Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Ir jāpotējas laikus

Septiņpadsmitais nepieradinātās mūzikas un mākslas festivāls Skaņu mežs šogad trokšņos jaunatklātajā Hanzas peronā. Prominentākais viesis – grupas Swans līderis Maikls Džirā.

Festivāla Skaņu mežs ieskaņas pasākums muzejā Rīgas birža nedēļu pirms galvenajiem koncertiem jau kļuvis par tradīciju un labu mārketinga triku, jo milzīgā apmeklētāju pieplūduma dēļ pat tur neiekļuvušie nejaušie garāmgājēji varbūt sāk apsvērt kaut kā tāda nozīmīgumu, ja tik daudziem tas šķiet vajadzīgs. Nu jau klāt arī septiņpadsmitā Skaņu meža nedēļas nogale, kas šoreiz no Mūzikas nama Daile pārcēlusies uz Hanzas peronu – nesen atklāto jauno Rīgas kultūras vietu. Tās arhitekta Reiņa Liepiņa projektēto stikla mētelītī apslēpto zāli skaļiem mūzikas pasākumiem pagājušajā nedēļas nogalē jau paspēja notestēt grupa Pienvedēja piedzīvojumi.

Koncertu Skaņu mežā būs daudz, taču šī gada galvenais festivāla viesis, kura ieguldījums tiek novērtēts un nenoveco četrus gadu desmitus, ir eksperimentālā roka grupas Swans līderis Maikls Džirā. Viņš turpina tādu personu klātesamības sēriju Skaņu mežā, kuras veido avangarda mūzikas vēsturi un līdz ar to ietekmējušas visu turpmāko skaņu mākslas attīstības virzienu. Pērn tas bija pazīstamākās Ņujorkas ģitārtrokšņu apvienības Sonic Youth dalībnieks Tērstons Mūrs ar tik improvizētu un nepieradinātu programmu, kādu var atļauties tikai cilvēks, kuru kaut kāda daļa pasaules uzskata par ģitāras dievu, vēl pirms dažiem gadiem – vācu avangarda grupas Einstürzende Neubauten līderis Bliksa Bārgelds, kura spēlēšanās ar savu balsi, dziedot "ti-tirli-tirli-ti-ti-ti" un aicinot klausītājus viņam piebalsot, lika sajusties tikpat silti kā savulaik mūsu pašu klasiķa Hardija Lediņa performancēs, kur vīriem bija jādzied basā "zū-zā", savukārt dāmām un meitenēm tik augstu, cik vien iespējams, – "tī-tī-tī".

 

Otrā atnākšana

Maikls Džirā ar grupu Swans tā paša Skaņu meža koncertu sērijā jau reiz koncertējis VEF Kultūras pilī Rīgā – toreiz pirmo reizi redzēju, ka skandu rinda bija izvietota pa visu skatuves apakšu, nevis tikai grēdās pa malām, līdz ar to tas bija, iespējams, visu laiku skaļākais koncerts šajā namā, bet tik un tā šo rindu autora dzirdi nespēja nogalināt pat notikuma fotodokumentēšana, es atrados cieši pie kreisās puses jaudīgā skaņas avota.

Vēlāk, 2015. gadā, Swans vēlreiz laimējās redzēt klātienē Polijas festivālā Opener, kur mūziķi spēlēja tik ilgi, cik grupām festivālos parasti neļauj uzstāties, un nepakļaušanās gadījumā atslēdz skaņu, kā tas gadījies ar tādām zvaigznēm kā The Cure un The Strokes. Toreiz pēc koncerta sastapu pārsteigtus poļu jauniešus, kuri par tādiem Swans pirms tam neko nav zinājuši, bet piedzīvotā iespaidā palikuši bez valodas, un pirmie vārdi, ko viņi spēja izdvest, vēstīja, ka turpmāk nekas vairs nebūs tā kā līdz šim. Šī frāze ir gana nodrāzta un tiek lietota visādos gadījumos, kad vienkārši nav ko teikt, bet Swans priekšnesumus tā raksturo diezgan precīzi – Maikls Džirā lieliski apzinās, ka veido mūzikas vēsturi, un izmanto iespēju to darīt ar katru savu parādīšanos, joprojām arī pats to izbauda, un tikai retajam ir tā laime spēt nojaukt robežu starp spēlēšanos un spēlēšanu, paša vēlmju apmierināšana laimīgā kārtā kļūst arī par biznesu, tādējādi mākslinieks pelna ar to, par ko lielākā daļa cilvēku paši piemaksā, lai viņiem būtu šāda iespēja. Vienā vārdā latviski to dēvē par laimi.

 

Izmisuma kvass

Pirms Maikla Džirā koncerta izziņošanas Skaņu mežā jau atzīmēju kalendārā 1. novembri, kad mūziķis gaidāms zemē, kur savulaik viņa uzvārds rotāja katru dzelteno bleķa mucu uz riteņiem ielu malās, – lietuviešu valodā "gira" ir kvass. Šis vārds joprojām uz mums lūkojas arī no leišu izcelsmes divlitrīgajām plastmasas pudelēm lielveikalos. Ja Hanzas peronā tādas izdotos ienest, varētu tās koncerta laikā augstu virs galvas godā celt.

