tas sākās, kad man bija desmit gadu un es mācījos ceturtajā klasē. Kad sākās Padomju Savienības sabrukums, mans dzimtais ciemats pārvērtās par nolaistu nomales nostūri. Upmalā, kur manā bērnībā bieži atpūtāmies, bija kuģīšu piestātne. No turienes mēdzām braukt uz tuvējo Čerkasu pilsētu, rajona centru. Tagad neviens pat neatceras, ka tur reiz bija upes osta un kursēja kuģīši…
Es agri apprecējos, vēl studiju gados, un viens pēc otra piedzima abi bērni. Kamēr viņi bija mazi, mana karjera uz laiku aizvirzījās otrajā plānā. Bija jānodarbojas ar ģimenes lietām. Kad bērni paaugās, sāku strādāt Kijevas Bērnu muzikālajā teātrī. Pēc tam sākās problēmas attiecībās ar vīru, un es ar bērniem pārcēlos dzīvot uz Čerkasiem. Tas ir divu stundu brauciena attālumā no Kijevas. Čerkasos operteātra nav, tur es strādāju filharmonijā un dramatiskajā teātrī, dziedāju koncertos. Bērni ilgojās pēc tēva, un mums nācās atgriezties Kijevā. Nebija viegli atkal iekārtoties tur darbā. Mani pieņēma atpakaļ Bērnu muzikālajā teātrī.
Operteātrī atgriezos brīdī, kad tas gatavojās viesizrādēm un īsā laikā tapa vairāku operu jauniestudējumi – Džokonda, Pīķa dāma, Masku balle, Turandota, Aīda… Dziedātāja, kura izpildīja galvenās lomas, viena netika galā ar intensīvo slodzi, tāpēc teātris uzaicināja mani un piedāvāja nodziedāt vismaz Aīdu! Tā pakāpeniski pārgāju uz operu, vispirms atsevišķos līgumdarbos. Nodziedāju visu 2008.–2009. gada sezonu, 2009. gada septembrī mani jau otro reizi pieņēma par solisti operas trupā.
Kā izrāvāties starptautiskajos ūdeņos uz pasaules ievērojamākajām skatuvēm?
Par to esmu pateicīga savam menedžerim Dāvidam Zavalkovskim. Viņš bija tas, kurš man piedāvāja darbu. Tas notika drīz pēc tam, kad nonācu Kijevas operas trupā. Kijevā tolaik dziedāja jaunais ukraiņu tenors Dmitrijs Popovs, un Dāvids tolaik, 2010. gadā, pārzināja viņa karjeru. Dima, kurš tagad jau ir citas aģentūras paspārnē, iedeva viņam paklausīties manus ierakstus. Tās bija kasetītes, kas ierakstītas iekšējām darba vajadzībām. Noklausījies Dāvids uzreiz piedāvāja sadarbību. Es tobrīd biju jau pamatīgi aizņemta darbā Kijevas operā, un bērni vēl bija diezgan mazi, tāpēc uzreiz nepiekritu.
Man likās, ka nevaru kaut kur aizbraukt un viņus atstāt. Dima Popovs mani ilgi pierunāja atkal un atkal: "Pamēģini!" Dāvids visu laiku atkārtoja, ka man ir profesionāli jāattīstās, jāvirzās uz priekšu. Viņš uzstāja – lai būtu izaugsme, ir jāstrādā ar dažādiem diriģentiem un kolēģiem, jādzied dažādos teātros un iestudējumos, jāizmēģina brīvmākslinieces dzīve. Sāku pamazītēm ar nelieliem projektiem – festivāliem, koncertiem. Aizbraucu uz noklausīšanos dažos teātros. Pirmais līgums bija Tronheimā Norvēģijā. Sekoja Pučīni festivāls Torrē del Lago, Berlīnes Vācu opera, Londonas Karaliskā opera. Ar Aīdas lomu debitēju Ņujorkas Metropolitēna operā…
Profesionāls, patiesi ieinteresēts un godīgs aģents ir jau puse no labas dziedātāja karjeras?
