Bēthovens un Pjacollas tango. Šāds Ziemassvētku festivāla koncerta fokuss nepārsteigtu, ja vien šī programma nebūtu neordinārā trio Art-i-Schock rokās. Neparasts ir šī ansambļa instrumentālais sastāvs, kura dalībnieces – pianiste Agnese Egliņa, čelliste Guna Šnē un sitaminstrumentāliste Elīna Endzele – spēj ieinteresēt gan ar oriģinālu repertuāru, gan atraktīvu tā skatuvisko sniegumu un vizualitāti.
Savulaik apvienojušās, lai vienā priekšnesumā Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā 2011. gada pavasarī parādītu visas trīs šai balvai izvirzītās mūziķes kategorijā Par izcilu darbu ansamblī (balvu toreiz ieguva Agnese Egliņa), viņas turpina kopā muzicēt jau sešus gadus. "Cita citu pazinām, taču sastāvs likās gana dīvains un arī skaņdarbu nebija. Toreiz palūdzu Andrejam Puškarevam noaranžēt Pjacollas milongu. Ļoti sadraudzējāmies, un arī komponisti vēlējās mūs šādā kopspēlē redzēt. Tagad mums ir piecas lielas koncertprogrammas. Varam lepoties ar kādiem divdesmit jaundarbiem plus vēl diviem koncertiem ar orķestri, kurus mums uzrakstīja Juris Karlsons un Andris Vecumnieks," stāsta Agnese Egliņa.
Adventes laiks enerģiskajai un daudzpusīgajai pianistei ir īpaši darbīgs. Jau nākamajā dienā pēc uzstāšanās Dzintaros viņa ar trio Art-i-Schock sniegs Eiroradio tiešraides koncertu Latvijas Radio studijā, savukārt 19. decembrī viņa būs viens no eņģeļiem kustības Nāc līdzās! Ziemassvētku ballē Operā, kur muzicēs kopā ar talantīgo neredzīgo akordeonistu Mihailu Oļehovu.
Pianistes kalendārs ir saplānots ļoti blīvi. 29. decembrī viņa kārtējo reizi dosies uz Āfriku. Agnese Egliņa tur iesaistījusies ilglaicīgā mūzikas izglītības misijā Zambijā, Zimbabvē un Malāvijā. Līdz šim datumam jāpaspēj sagatavot soloprogrammu trīspadsmit koncertu turnejai Āfrikā un satikt draugus, lai atvadītos, jo Agnese prombūtnē pavadīs trīs mēnešus.
Kur ir grupas Art-i-Schock Ziemassvētku programmas sāls?
Dzintaru koncertzālē spēlēsim programmu Gadalaiki. Andrejs Puškarevs mums aranžējis Astora Pjacollas ciklu Četri gadalaiki Buenosairesā. Mums ir arī četri latviešu gadalaiki: Jānis Lūsēns rūpējas par ziemu, Andris Vecumnieks – par pavasari, Marina Gribinčika – par vasaru, Rihards Dubra – par rudeni. Riharda Dubras opusu Rudens kaislības esam spēlējušas jau ļoti daudz – no Jelgavas līdz Valmierai un Daugavpilij. Beidzot tas skanēs Dzintaru koncertzālē.
Duetā ar Gunu Šnē izpildīsim Bēthovena Variācijas čellam un klavierēm par Hendeļa oratorijas Jūda Makabejs skaisto Ziemassvētku tēmu, savukārt ar Elīnu Endzeli – pilnīgi traku japāņu komponista Tosi Ičianahi veltījumu leģendārajam vijoles virtuozam Nikolo Paganīni – variācijas marimbai un klavierēm Paganini Personal par 24. kaprīzes tēmu. Esam pašas izveidojušas Alfrēda Šnitkes miniatūras Stille Nacht/Klusa nakts versiju savam trio. Andrejs Puškarevs mums ir aranžējis dažas Ziemassvētku dziesmas – Let It Snow un Jingle Bells.
Neapnīk Ziemassvētku klasikas hiti?
