Zalcburgas festivāla operas sadaļai dots daudzsološs starts – izcilā britu komponista Tomasa Adesa operas Eņģelis iznīcinātājs pasaules pirmizrādē publika ilgi aplaudē, stāvot kājās. Zalcburgā tas nenotiek bieži. Visi 22 solisti uz skatuves ir sadevušies rokās – šis ir izteikts ansambļa darbs, tāpēc paklanoties atsevišķi netiek izcelts neviens dziedātājs, lai gan viņu vidū ir daudz ievērojamu vokālistu. Visskaļākās ovācijas un saucieni «bravo» tiek veltīti skaņradim Tomasam Adesam. Savu operu Zalcburgā viņš diriģē pats, stājoties pie Austrijas raidsabiedrības ORF Vīnes Radio simfoniskā orķestra pults. Eņģeļa iznīcinātāja libretu komponists ir sarakstījis kopā ar Tomu Kernsu, kurš ir izrādes režisors. Sirreālisma labirints Šī ir 45 gadus vecā Tomasa Adesa trešā opera. Divas iepriekšējās – Piepūderē viņai seju (1995) un Vētra (2003) – ir bijušas ļoti veiksmīgas. To apliecina tas, ka Eņģeļa iznīcinātāja jauniestudējums ir četru varenu mākslas institūciju – Zalcburgas festivāla, Londonas Karaliskās operas, Ņujorkas Metropolitēna operas un Kopenhāgenas Karaliskās operas – kopražojums. Opera skan angļu valodā; tieši britu komponistu jaunās operas pēdējos gados visā pasaulē kļūst par pieprasītākajām repertuāra vienībām. Vēl viens piemērs – Džordža Bendžamina opera Uzrakstīts uz ādas. Eņģelis iznīcinātājs ir dramatiski pārliecinošs laikmetīgā muzikālā teātra meistardarbs, kuram ir nodrošināta nākotne. Operas pamatā ir Luisa Bunjuela 1962. gadā Meksikā uzņemtais sirreālisma šedevrs El ángel exterminador – melnbalts psiholoģisks trilleris ar sociālās satīras elementiem. Pirms Tomasa Adesa operas apmeklējuma filma noteikti ir jāredz – tas palīdz nepazust sižeta labirintā, kuram gan nav un nevar būt racionāla izskaidrojuma. Pēc operas izskaņas atkal gribas noskatīties filmu, turklāt uzreiz un vēl uzmanīgāk. No labirinta nav izejas – varbūt tā ir aizliegta. Šo stāstu Tomass Adess aizraujoši izstāsta savā mūzikā, kura ir skaista un asprātīga, tā attīstās negaidītos, oriģinālos pavērsienos gan instrumentālajos, gan vokālajos segmentos. Klausoties operu, var apbrīnot, cik brīnišķīgu mūziku Tomass Adess raksta balsij, klavierēm, ģitārai un elektroniskajam instrumentam – Marteno viļņiem (ondes Martenot) –, kura skanējums simbolizē netveramo eņģeli iznīcinātāju. Elite dedzina čellu Eņģeļa iznīcinātāja librets atbilst filmas
scenārijam. Pēc operas Lučija di Lammermūra apmeklējuma divi desmiti viesu ierodas uz vakariņām Nobiles pāra savrupmājā, kuru aizdomīgi ātri un negaidīti atstāj visi kalpi, paliek tikai virssulainis. Iestājoties naktij, varoņi konstatē, ka neizskaidrojamu iemeslu dēļ nespēj atstāt telpu. Paiet dienas, smalkā publika demoralizējas un aizmirst par etiķeti. Virsroku ņem dzīvnieciski, primitīvi izdzīvošanas instinkti, cilvēki – elite! – sāk aizvainot cits citu un nolaižas no samākslotās laipnības virsotnēm. Viņiem nav ko ēst un dzert, viņi dedzina čellu un cep jēra gaļu (savrupmājā viesojas aitiņas, kuras bija paredzētas kā viens no vakara izklaides programmas pieturpunktiem, un lācis). Istaba pārvēršas par miskasti. Sienas skapis kļūst par tualeti, senās Ķīnas vāzes – par podu (lielas skulptūras vienmēr noder neparedzētiem dzīves gadījumiem). Kāds kungs nomirst, jauns mīlnieku pāris Luisa Bunjuela filma Eņģelis iznīcinātājs ir psiholoģisks trilleris ar sociālās satīras elementiem izdara pašnāvību.