Drīz pēc Viļņas tika izziņots arī koncerts Rīgā, tas gan nenozīmē, ka biļetes uz Lietuvu jāatstāj neizmantotas, jo nevar zināt, kad viņš atkal būs tik tuvu sastopams, turklāt divreiz. Rīgā tas būšot dziesmās balstīts solopriekšnesums, cits grupas Swans dalībnieks – ģitārists Normens Vestbergs – uzstāsies atsevišķi ar savu ambientās mūzikas soloprojektu.

11. oktobrī būs dzirdama arī Šveicē dzīvojošās latviešu komponistes Anitas Miezes mūzika, ko izpildīs Gunta Ābele, Arvīds Kazlausks, Ilona Meija un Marta Spārniņa. Uzstāsies ASV trokšņu mūzikas grupa White Suns, par kuru medijs Pitchfork raksta: Eksistenciāls izmisums ir White Suns galvenā valūta." Uzstāsies arī Chaines – Mančestras eksperimentālās mūzikas projekts, kura jaunākā ieraksta noskaņa esot radniecīga šausmu filmām un datorspēlēm. Šī vakara audiovizuālais priekšnesums būs psihedēliskās un neslēpti murgainās elektroakustiskās mūzikas komponista Daniela Rozenhāla sadarbība ar videomākslinieku Stenu Bakmenu.

 

Konvulsiju istabā

12. oktobra vakarā avangarda mūzikas komponists Elvins Lusjē izpildīs savu vēsturiski nozīmīgo darbu I Am Sitting in a Room, un šo programmu papildinās glokenšpīla spēlētājs Trevors Seints, kurš tiek uzskatīts par vienu no vadošajiem glokenšpīla jeb metalofona spēlētājiem eksperimentālajā mūzikā. Rīgā viņš pirmatskaņos ASV dzīvojošā latviešu komponista Krista Auznieka darbu Avots.

Par vakara popmūzikai tuvāko priekšnesumu parūpēsies britu eksperimentālā hiphopa mākslinieka Manonmars uzstāšanās – reperi uz skatuves pavadīs producentu duets O$VMV$M. Līdzās magnetofona lenšu cilpās un absurdās vokālās improvizācijās ieturētajam trokšņu mūziķa Ārona Diloveja priekšnesumam par savdabīgāko šī vakara koncertu, iespējams, kļūs komponista un producenta Džona Bensa piedalīšanās festivālā. Medijs London in Stereo viņa koncertprogrammu nodēvējis par "mānijām pilnu, dezorientējošu viena cilvēka šovu, kurā mūziķis ar aizdomīgu pantomīmu un ķermeņa konvulsijām izkrāšņotā manierē "atstrādā" īsos fragmentos ietilpinātas ainas no Hičkoka ēras šausmu filmām, arī to skaņu celiņus". Kā Noasa šķirsts Čellistes, laikmetīgās mūzikas interpretes Lūsijas Reiltones daiļradi ir iedvesmojusi ekspresīva musique concrète elektroakustika, pēckara avangards, trokšņu mūzika, ērģeļmūzika un skaņu māksla. Koncertvakaru un festivālu noslēgs mūziķis Terenss Diksons, kurš pazīstams arī ar pseidonīmu Population One, – pats mākslinieks savu daiļradi dēvē par "nākotnē vērstu geto elektroniku".

Vairākkārt Skaņu meža dalībnieku aprakstos pieminētās šausmu filmu noskaņas atsauc atmiņā šoruden uz Noasa AB dambī notikušo industriālās mūzikas nakti Ūdenslīdējs, kuras laikā izkristalizējās secinājums par mākslas galveno uzdevumu – paust sajūtas, kādas, balstoties uz dzīves laikā iegūtajiem aptuvenajiem priekšstatiem, iespējams, mūs piemeklēs pasaules gala vai nāves tuvuma brīdī. Un tikai tie, kuri būs pie tām jau pieraduši un, tajās peldot, jutīsies komfortabli, iespējams, nekritīs panikā un atradīs spēku izdzīvot, patveroties tajās kā uz Noasa šķirsta, atšķirībā no tiem, kuri ies bojā, nespējot tās izturēt, jo pieraduši pie jautras un priecīgas mākslas, ko aktīvi lieto atslodzei no ikdienas dzīves, kurā jūtas dziļi nelaimīgi.

Komponiste Anna Ķirse, kura arī vairākkārt piedalījusies Skaņu mežā, nesen intervijā KDi atzina, ka priecīgas mūzikas klausīšanās ir skeletu nogrūšana zem paklāja, savukārt caur skumju mūziku iespējams attīrīties. Pret visām likstām ir jāpotējas jau laikus.

 

Skaņu mežs

Hanzas peronā 11.X plkst. 20, 12.X plkst. 19

Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15 (vienai dienai) un 25 (divām dienām)

http://www.skanumezs.lv

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja