Slavena latviešu komponista Jāņa Ivanova (1906–1983) simfonijas gūst aizvien lielāku atzinību ārvalstīs. Turpinot viņa mūzikas iemūžināšanu un popularizēšanu ārpus Latvijas, nacionālā ierakstu kompānija SKANi izdevusi Jāņa Ivanova 17. (1976) un 18. (1977) simfonijas, ko šī gada februārī Lielajā Ģildē ieskaņojis Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā. Abas simfonijas tika komponētas laikā, kad, liekot lietā atmiņas un reflekcijas, komponists bija harmonijas, miera un balansa meklējumos. Līdzās citiem SKANi albumiem, sākot ar šodienu šis ir pieejams digitālā veidā lielākajās mūzikas straumēšanas platformās un CD formātā 80 pasaules valstīs.
Septiņpadsmitā simfonija, komponēta 1976. gadā, ar tās lēno daļu ir apliecinājums jaunajai romantikai Ivanova daiļradē. Tas ir tas jaunais, kas, sākot ar 14. simfoniju, klājas uz labi iestrādātajām neoklasicistiskajām struktūrām. Jaunā romantika ņem savā paspārnē arī kaut ko no vecās. No orķestra dubultojumiem un mikstiem iznirst tīrie tembri. Ivanovs iecienījis angļu ragu, basklarneti – instrumentus ar tiem piemītošo noslēpumaino, krēslaino skaņkrāsu. 60. gadu periodam būtisko klavieru vietā atkal atgriežas arfa – tā pati, kas bija agrīnajās partitūrās. Taisnība tiem, kas dažās simfonijas epizodēs sadzird Sibēliusam tuvas orķestra krāsas. Tomēr, kā atzīst muzikologs Mārtiņš Boiko, Jaunā romantika savās raksturīgākajās formās atklājas kā māksla, kas vēro, reflektē romantisko tradīciju, kas ir pievērsta tai, dialoģizē ar to, taču neidentificējas, nesakrīt ar to, apzinās savu otrējību attiecībā pret to, saprot identificēšanās neiespējamību. Simfoniju iesāk un noslēdz apskaidrots Domažors – kā dvēseles miera (vai pamiera) sala.
1977. gadā, kad Padomju valsts gatavojas Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas sešdesmitgadei, kā tas pieņemts svētku reizēs, ar savām radošajām veltēm jānāk klajā vispirms jau pašiem titulētākajiem un godalgotākajiem kultūras darbiniekiem. Ivanova veltījums ir viņa Astoņpadsmitā simfonija (1977). Komponists arvien vairījies savas muzikālās ieceres klāstīt vārdiski. Taču šoreiz, laikraksta intervijā pirmatskaņojuma sakarā, pauž: "Atceros šaušalīgo Lielo Tēvijas karu. Vai gan daudzi no tiem jaunekļiem, kuri aizgāja uz fronti 1941. gadā, palika dzīvi?" Emocionālu nospiedumu atstāj Astoņpadsmitās lēnā daļa (Andante tenebroso). Tā ir kā gaiši elēģisks rekviēms, nesteidzīgi un izvērsti izstāstīts atmiņu stāsts. Elēģijai pretī likta maršveidīga, tīri militāra metroritmika, enerģiski un izveicīgi žesti. Pastiprināta loma pūšaminstrumentiem. Kā vadošās ar saviem saucieniem un signāliem bieži izvirzās trompetes. Divpadsmittoņu tēmas, disonants, hromatismiem piesātināts politematisms – tā kopš sešdesmitajiem gadiem ir jau kļuvusi par atpazīstamu Ivanova skaņu valodu. Uz tās fona jo spilgti izceļas negaidītu diatonisku motīvu parādīšanās. Piemēram, otrās daļas vidusposma motīvs un fināla refrēns, kuri veido tādu kā arku. Klausoties Jāņa Ivanova 18. simfoniju, slavens komponists Imants Zemzaris velk tiešo paralēli starp viņa skaņdarbu un Otrā pasaules kara tēmām un min, ka galvenie simfonijas varoņi varētu būt tālaika jaunie latviešu kareivji:
"Kādā sešdesmito gadu fotogrāfijā Ivanovs redzams, viesojoties armijas daļā, kur dienestu vada nu jau viņa dēls Igors (pianists, muzikologs, skaņu režisors Radio). Cienījamais skaņu meistars iemūžināts dzirkstīgu jaunkareivju ielenkumā. Smaidi, vēlīgums, apbrīns, draudzīgums. Par viņiem, šiem jaunuļiem, taču ir simfonija!"
Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) ir viena no valsts klasiskās mūzikas aprites pamatvērtībām – augsti profesionālu mūziķu apvienība ar spēcīgām tradīcijām, dāsnu skanējumu un atdevīgu spēli. LNSO uzmanības lokā ir galvenokārt 19. un 20. gadsimta pasaules simfoniskie šedevri, Latvijas komponistu radītās klasiskās vērtības un mūsdienās sacerēti jaundarbi, kā arī palaikam kādas operas vai mūzikla koncertatskaņojums. LNSO lielu uzmanību pievērš bērnu un jauniešu izglītības programmām, veiksmīgi īsteno kamermūzikas programmu sēriju un kopš 2015. gada svin vasaras izskaņu festivālā LNSO vasarnīca. LNSO darbība sešas reizes novērtēta ar Latvijas augstāko apbalvojumu klasiskās mūzikas jomā – Lielo mūzikas balvu 1993, 2009, 2012, 2013, 2016 un 2019. No 2013. gada līdz 2021. gadam LNSO mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents bijis Eiropas, Ķīnas un Japānas koncertzālēs teicamu reputāciju iemantojušais maestro Andris Poga – mūziķis ar spožu tehniku, augstām prasībām pēc nevainojami profesionāla mūzikas lasījuma un izcilu formas izjūtu. Kopš jaunu koncertnamu ierīkošanas LNSO regulāri un ar lielu prieku koncertē Cēsīs, Liepājā, Rēzeknē un Ventspilī. Plašs ir LNSO koncertbraucienu diapazons ar vieskoncertiem Japānā (toskait Tokijas Suntory Hall), Krievijā (toskait Maskavas konservatorijas Lielajā zālē) un daudzās Eiropas valstīs, kur nozīmīgākie koncerti notikuši Amsterdamas Concertgebouw, Berlīnes Valsts operā un Leipcigas Gewandhaus. No pēdējo gadu lielākajām veiksmēm jānosauc arī viesošanās Frankfurtes Alte Oper, Parīzes Elizejas lauku teātrī, Parīzes filharmonijā un Eksanprovansas Lielajā teātrī.
Guntis Kuzma kopš 2014./2015. gada sezonas ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģents. Viņš ar labiem panākumiem vadījis LNSO koncertus, vairākkārt uzstājies ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga, kamerorķestri Sinfonia concertante, Orķestri Rīga, Liepājas Simfonisko orķestri, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfonisko orķestri un Latvijas Festivāla orķestri. 2018. gada janvārī lielu atzinību guva Gunta Kuzmas un LNSO veiktais Ādolfa Skultes Piektās simfonijas lasījums Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Latvijas Mūzikas akadēmijas Pūšaminstrumentu katedras docents. Bijis LNSO klarnešu grupas koncertmeistars no 2008. gada līdz 2014. gadam. No Sinfonietta Rīga dibināšanas 2006. gadā līdz 2015. gadam – šī orķestra pirmā klarnete. Labprāt spēlē dažādos kamermūzikas projektos, daudz uzmanības pievērš laikmetīgajai mūzikai, kā klarnetists piedalījies Georga Pelēča, Alvila Altmaņa, Evijas Skuķes, Mārītes Dombrovskas, Rolanda Kronlaka jaundarbu pirmatskaņojumos, kā diriģents pārraudzījis Alvila Altmaņa, Andra Dzenīša, Riharda Zaļupes simfonisko partitūru pirmos lasījumus. Nominēts Lielajai mūzikas balvai 2012 kategorijā Par izcilu darbu ansamblī, saņēmis Lielo mūzikas balvu 2018 kategorijā Par izcilu interpretāciju.
Albums ir digitāli klausāms Spotify un citās lielākajās straumēšanas platformās.