Mums ļoti gribējās nospēlēt Bēthovena variācijas, tās ir skaistas un rada īstu svētku noskaņu. Spēlēt klasiku ir tik forši! Pēdējā pusgadā sanācis daudz atskaņot jauno latviešu mūziku, pēc tam pievērsties klasikai – tam ir tāda vērtība! Tā sakārtotība, forma – visā ir tāds skaidrums, tīrība. Gribas spēlēt arvien vairāk un vairāk. Daudzus aranžējumus veidojam pašas. Viegli nav, taču tas ir interesants un vērtīgs radošais process: sanākam kopā un stundām ilgi mokāmies. Elīna eksperimentē uz dažādiem instrumentiem, mēs ar Gunu klausāmies un iepazīstam sitaminstrumentu bezgalīgo iespēju pasauli. Tā tapa vesela spāņu mūzikas programma.
Mūsdienu mūzikā trūkst skaidruma, tīrības?
Tajā ir citi spēles noteikumi. Tikko ar Ingu Šļubovsku-Kancēviču atskaņojām mūsdienu latviešu komponistu vokālo kamermūziku. Tā ir drīzāk apcerīga, filozofiska, skumīga, melanholiska, saldsērīga. Tajā ir citas krāsas. Tā ir ļoti skaista, taču, mācoties programmu un dzīvojot ar šo mūziku vairākus mēnešus, pārņem skumīgums. Gribas kaut ko priecīgu, jautru, mažorā. Komponistiem vaicāju – kāpēc nav dzīvespriecīgu, pozitīvu skaņdarbu.
Ar Jāni Kurševu gatavojot programmu Dzejnieka mīla, ar kuru daudz braukājām pa Latviju, latviešu klasiķu mantojumā atradām brīnišķīgu Jāņa Ķepīša Traktorista polku, jautras Alfrēda Kalniņa dziesmas ar nebēdnīgiem Raiņa dzejolīšiem – pilnīgs dzīvesprieks.
Mūsdienu laikabiedru veltījumos man tā mazliet pietrūkst. Ir jābūt dažādībai, un man ir tāds raksturs, ka gribas arī kaut ko jautrāku. Gribas iepriecināt, uzmundrināt arī klausītājus. Izveidot koncerta programmu ir liela māksla. Visgrūtāk ir izveidot kamermūzikas koncertu, kurā visas dziesmiņas ilgst trīs vai četras minūtes. Kā salikt mazās pērlītes krellēs, lai tās tiešām būtu uztveramas? Profesore Ilze Graubiņa teica, ka veiksmīga programmas izvēle un salikums ir puse no uzvaras. Viņai taisnība.
Priecājies, ka tūlīt aizbēgsi no Latvijas dubļiem un tumšās ziemas?
Latvijā ir slapjas kājas rudenī, riktīgi vari izmirkt lietū, taču ir arī skaists, balts sniegs un zaļojoša vasara. Savukārt Āfrikā ziemā ir plus divdesmit četri, vasarā – plus trīsdesmit četri. Pirmajā reizē konstatēju: ā, tāda arī var būt ziema? Tur ziemā nelīst, valda sausums, viss ir putekļains. Zāle ir izdegusi, koki kaili, viss saulē pārkarsis un savītis. Vasara gan ir skaista: viss ir zaļš, jo katru dienu vismaz stundu līst. Toties ziemā sešus mēnešus lietus nav vispār. Tāpēc bez bažām ārā var rīkot sporta spēles un citus pasākumus. Viss notiek ārā.
Tad jājautā, kas tevi turp, uz Āfriku, velk?
Kopā ar kolēģiem – čellistu Teo Brosu no Vācijas, vijolnieku Nikolā Langluā no Francijas un flautisti Natāliju Geraki no Grieķijas – pirms četriem gadiem izveidojām mūzikas skolu Zambijā, Zimbabvē un Malāvijā. Sapazināmies pirms pieciem gadiem, kad koncertēju Štutgartē.
Ne visi var izturēt Āfriku. Jābūt lielai gribai un avantūrisma garam, ir arī baiļu faktors, un tas nav peļņas, bet misijas un ziņkāres pasākums. Man tur ir ļoti iepaticies, jo mazajās valstīs ir daudz jauniešu, kuri grib spēlēt klasisko mūziku, taču nav kas māca.