Šajā psiholoģiskajā cietumā valda panika, izmisums, bailes, histērija un morāla degradācija. Dažas dāmas cer, ka palīdzēs kabala un citi ezoteriski rituāli. Kas ir eņģelis iznīcinātājs? Kāpēc varoņi nespēj atstāt telpu, un ko nozīmē viņu nespēja? Ko tā simbolizē? Luiss Bunjuels nesniedz atbildi. Domājiet, ko gribat. Sabiedrība nonākusi strupceļā, iestrēgusi savā konformismā, priekšstatos, rituālos un uzvedības shēmās. Cilvēki kļuvuši par savu tēlu upuriem. Kad «matricā» pēkšņi notiek nobīde, viņi ir paralizēti un bezspēcīgi. Prāta aptumsums ir lipīgs. Aristokrāti, buržuāzijas pārstāvji un visi, kuri vēlas tādi būt, inficē cits citu un nespēj tikt vaļā no savas iedomu telpas, pat ja durvis ir vaļā. Tomass Adess saka: mūzika kļūst par varoņu likteni, par spēku, kas notur viņus šajā cietumā un beigās atbrīvo no tā. «Bieži vien mūzika zina vairāk nekā paši cilvēki, » piebilst komponists. Operā tiek izmantoti Vīnes valša motīvi. «Valsis ir pavedinošs, » uzskata Tomass Adess. «Man šķiet, ka Johana Štrausa valši mums jautā: «Kāpēc nevēlaties uzkavēties nedaudz ilgāk? Neuztraucieties par to, kas notiek ārpusē. » Mūsu operas kontekstā valsis kļūst par kaut ko bīstamu un biedējošu.» Viņš skaidro, ka eņģelis iznīcinātājs ir gribasspēka, apņēmības un rīcības trūkums: «Kāpēc mēs vispār spējam kaut ko paveikt? Atbilde ir vienkārša: citādi mūs gaida beigas – nāve un iznīcība. Šajā stāstā spēks, kas liek mums rīkoties, tiek izslēgts. Cilvēki nezina, kāpēc viņiem ir jāiet mājās, un ir aizmirsuši, kas viņi ir. No vienas puses, Bunjuels rada priekšstatu, ka problēma ir viņos pašos. No otras puses, režisors mudina domāt: iztēlosimies, ka ir kāds pārdabisks, destruktīvs spēks, kāda mītiska figūra, kas neļauj varoņiem rīkoties. Manuprāt, tajā brīdī, kas eņģelis iznīcinātājs pārņem vakariņu dalībniekus savā varā, vienīgais iespējamais scenārijs ir sabiedrības sabrukums un karastāvokļa iestāšanās – proti, tas ir pasaules gals.» Britens bez agonijas Tomasa Adesa mūzika nav ne nomācoša, ne depresīva. Viņš ir erudīts, intelektuāls un inteliģents meistars, kurš rada unikālu, neatkārtojamu skaņu pasauli. Tajā ērti jutīsies visdažādākie klausītāji. «Britens bez agonijas,» Tomasu Adesu savulaik raksturojis žurnāla New Yorker mūzikas kritiķis un kulta grāmatas Viss cits ir troksnis. Divdesmitā gadsimta mūzikas vēsture autors Alekss Ross. Tomasa Adesa operā var saklausīt ietekmes no baroka mūzikas līdz Musorgskim, Bartokam, Ravelam, Šostakovičam, Stravinskim, Ligeti un Nenkerovam. Tomēr dominējošā ir paša komponista oriģinālā valoda un balss. Eņģeļa iznīcinātāja partitūrā lielu lomu spēlē bungas un zvani. Komponists atgādina, ka Luiss Bunjuels bija apsēsts ar savas dzimtās Spānijas pilsētas Kalandas bungu mūzikas tradīcijām: nedēļā pirms Lieldienām Kalandā bungas skan nepārtraukti trīs dienas un trīs naktis. Šo sitaminstrumentu ritmu Tomass Adess integrējis operā. Eņģelis iznīcinātājs klausītāju apziņā var eksistēt kā skaņdarbs bez sākuma un beigām: kad publika ienāk zālē, tur jau skan zvani, kuri sasaucas ar Zalcburgas baznīcu zvanu skaņām. Tas pats notiek, kad skatītāji pēc izrādes atstāj zāli, – viņus pavada zvani. «Zvani skan jau gadsimtiem. Tie skanējuši ilgi pirms mums un skanēs vēl ilgi pēc tam, kad mēs būsim atstājuši šo pasauli. Zvani simbolizē bezgalību laika upē, tie mūžam izsaka kaut ko nemainīgu,» uzsver Tomass Adess. Izrādē