Mūsu sadarbības sākumā Dāvidam bija pašam sava neliela aģentūra, tagad viņš strādā lielā starptautiskā aģentūrā IMG Artists. Saprotams, ka visi viņa dziedātāji tagad ir IMG Artists paspārnē. Viņš ir no Moldāvijas, bijušais vijolnieks, studējis Maskavas konservatorijā. Pēdējos piecus gadus viņš dzīvoja Šveicē, nesen nodibināja ģimeni un pārcēlās uz dzīvi Briselē. Esmu viņam pateicīga par to, ka viņš tik mērķtiecīgi pierunāja mani virzīties tālāk. Citādi es būtu palikusi Kijevas operā, kur darba netrūka, un man pašai likās, ka ar to pietiek. Vismaz es tolaik tā uzskatīju. Ģimene gan izjuka, mēs ar vīru izšķīrāmies. Tiesa, ne jau tikai manu ārzemju ceļojumu dēļ, taču arī manai biežajai prombūtnei noteikti bija nozīme. Taču es nenožēloju un turpinu savu izaugsmi.
Esat to dziedātāju vidū, kuriem laimējies sastapties ar operpasaules leģendu Plasido Domingo un iemantot viņa sirsnīgo labvēlību?
Es tikko biju Madridē, kur dziedāju titullomu Džuzepes Verdi Aīdas iestudējumā. Madrides Teatro Real ir viens no Plasido Domingo iemīļotajiem, dzimtajiem teātriem. Nemaz nezināju, ka viņš tajā brīdī arī bija Madridē, bet te pēkšņi pēc izrādes ģenerālmēģinājuma viņš vienkārši ienāca pie manis grimētavā. No kurienes?! Izrādās, sēdējis zālē, uzmanīgi klausījies. Plasido Domingo uzreiz sāka runāt par to, ko dzirdējis, un deva vērtīgus padomus. Tie vienmēr ir noderīgi, jo viņš ir gan dziedātājs, gan diriģents un izcili pārzina izrādes situāciju no abām pusēm. Viņš šo to piekoriģēja, šo to pateica par skaņu. Esmu pateicīga, ka viņš tā rīkojās.
Slavenās baltās neļķes arī uzdāvināja?
Pirms izrādēm viņš vienmēr solistēm dāvina ziedus. Ne tikai neļķes, bet arī rozes un citus ziedus. Viņš vienmēr ienāk kā vecākais kolēģis, lai novēlētu kolēģiem veiksmīgu izrādi: toi, toi, toi! Tas vienmēr ir ļoti patīkami un negaidīti, jo tagad taču ir pavisam citi laiki un mākslinieki ir egocentriski, katrs aizņemts pats ar sevi. Negadās bieži, ka dziedātāji dotos pie kolēģiem uz grimētavu, lai no sirds novēlētu izdošanos. To spēj tikai cilvēki ar plašu dvēseli – mākslinieki, kuriem neskauž un kuri patiešām no visas sirds vēl citiem labu. Plasido Domingo ir tieši šāds cilvēks. Es viņu apbrīnoju un no viņa mācos kā no vecākā, gudrākā kolēģa. Tā ir iespēja pasmelties no bezgalīgas radošās pieredzes un meistarības bagāžas. rkārtīgi priecājos par iespēju dziedāt ar viņu kopā.
Jūs uzskata par pasaulē labāko Aīdas interpreti. Arī pašas ieskatā šī ir jūsu zelta loma?
Man nepatīk šādi skaļi izsaucieni un klišejas: "vislabākais", "visizcilākais". Vērtējums un gaume ir subjektīvi jēdzieni. Kādam Aīdas partijā labāk patīk dramatiskais soprāns, citam – liriskais. Pavisam cita lieta ir tehnikas jautājums. Būdams teicamā veselības stāvoklī un vokālajā formā, izrādi labi nodziedās jebkurš dziedātājs. Savukārt sliktā fiziskā stāvoklī var gadīties visādi, īpaši, ja jānodzied nevis viena, bet vairākas izrādes.