Vietējie pedagogi mūziku ir apguvuši pašmācībā, un labi, ja zina vijoles atslēgu, vai atnāk ar vijoli, kurai ir tikai trīs stīgas, un vispār nezina, ka jābūt četrām. Vienā meistarklasē neatpazinu labi zināmu skaņdarbu, jo vietējais pedagogs bija izdomājis, ka interpretēt nozīmē darīt visu, kas ir rakstīts notīs, tikai pilnīgi otrādi. Ja ir forte, jāspēlē klusu, ja piano – skaļi. Ja ritenuto – tad pilnīgi pretēji – paātrināt! Nezināju, ko tajās meistarklasēs darīt.
Dienvidāfrikas Republikā, kas bija Anglijas kolonija līdz 1989. gadam, ir bagātīgas britu kultūras tradīcijas, bet mazajās dienvidu valstīs Zambijā, Zimbabvē un Malāvijā valda nabadzība. Daudzi dzīvo no Kellogg’s iepakojuma kastēm saslietās būdiņās, cilvēkiem trūkst ūdens. Nabadzīgās skolās man bija ļoti grūti emocionāli savaldīties. Viņi visi kopā ēd ar rokām putru no milzīga pusdienu katla un lūdz nevis našķus, bet – «atved man ziepes»!
Pirms četriem gadiem, kad ierados pirmo reizi, bērni mācījās mūziku vienkārši ārā, parka laukumā zem klajas debess. Pie palmas uzrakstīts: šeit ir vijoles klase. Otrā pusē ir sitaminstrumentu klase. No ASV šurp sūta lietotas flautas, vijoles, čellus. Klavieres ir tikai digitālās. Akustiskās tur neprastu kopt, nav arī skaņotāju. Problēmas ir arī ar elektriskajiem instrumentiem, jo diezgan bieži pazūd strāva. Vairākkārt ir apstājies koncerts, jo uz piecām stundām pazūd elektrība. Visi stundām sēž tumsā, sarunājas un gaida. Bieži pazūd internets.
Tā ir milzīgu kontrastu zeme, jo miljardieru arī netrūkst. Tur joprojām kā senos laikos kalpi stāv pie vārtiem, atver durvis, apvēdina. Ēdiena gatavotāji, drēbju mazgātāji, apkalpotāji – trīs vai četri kalpi situētu cilvēku mājās tur ir normāla ikdiena.
Koncertējot un stāstot par saviem nolūkiem bagātiem cilvēkiem, savācām 40 000 ASV dolāru, un tagad Zambijas galvaspilsētā Lusakā jau ir uzcelta ļoti skaista mājiņa, kurai ir jumts, astoņas klasītes, instrumenti un maza koncertzāle. Tur var mācīties klavieres, vijoli, čellu, flautu, ģitāru, sitaminstrumentus un dziedāšanu. Ik pēc pusgada braucam kontrolēt, kas tur notiek.
Rezultāti ir apbrīnojami. Talantīgam vietējam puisim pianistam – īstam zambietim –, kurš pats mācās pie manis, sākumā bija 15 audzēkņu, tagad viņam jau ir 80 studentu. Viņš strādā bez brīvdienām no rīta līdz naktij un skolā vienkārši dzīvo. Viņš bieži raksta man e-pasta vēstules, lai konsultētos. Mācības mūsu skolā ir bez maksas.
Salīdzinājumam – viens no Dienvidāfrikas Republikas koriem, kas triumfēja Pasaules koru olimpiādē Rīgā, bija no American International School, kurā mācību maksa ir 1200 ASV dolāru mēnesī! Tur galvenokārt mācās miljardieru un vēstnieku bērni.
Mūziķa profesija afrikāņiem dzīvē noderēs, ļaus izrauties no trūcības apburtā loka?
Viņi mācās tikai prieka dēļ, jo mūziķiem tur nav kur likties. Ritms, dziedāšana un dzirde viņiem ir asinīs, bet tur nav operteātra, koncertzāles, orķestra un pietiek ar vienu klasiskās mūzikas festivālu gadā. Maizi ar to nenopelnīsi. Man bija milzīgs aizkustinājums, kad kopā izpildījām Karla Orfa Carmina burana ar kori, solistiem, divām klavierēm un sitaminstrumentiem.
Mums, profesionāļiem, spēlēt Bahu, Mocartu, Bēthovenu un Orfu ir pašsaprotami, bet vietējie puiši spēlēja sitaminstrumentus ar aizkustinājuma asarām acīs. Koris un solisti tur nav problēma. Tenors bija fantastisks, janvārī ierakstīsim dažas ārijas, un esmu sarunājusi viņam konsultācijas Vīnē. Balss materiāls viņiem ir fantastisks, diapazona plašums – pārsteidzošs. Cilvēki stāv autobusa pieturā un dzied, improvizē balsīs. Baznīcas mūzika ir krāšņa, un viņi ir ļoti ticīgi. Pirmajā reizē ieraugot svētdienā visus vīriešus uzvalkos un baltos kreklos, sievietes – skaistās garajās kleitās, nodomāju, ka ir nacionālie svētki. Nē, viņi, tā uzposušies, katru svētdienu dodas uz baznīcu.
Es vēlētos mūsu misijā iesaistīt latviešu mūziķus. Tas ir interesanti un skaisti. Tur cilvēki uzmanīgi klausās klasisko mūziku, zālē valda tāds klusums! Nāk vēstnieki, Francijas un Vācijas vēstniecības birojs mūs arī finansiāli atbalsta. Tauta var nākt bez maksas. Sākām ar piecdesmit klausītājiem, mūsu pēdējā koncertā jau bija ap četrsimt! Atvērām logus un durvis, cilvēki sēdēja ārā un klausījās.
Mūs atbalsta arī valdība, taču rasisms tagad ir pavērsies pret baltajiem, tā ir reakcija pēc aparteīda, kas ilga līdz 1989. gadam. Dienvidāfrikas Republikā avīzē izlasīju, ka viens no deputātiem savā runā aicinājis neatbalstīt klasisko mūziku, jo tā ir balto cilvēku izklaide. Viņš aicināja kopt un atbalstīt tikai tradicionālo kultūru.
Nācies arī pašai izbaudīt tavu pieminēto "baiļu faktoru"?
Tagad jau ir mierīgāk, bet 90. gadi bijuši ļoti asiņaini. Man visu laiku jāpaziņo, kur eju. Vienai iet pa ielu vai braukt sabiedriskajā transportā ir bīstami, jo var nozagt un pieprasīt izpirkuma maksu. Man ir savs šoferis un apsargs.
Biju pārsteigta, ka pat visīsākie attālumi jābrauc ar taksi. Redzot, ka veikals ir tikai dažu kvartālu attālumā, divreiz aizgāju kājām. Vietējie brīnījās: tu esi atgriezusies?! Nākamreiz tā vairs nedari! Pašā pirmajā naktī, ko pavadīju pie draugiem, pamodos no sirēnu kaucieniem. Pēkšņi dzirdēju šāvienus. Tieši blakus mājā notikusi ielaušanās un nošauts saimnieks. Visur ir logu un durvju restes, mājās katrā istabā, pie gultām un tualetē ir trauksmes poga.
Ja brauc pa ielu, pilsēta un mājas vispār nav redzamas. Tu redzi tikai divus metrus augstas sienas, virs kurām ir apļveida drāšu vijumi kā pie cietumiem. Kad tev atver vārtus, ieraugi skaistas mājas ar lieliem logiem. Žogs un apsargi visu diennakti sargā arī mūsu skolu. Savukārt nabadzīgajos rajonos ir būdiņas, kuras atgādina instrumentu būdiņas dārziņos. Tur ir liela dzimstība un cilvēki dzīvo lielā šaurībā. Agrāk likās, ka tas ir tikai filmās, tomēr šī kontrastu pasaule ir reāla. Tā ir biedējošā blakus pieredze tai brīnišķīgajai sajūtai, ar kādu prieku cilvēki saņem to, ko tu viņiem dod.