piedalās mecosoprāni Anne Sofija fon Otere un Kristīna Raisa, soprāni Salija Metjūsa, Odrija Luna, Amanda Ečalasa, Sofija Bevana, kontrtenors Jestins Deiviss, tenori Čārlzs Vorkmens un Eds Laions, baritons Tomass Allens, bass Džons Tomlinsons un citi. Viņi ne tikai dzied (vokālās partijas operā ir samērā nelielas), bet arī rada spilgtus tēlus. Visi šie mākslinieki būs dzirdami Londonā: Eņģelis iznīcinātājs ieņems Koventgārdena operu no 2017. gada 24. aprīļa līdz 8. maijam. Nākamā gada rudenī notiks izrādes Ņujorkā. Ja gribat dzirdēt iedvesmojošu un izteiksmīgu laikmetīgo operu, izvēlieties Eņģeli iznīcinātāju. Oratorija ar sāli un pipariem Vēl viens ievērības cienīgs laikmetīgās mūzikas notikums Zalcburgas festivālā ir
72 gadus vecā ungāru komponista Pētera Etveša vērienīgā opusa Halleluja – Oratorium balbulum pasaules pirmatskaņojums triju solistu, Vīnes filharmoniķu, Ungārijas Radio kora un maestro Daniela Hārdinga interpretācijā. Šis darbs tematiski saslēdzas ar Eņģeli iznīcinātāju, tas vēsta par pasauli, kurā dzīvojam, par nespēju adekvāti rīkoties, par Eiropas likteni un reliģiju. Oratorijai ir četras daļas. Katras daļas nosaukums uzdod jautājumu: kas mēs esam? Kur mēs esam? Ko mēs gribam? Par ko mēs klusējam? Oratorija skan vācu valodā. Vēlams iedziļināties tekstā, lai novērtētu tā metaforiskumu un daudzslāņaino vienkāršību. Darba līdzautors ir jūlija vidū viņsaulē aizgājušais ungāru rakstnieks Pēters Ešterhāzi – viens no ievērojamākajiem Eiropas literātiem. Halleluja ir sociāli, politiski, kulturāli un garīgi aktuāls vēstījums, ironiska, smeldzīga, brīžiem ekscentriska spēle uz fantāzijas un realitātes robežas. Tas ir grandiozs divu lielmeistaru – Pētera Etveša un Pētera Ešterhāzi – šedevrs. Pēteram Etvešam ir liela pieredze mūzikas sacerēšanā teātrim un kino. Viņa oratorijā savienojas šodienas traģēdija ar mūžīgo komēdiju. Tā ir dramatiska un teatrāla, to pat varētu iestudēt kā operu. Oratorijai ir perfekti uzbūvēta dramaturģiskā struktūra ar vairākām sižeta līnijām. Varoņu vidū ir pravietis, kurš stostās, un kāds valdības ierēdnis, kurš komandējumā domā par sievu; viņa tajā pašā laikā atrodas lidmašīnā, kura tūlīt ietrieksies vienā no Ņujorkas Dvīņu torņiem, un pasūta stjuartiem tomātu sulu. Jā, lūdzu, ar sāli un pipariem! Vēl viens varonis ir eņģelis, kurš atzīst, ka viņam joprojām ir paģiras pēc dzeršanas ar Nīči. Vārds «aleluja», kuru izdzied koris, ir tiešs muzikāls citāts no Hendeļa, Baha, Musorgska, Šeina, Monteverdi, Mocarta un Bruknera opusiem, kā arī gospeļiem. Pēters Etvešs ir viens no nozīmīgākajiem XX un XXI gadsimta autoriem un avangarda pārstāvjiem. Viņš ir ilgstoši strādājis kopā ar Karlheincu Štokhauzenu un Pjēru Bulēzu. Komponists ir desmit operu autors, populārākā no tām ir Trīs māsas, kuru pamatā ir Antona Čehova luga. Novembrī Halleluja – Oratorium balbulum skanēs Vīnē un Budapeštā, to diriģēs pats autors. Zalcburgā pasaules pirmatskaņojumu vadīja maestro Daniels Hārdings. Pēters Etvešs teic, ka viņam patīk Zalcburgas festivāls, jo tā koncertprogrammās laikmetīgā akadēmiskā mūzika sadzīvo ar klasiku: «Tā tam arī jābūt – viss, kas ir jauns, ir jāiepazīst plašākā vēstures kontekstā. Tāpēc mani ne pārāk interesē laikmetīgās mākslas muzeji, kuros ir vienīgi mūsdienu māksla.» Vīnes filharmoniķu koncertā līdzās Pētera Etveša oratorijai skanēja Johannesa Brāmsa Variācijas par Jozefa