Īstais brīdis Kaspara Putniņa iecerētajam koncertuzvedumam Četri latvju spoku stāsti. Melnā komēdija vienā daļā. Kopdarbs, kurā iesaistīts arī režisors Reinis Suhanovs, māksliniece Austra Hauks un pianiste Agnese Egliņa, ar svaigu skatu (vismaz mūzikā, jo citādi – baiļu mitoloģijas pētīšana šobrīd kultūrā ir pat modē, minēsim kaut vai Urbānos mītus Jaunajā Rīgas teātrī) apspēlē Halovīna jeb Visu svēto dienas fenomenu latviskā garā. Balsīs un instrumentos atdzīvosies gan klasiķu Jāzepa Vītola, Jēkaba Graubiņa, Jāņa Zālīša, Emiļa Melngaiļa skaņdarbi, gan Jēkaba Nīmaņa un Kristapa Pētersona jaundarbi.
Aizdomīgi disko bīti
"Pirmkārt, reti kad ir programmas, kurās ir humors. Otrkārt, pietiekami interesanti jaundarbi," programmu novērtē Radiokora dziedātājs Ferijs Millers. Tomēr ir svarīgi salikt pareizos akcentus. Koncertā būs par ko pasmaidīt, bet līdzās skanēs arī tāda rakstura kora dziesmas kā, piemēram, Melngaiļa Pastardiena.
"Mana kompozīcija lielā mērā ir balstīta uz teksta vēstījumu atšķirībā no daudziem citiem muzikāliem kora darbiem, kur teksts tiek pakļauts mūzikas likumiem. Tā ir spēle ar artikulāciju, dinamiku, kas izriet tieši no vēstījuma. Mūzika ir kā papildinājums un summa," savu četru jaundarbu radošo virtuvi atklāj Jēkabs Nīmanis, kurš līdz šim spilgtāk ir ierakstījies teātra mākslā (Raiņa sapņi, Latviešu mīlestība, Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās, Lidojošā klusuma darbnīca u. c.). "Tad, kad mēs nonākam izmainītā apziņas stāvoklī, notiek pilnīgi brīnumi. Noģībšana (skaņdarba impulss – lielā ģībšana aizgājušajos Dziesmusvētkos) ir viens no šiem stāvokļiem, tāpēc arī pagrieziens mūzikā ir stihisks un neparedzams. To īsti izskaidrot nemāk arī pats komponists," tādējādi Nīmanis "attaisno", kāpēc muzikālajā dramaturģijā par Rīga dimd tēmu iepeld "kaut kādi aizdomīgi disko bīti". Cits skaņdarbs būs Nīmaņa fantāzija "par to, kā nevar kopā iesākt skaņdarbu". Vēl citā – komponists izmantojis Jāņa Vainovska poēmu, kas XX gadsimta sākumā publicēta izdevumā Latviešu tumsas stāsti.
Bravūra un poētisms
"Laika gaitā esam nonākuši pie īsteni latviska un ļoti mūsdienīga šīs tēmas traktējuma," saka idejas iniciators Kaspars Putniņš. Ķirbju fons bijis labvēlīgs, lai papētītu, kā bailes un šausmas, kas ir viena no cilvēka pamatemocijām, eksistē un dzīvo latviskajā vidē. "Katrā kultūrā šis arhetipiskais stāvoklis rezonē atšķirīgā veidā. Ir tautas, kuru šausmīgais un bailīgais ir tāds, ka no bailēm asins sastingst dzīslās un cilvēks mirst nost, bet latviešu gadījumā attieksme ir diezgan ironiska. Šausmīgais un bailīgais vienmēr ir drusku padumjš, mēs mēģinām tam tikt pāri ar bravūru." Diriģents ir pārliecināts, ka visiem, protams, ir bērnības pieredze – tiklīdz vienā istabā nākas nakšņot vairākiem bērniem, sākas stāsti, kas liek saslieties matiem un liedz šausmās aiziet uz mazmājiņu. "Arī latviešu kora mūzikā ir daudz dziesmu, kas vēsta par šo emocionālo [baiļu] stāvokli. Arī tur vienmēr klāt ir groteskais," saka Putniņš. "Bet arī – ļoti blīvais poētisms, pat romantisms. Šīs tēmas iedvesmoti, mūsu klasiķi radījuši ļoti poētiskus darbus," piebilst Nīmanis. "Gadsimta sākuma kora mūzikā ir ārkārtīgi daudz balādisko, izteiksmīgo tēlu, bet tvēriens ir ar vieglu smaidu un drusku eklektisku kiču," raksturo Kaspars Putniņš.
Režisors Reinis Suhanovs retoriski paironizē – baidīt jau varot arī ar laikmetīgo mūziku. Par savu uzdevumu koncertuzvedumā viņš uzskata iestāties brīdī, kur stāstā ieskanas "un ja nu?". Un ja nu es istabā neesmu viens? Un ja nu klasiķu baiļu un spocīguma iedvesmotais koncerts "nobrūk", jo kāds ceļas augšā un iet ārā? Un ja nu diriģents tiešām pārtrauc diriģēt un viss beidzas?
Kur, kad: Četri latvju spoku stāsti. Melnā komēdija vienā daļā. 30., 31. oktobrī, 1. novembrī plkst. 19 Mūzikas namā Daile