Mūzikas skolā visi ir draudzīgi. Mēs muzicējam kopā un esam savējie. Kad uzstājāmies parastajās skolās, bērni tikai smējās un mūs izmēdīja. Tomēr cenšamies parādīt klasisko mūziku. Spēlējām Kamila Sensānsa Dzīvnieku karnevālu, un vietējais aktieris stāsta: re, kā šeit īd ēzelītis.
Kādā lidostā mūs negribēja laist uz lidmašīnu ar lielo čella kasti. Apsargs prasīja, kas tas tāds. Čells, instruments. Ko jūs te darāt? Esam skolotāji, mācām spēlēt mūzikas instrumentus. Labi, iemāci mani arī! Visi gaida garā rindā, bet mans kolēģis mēģina apsargam kaut ko iemācīt. Pēc piecām minūtēm viņam bija apnicis: man nekas nesanāk, neskan. Kas jūs par pedagogiem, ja neprotat neko iemācīt?! Viņi ir nepacietīgi un grib rezultātu ātri, un tā ir liela problēma. Maniem studentiem pacietība ir nulle. Viņi grib spēlēt uzreiz: džiņ, džiņ, džiņ.
Vai ir spilgti talanti, kurus vērts virzīt profesionālajā apritē, sūtīt uz Eiropas augstskolām?
Pārsvarā tie ir dziedātāji. Fantastiskas balsis, diapazons, tembri. Viņi ir intuitīvi pareizi, lai gan viņiem vēl nav akadēmiskās vokālās tehnikas. Man padomā jau ir trīs dziedātāji, kurus gribu dabūt uz Eiropu. Janvārī ieskaņosim video, ko sūtīt uz noklausīšanos.
Tavi ceļi Āfrikā ir krustojušies ar vietējiem latviešiem?
Latviešus neesmu sastapusi, bet ir daudz Otrā pasaules kara laikā no Eiropas izceļojušo krieviski runājošo ebreju. Pēdējā braucienā Zambijā man pienāca profesors no akadēmijas: Dumpis, vai tas varētu būt latviešu uzvārds? Artūrs Dumpis? Man izstāstīja, ka viņš bijis slavens zinātnieks, inženierzinātņu profesors, kuram pat uzstādīta goda plāksne un par kuru ir uzrakstīta grāmata. Viņš bijis īsts zinātnes guru, izdevis grāmatas.
Es gribu dabūt par to visu informāciju. Kādā koncertā pie manis atnāca komponists un diriģents Henriks Hofmeiers, kurš 2008. gadā uzrakstījis skaņdarbu kora Kamēr… programmai Pasaules saules dziesmas. Viņš man uzdāvināja klavierskaņdarbu.
Pirmo reizi sagaidīšu Jauno gadu Āfrikā 38 grādu karstumā. Tas būs diezgan eksotiski. Man patīk, ka atrodamies vienā laika joslā ar Latviju, nav problēmu sazvanīties ar vecākiem un draugiem.
Atgriezīšos martā, un tad būs daudz koncertu Latvijā, īpaši ārpus Rīgas. Kopā ar obojistu Egilu Upatnieku un fagotistu Jāni Semjonovu, dziedātājiem Ingu Šļubovsku-Kancēviču, Marlēnu Keini, Jāni Kurševu, flautisti Ditu Krenbergu, trio Art-i-Shock, vijolnieci Kristīni Balanas. Kopā ar Eviju Martinsoni turpināsies Elijas Forseles un Jāņa Rozentāla mīlas stāsts.
Man patīk, ka programmas varam atskaņot vairākkārt, tam ir liela vērtība. Kopā ar LNSO mūziķiem atskaņosim Bohuslava Martinū Virtuves rēviju un apbraukāsim Latviju, vēstot par komponistu – Franču sešnieka – grupu. Pasniegšu meistarklases Spānijā un Vācijā, Zahara Brona festivālā Etingenē, kā arī vasarā Madonā. Mēģinu nepārsālīt. Vajag arī atpūsties. Arvien vairāk gribas spēlēt solo. Gribas pabūt mūzikā vienai, ne tikai kameransambļos. Ceru, ka līdz nākamā gada beigām tas izdosies.
Trio Art-i-Shock
Programma Bēthovens un Pjacollas tango
Ziemassvētku festivāla koncerts Dzintaru koncertzālē 17.XII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–15