Haidna tēmu un Adadžo no Gustava Mālera Desmitās simfonijas (abus darbus savulaik pirmatskaņojuši Vīnes filharmoniķi; šogad Zalcburgas festivālā kolektīvs izpilda darbus, kuri rakstīti speciāli šim orķestrim un/vai kurus tas ir pirmatskaņojis pēdējos trijos gadsimtos). No mūsdienu komponistiem Zalcburgas festivālā tiek godināti ne tikai Tomass Adess un Pēters Etvešs, bet arī ungārs Ģerģs Kurtāgs un austrietis Frīdrihs Cerha (abi šogad svin 90. jubileju). Zalcburgā, kā allaž, var dzirdēt labākos diriģentus (pie Vīnes filharmoniķu pults festivālā stājas Zubins Meta, Rikardo Muti, Mariss Jansons u. c.) un labākos orķestrus (to vidū ir Klīvlendas orķestris un maestro Francis Velzers-Mests, Filarmonica della Scala un Rikardo Šaijī, Gustava Mālera jauniešu orķestris un Filips Žordāns, Berlīnes filharmoniķi un Saimons Retls, Amsterdamas Karaliskais orķestris Concertgebouw un Daniēle Gati, Leipcigas Gewandhaus orķestris un Herberts Blomštets). Festivāls iepriecina ar plašu kamermūzikas programmu, kurā uzstājas spožākie vokālās un instrumentālās mūzikas pārstāvji. Piemēram, Zalcburga tradicionāli ir viena no tām retajām vietām, kur regulāri var dzirdēt ģeniālo pianistu Grigoriju Sokolovu, turklāt šajos koncertos top viņa ieraksti (studijā viņš principiāli nestrādā). Garīguma uvertīra Kopš 2012. gada festivālā ir īpaša garīgās mūzikas sērija Ouverture spirituelle, kurā tiek pievērsta uzmanība dažādām pasaules reliģijām. Iepriekšējos gados skanējuši koncerti, kas bija veltīti jūdaismam, budismam, hinduismam un islāmam. Šogad cikla tēma ir Austrumu kristietība – mūzika no Krievijas, Armēnijas, Grieķijas, Libānas, Ēģiptes un Etiopijas. «Pirms mēs sākām veidot šā gada programmu, es nezināju, ka Etiopijā ir viena no lielākajām pareizticīgo kopienām pasaulē – 40 miljonu cilvēku,» sarunā ar KDi norāda Zalcburgas festivāla koncertprogrammu kurators Floriāns Vīgands. Man Zalcburgā bija iespēja apmeklēt V– XV gadsimta armēņu garīgās mūzikas koncertu, kuru sniedza Gegarda klostera sieviešu koris Anahitas Papajanas vadībā. Visas biļetes uz to bija pārdotas – interese par Ouverture spirituelle programmām ir liela, klausītājus festivālā vilina ne tikai superzvaigžņu vārdi. 36 000 kristālu. Kam vairāk? KDi jau rakstīja, ka līdz 15. augustam Zalcburgā var noklausīties režisora Alvja Hermaņa iestudēto Riharda Štrausa operu Danajas mīla. Vēl viens jauniestudējums festivālā ir Šarla Guno Fausts. No agrāk tapušajām izrādēm opermīļiem šovasar tiek piedāvāta Volfganga Amadeja Mocarta un Lorenco da Pontes triloģija (Figaro kāzas, Dons Žuans un Così fan tutte) un Leonarda Bernsteina mūzikls Vestsaidas stāsts (izrādes magnēts – Čečilia Bartoli Marijas lomā). Koncertuzvedumā Zalcburgā skan Džakomo Pučīni Manona Lesko (ar Annu Ņetrebko), Oto Nikolai Tempļa sargs (ar Huanu Djego Floresu) un Žila Masnē Taīda (ar Soņu Jončevu un Plasido Domingo). Skaidra lieta – uz Manonu Lesko ir jāiet. Anna Ņetrebko Zalcburgā – tā ir žanra klasika, izrāde pati par sevi. Krievu primadonna festivālā mirdz kopš 2002. gada, kad debitēja šeit donnas Annas lomā operā Dons Žuans. Trīs gadus vēlāk notika sensacionālā, vizuāli askētiskā, taču emocionāli sprādzienbīstamā Traviata, kura padarīja mākslinieci par savas paaudzes spožāko dziedātāju un aktrisi. Pati Anna Ņetrebko par interesantāko, vērtīgāko darbu Zalcburgā uzskata Suzannu Figaro kāzās – šo izrādi 