Turandotas pirmizrāde notika pagājušajā ceturtdienā, 7. decembrī. Asmikai Grigorjanai šī ir debija Turandotas lomā, savukārt Jonass Kaufmanis pirmo reizi dzied Kalafu uz operskatuves. Iepriekš viņš ir bijis dzirdams Turandotas koncertversijā, kā arī iemūžinājis Kalafa partiju kompānijas Warner Classics/Erato šogad izdotajā Turandotas studijas ierakstā.
Izrādi Vīnē ir iestudējis itāļu maestro Marko Armiljato un vācu režisors Klauss Gūts, tajā ir izmantota operas versija ar oriģinālu izvērstu fināla skatu, ko pēc Pučīni nāves sacerējis Franko Alfāno (t. s. versija Alfano 1). Šī ir laikmetīga Turandotas interpretācija bez dekoratīvas austrumnieciskas eksotikas. Asmika Grigorjana pārsteidz ar savu vokālo spēku un daudzpusīgo, neordināro tēla interpretāciju, jo Turandotu mēdz spēlēt kā monolītu, nemainīgu tēlu. Asmika Grigorjana tandēmā ar Jonasu Kaufmani demonstrē ļoti cilvēcisku pieeju personāžiem un augstāko aktierspēles klasi.
Libretā ir norādīts, ka operas darbība risinās pasaku laikā. Režisors Klauss Gūts dod priekšroku vārdam "līdzība", kas viņam šķiet precīzāks apzīmējums nekā "pasaka": "Ja mēģina šo darbu uz skatuves pārnest reālistiski, ātri vien var nonākt strupceļā. Turandota atšķirībā, piemēram, no Bohēmas ir līdzība, kas ir tālu no verisma."
Lai gan ir zināms, ka Turandotas norises vieta ir Pekina, Klauss Gūts uzskata, ka Ķīna komponistu ir interesējusi "tikai tiktāl, ciktāl viņš varēja balstīties uz noteiktiem harmoniskiem nosacījumiem un motīviem, kas saistās ar ķīniešu mūziku, – kompozicionālu pieeju, kas ar savu eksotiskumu rada zināmu svešatni. Tas palīdz mazliet attālināt darbu no mums un pievērst uzmanību tam, par ko tas īstenībā ir: mazāk par greznu dekoratīvu teātri, vairāk par pirmatnējām cilvēku kopdzīves organizācijas formām un to saknēm".
Pirmajā cēlienā tiek izstāstīts Kalafa stāsts – kā viņš jūtas, nokļūstot Turandotas izveidotajā brutāla terora režīma važās. Otrais cēliens vēsta par titulvarones kādreiz piedzīvoto vardarbību. "Vēlos parādīt milzīgās pūles, ko Turandota pieliek, lai atkārtoti nekļūtu par upuri. Tas viņai piešķir noziedznieces lomu. Kad esi ieskatījies viņas dvēselē, retrospektīvi saproti sistēmu, ar kuru Kalafs sastopas pirmajā cēlienā. Galvenais iemesls ir bailes. Indivīda bailes izplatās sabiedrībā un nosaka sistēmas principus. Tās ir bailes tikt ievainotam, būt vājam," skaidro režisors.
Trešajā cēlienā tiek iezīmētas Turandotas un Kalafa attiecības. "Tas ir īsts mīlas stāsts starp diviem mūsdienu cilvēkiem, un es to uztveru ļoti nopietni. Viņiem abiem ir jātiek ar sevi galā, un otrs var palīdzēt to izdarīt. Īpaši mūsdienās, kad daudzi cilvēki slīd no vienām attiecībām uz nākamajām, nereti viņiem ir slikta pieredze, viņus moka pagātnes pārdzīvojumi, kurus nevar vienkārši aizslaucīt. Šis mīlas stāsts Turandotas iestudējumos parasti netiek pietiekami izcelts. Kā mīlestības iemiesojums vienmēr tiek uztverta Liu, savukārt titulvarone tiek rādīta kā auksta sieviete, kas beigās piedzīvo grūti aptveramas pārvērtības. Man gribētos, lai Liu vairāk tiktu uztverta kā kādas funkcijas nesēja – ar savu rīcību viņa iezīmē ideju, kas rada pārmaiņas Kalafā un Turandotā. Šo personāžu es vairāk redzu kā konstruktu – par spīti aizkustinošajai mūzikai, ko Pučīni ir veltījis Liu," apgalvo Klauss Gūts. Liu atveido krievu soprāns Kristīna Mhitarjana.
Izrādē ir nolasāmas atsauces uz Zigmunda Freida, Franca Kafkas un Žaka Tatī idejām. Turandotu Vīnē varēs dzirdēt 16., 19. un 22. decembrī (biļetes ir pārdotas). Izrāde atgriezīsies repertuārā 2024. gada 1., 4., 7. un 10. jūnijā (vasarā Asmikas Grigorjanas partneris Kalafa lomā būs Fabio Sartori).
Informācija: wiener-staatsoper.at