Par "labāko Aīdu" – tas bija Ņujorkas Metropolitēna operas ģenerāldirektora Pītera Gelba viedoklis. Kādā intervijā pirms sešiem gadiem viņš izteicās, ka esmu labākā Aīda, kāda vien Metropolitēna operā šajā lomā dzirdēta pēdējos 60 gados pēc skatuves leģendas Leontīnes Praisas. To dzirdēt, bez šaubām, bija patīkami, taču tas ir viņa personiskais viedoklis, kas tika tiražēts presē. Ikvienai dziedātājai – Aīdas izpildītājai – ir tiesības uz savu interpretāciju. Dziedāšana, tēlošana – tas viss ir relatīvi un subjektīvi. Dziedātāja klausītājiem var nepatikt vienā lomā, bet ļoti patikt citā lomā. Man pašai Aīda nav visiemīļotākā loma. Man tuvi ir citi tēli, kuros varu izpausties daudz pilnasinīgāk.
Kuras lomas ir šajā statusā?
Pašlaik – Norma. Arī Abigaila operā Nabuko un lēdija Makbeta operā Makbets. Šīs varones mani pievelk gan sava rakstura, gan tēla izaugsmes un mūzikas dramaturģijas dēļ.
Sievietes ar sarežģītu, pretrunu plosītu dvēseli un traģisku likteni?
Pašpietiekamas. Pašpārliecinātas. Apveltītas ar lielu gribasspēku. Personības ar lielo burtu. Normu pavisam nesen pirmo reizi nodziedāju Kijevā, ilgi gatavojos šai lomai un vispirms nodziedāju to koncertizpildījumā, pēc tam arī iestudējumā Kijevā. Aprīlī un maijā dziedāšu Normu Hjūstonā ASV. Jauna loma ir arī Manona Lesko, kuru pēc uzstāšanās Rīgā atveidošu Barselonā. Nākamajā sezonā manu repertuāru papildinās Leonora Trubadūrā. Vēlos sevi izmēģināt jaunā ampluā. Būs arī jauns Likteņa varas iestudējums Londonā.
Kādas ir jūsu attiecības ar ukraiņu komponistu darbiem, piemēram, klasiķa Mikolas Lisenko (1842–1912) operām?
Ukrainas Nacionālās operas repertuārā ir viņa operas Tarass Buļba un Natalka Poltavka, taču es tajās nedziedu. Pārsvarā dziedu itāļu repertuāru, jo tas manai balsij piestāv labāk. Natalku Poltavku esmu dziedājusi studiju gados. Konservatorijas operas studijā dziedāju arī Oksanas lomu Semjona Gulaka-Artemovska (1813–1873) operā Zaporožec za Dunajem.
Un kā ar pazīstamajām krievu operām?
Esmu atveidojusi Tatjanu Jevgeņijā Oņeginā, taču tas bija sen. Mūsu operteātra repertuārā pēdējos gados nav Pīķa dāmas, jo, kopš no Kijevas aizbraucis Dmitrijs Popovs, mums nav tik laba dramatiskā tenora, kāds nepieciešams Hermaņa lomai.
Laba tenora trūkuma dēļ no repertuāra noņēma Pjetro Maskanji Zemnieka godu un Amilkāres Ponkjelli Džokondu, kurā Dima Popovs agrāk dziedāja Enco lomu.
Ja būtu reāls piedāvājums, es dziedātu arī krievu operās. Esmu ieminējusies savam menedžerim, ka mani interesētu Pīķa dāma un atgriešanās pie Čaikovska Jolantas, kurā savulaik dziedāju kopā ar bijušo vīru. Es biju Jolanta, viņš atveidoja Vodemonu. Labprāt nodziedātu Jolantu koncertizpildījumā.
Kādi iestudējumi jums patīk?
Tādi, kuros režijas atklājumi ir harmonijā ar mūziku un sižeta līniju. Lai Toska netraucēti dzied savu slaveno 2. cēliena āriju, nevis vienlaikus sazin kāpēc arī kārdina Skarpiju. Es to stāstu tāpēc, ka tieši šādā režijā man nesen nācās šo operu dziedāt. Diemžēl daudzi režisori veido ļoti dīvainus iestudējumus un dara visu, lai jau tā grūto dziedātāju darbu padarītu vēl sarežģītāku. Piemēram, lēdijai Makbetai, kad viņa dzied sarežģītu āriju vai duetu, bezjēdzīgi jāskraida uz visām pusēm vai jālēkā augšup lejup pa kāpnēm un jāpārvar absurdi šķēršļi. Esmu piedalījusies iestudējumā, kurā lēdijai Makbetai, parādoties uz skatuves un jau dziedot, jāizlien no kaut kādas lūkas, kas atrodas pakalnā. Kāpēc? Kāda tam jēga?