2006. gada festivālā iestudēja maestro Nikolauss Arnonkūrs un režisors Klauss Gūts. Šoreiz viņa dzied Manonas Lesko koncertversijā. Programmiņā tiek īpaši norādīts, ka Annas Ņetrebko vakartērpa dizainers ir Jans Meiers un viņas dārglietas ir darinājis juvelierizstrādājumu nams Chopard. Dīvas kleita, kas ir izšūta ar 36 tūkstošiem Swarovski kristālu, – tāpat kā viss, kas ir saistīts ar Annas Ņetrebko vārdu, – pirms Manonas Lesko pati par sevi guva lielu publicitāti plašsaziņas līdzekļos. Tu vari mani glābt Ko skatītājiem sola operas koncertizpildījums? Zvaigznes stāvēs orķestra priekšā, varbūt nedaudz spēlēs, kustēsies ritmā un žilbinās no skatuves ar briljantiem. Anna Ņetrebko Manonā Lesko apgāž visus priekšstatus par to, kas ir koncertuzvedums. Uzstājoties viņa nepastarpināti uzrunā katru klausītāju zālē, katru partneri uz skatuves, katru Minhenes Radio orķestra mūziķi un Vīnes Valsts operas kora dziedātāju, kā arī diriģentu Marko Armiljato. Manonas Lesko koncertversiju Anna Ņetrebko pārvērš par 360 grādu izrādi, kurā nav nekādu emocionālo barjeru. Dekorācijas māksliniecei tikai traucētu. Anna Ņetrebko ir nevaldāmas, neizsmeļamas enerģijas avots – katrā priekšnesumā viņa meklē ceļus šīs enerģijas nodošanai, jo to nav iespējams turēt sevī. Dziedātājai piemīt maģiska spēja mainīt gaisotni zālē – viņa to elektrizē, un publika bez iebildumiem nonāk Annas varā. Viņas balss, aktierspēle, kustības un tā dedzinošā kaisle, ar kuru Anna piepilda Manonu Lesko, padara šo vakaru Zalcburgā par vēsturisku notikumu. Salīdzinājums ar Mariju Kallasu ir vulgārs, taču, visticamāk, nav tālu no patiesības. Uz koncertskatuves Pučīni opera Annas Ņetrebko un viņas partneru izpildījumā kļūst par intensīvu pārbaudījumu visām klausītāju maņām. Kaisles koncentrācija gaisā ir tik augsta, ka var nosmakt. Tas ir brīnums, ka tieši šādā atkailinātā, no teatralitātes un dekoratīvisma atbrīvotā versijā, par kuras režisori var uzskatīt Annu Ņetrebko, var tik labi sajust gan Manonas Lesko varoņu psiholoģiju, gan pašu dziedātāju personības pievilcību. Viens no Annas Ņetrebko lielākajiem talantiem ir provocēt kolēģus iziet ārpus komforta zonas, brīžiem – pāri visām robežām, lai sasniegtu jaunas virsotnes. Manona Lesko Zalcburgā ir tests primadonnas dzīvesbiedram azerbaidžāņu tenoram Jusifam Eivazovam sarežģītajā kavaliera de Grijē lomā. Viņš to iztur godam – dziedātājam ir muskuļota, elastīga balss, kura perfekti saskan ar Annas Ņetrebko soprānu. Jusifa Eivazova sniegumā vibrē Pučīni mūzikas dramatisms. «Tu vari mani glābt,» šajos Manonas vārdos, kuri adresēti de Grijē, ir jūtama visa viņas mīlestība. Anna Ņetrebko valdzina publiku ar vissīkākajām roku kustībām – ne velti viņa jaunības gados, mācoties Sanktpēterburgā, stundām ilgi pētījusi Marijas teātra baleta mākslinieku plastiku. Tuvojoties Manonas Lesko finālam, traģēdija pieņemas spēkā, un apbrīnojama ir Annas Ņetrebko atveidotās varones rakstura trajektorija no operas sākuma līdz beigām. Viņas pēdējā ārija ir uzlādēta nevis ar izmisumu, bet spēku. Manona apgalvo, ka negrib mirt, taču labi zina, ka viņas liktenis ir izlemts. Anna Ņetrebko ģeniāli nospēlē Manonas Lesko nāvi. Kad visas notis izdziedātas, viņa gandrīz nemanāmi, pavisam viegli pagriež galvu uz labo pusi. Tas arī viss. Zalcburgas festivāls turpināsies līdz 31. augustam www.salzburgerfestspiele.at Raksts tapis ar VKKF atbalstu