Ļoti svarīgi ir arī tas, lai skatuve un kostīmi būtu ērti, lai varētu brīvi kustēties. Es dodu priekšroku mērķtiecīgām, loģiskām, saturiski pamatotām mizanscēnām un estētiski baudāmai scenogrāfijai un tērpiem. Tādu iestudējumu pašlaik nav daudz. No tiem, kuros esmu dziedājusi, lielisks ir Aīdas iestudējums Sonjas Friselas režijā un Elaidžas Mošinska veidotais Nabuko uzvedums, kurā pērn dziedāju Ņujorkas Metropolitēna operā kopā ar Plasido Domingo, kā arī Makbets Filidas Loidas režijā Londonas Karaliskajā operā.
Brīnišķīgi ir arī abi vēsturiskie Franko Dzefirelli Aīdas iestudējumi, kurus viņš 60. gados veidoja Milānas Teatro alla Scala. Es tajos dziedāju 2012. un 2013. gadā. Tie ir lieliski, ar ļoti skaistiem vēsturiskajiem kostīmiem. Vācu režisoram Filipam Štelclam ļoti talantīgi izdevies Zemnieka gods, kuru Zalcburgā pirms trim gadiem diriģēja Kristiāns Tīlemanis un kurā Jonass Kaufmanis dziedāja Turidu. Tas veidots melnbaltās filmas estētikā, divu stāvu skatuves uzbūvē. Neteikšu, ka tas solistiem sagādāja superkomfortu, taču iestudējums ir vizuāli iespaidīgs. Man galvenais ir cieņpilna attieksme pret mūziku.
Jāizvēlas koncertuzvedumi, kuros mūzikai nekas netraucē?
Piedalos arī koncertuzvedumos, tomēr dodu priekšroku izrādēm, kurās varu kā aktrise iejusties tēlā un mijiedarboties ar pārējiem solistiem. Jebkurā gadījumā galvenais ir mūzika. Vienmēr ir patīkami strādāt kopā ar talantīgiem partneriem un brīnišķīgiem kolēģiem – tādiem kā lietuviešu mecosoprāns Violeta Urmana, ar kuru kopā tikko dziedājām Aīdā Madridē. Mūsu Radamess bija Gregorijs Kunde.
Kas jūs aizrauj ārpus operas pasaules?
Nekādu vaļasprieku man nav, ar pērļošanu un citiem smalkiem rokdarbiem nenodarbojos. To brīnišķīgi pieprot mana mamma, viņa izšuj skaistas gleznas. Man patīk zīmēt, es to daru savam priekam. Starp citu, ar zīmēšanu aizraujas diezgan daudzi dziedātāji. Manas kolēģes operā pēdējā laikā nodarbojas ar manikīru. Man visvairāk patīk lasīt grāmatas. Tomēr parasti es brīvajos brīžos cenšos vienkārši atslēgties, pabūt klusumā un nedarīt neko, jo darba slodze ir liela, īpaši pēdējos gados, – ir daudz jauniestudējumu, biežas uzstāšanās, visu laiku jākoncentrējas.
Man patīk atpūsties ģimenes lokā, tāpēc priecājos, ka tikko Madridē pie manis ciemojās meita. Savulaik man nācās mājās daudz rosīties virtuvē, bet nu gan pietiek! Tagad dodu priekšroku pusdienām restorānā kolēģu un draugu kompānijā.
Esat jau kādreiz bijusi Rīgā?
Vēl ne reizi. Esmu tikai skatījusies fotoattēlus un nevaru vien sagaidīt, kad ieradīšos jūsu pilsētā. Rīgā ir tik skaista arhitektūra! Noteikti izmantošu iespēju pastaigāt pa pilsētu. No trim Baltijas valstīm līdz šim esmu bijusi tikai Igaunijā, kur pirms četriem gadiem man tika noorganizēta fotosesija Tallinā.
Es savukārt atceros Kijevu plaukstošos maija ziedos… Tur tagad ir pavisam droši?
Tagad ir normāli, vairs nešauj, kā bija 2014. gada sākumā. Paldies Dievam, tagad Kijevā dzīve rit mierīgi.