Mana tikšanās ar pianistu Jevgeņiju Kisinu notika pērn Zalcburgā, kas mūziķim ir īpaša vieta. Jau 17 gadu vecumā viņš šeit ir spēlējis kopā ar Berlīnes filharmonijas orķestri Herberta fon Karajana vadībā. Jevgeņijs Kisins regulāri uzstājas Zalcburgas festivālā. Pagājušajā gadā 10. oktobrī mūziķis svinēja 50. dzimšanas dienu. Jevgeņijs Kisins, kurš pašlaik ar ģimeni dzīvo Prāgā, ir viens no visaktīvāk koncertējošiem pianistiem – varat aplūkot kalendāru mūziķa mājaslapā (www.kissin.org). Šogad viņš spēlē jaunu soloprogrammu, kā arī uzstājas duetā ar vēl vienu klaviermūzikas leģendu Andrāšu Šifu.
Viss kā pirmoreiz
Daudzi joprojām atceras Jevgeņiju Kisinu kā brīnumbērnu. Viņš sāka spēlēt klavieres un improvizēt divu gadu vecumā. Sešu gadu vecumā iestājās Gņesinu mūzikas skolā Maskavā, kur kļuva par Annas Kantores skolnieku. Starptautiski pazīstams pianists kļuva 1984. gadā, kad 12 gadu vecumā Maskavas konservatorijas zālē nospēlēja Šopēna koncertus kopā ar Maskavas Valsts filharmonijas orķestri Dmitrija Kitajenko vadībā.
Kopš 1985. gada Jevgeņijs Kisins sadarbojas ar izcilākajiem diriģentiem: Klaudio Abado, Vladimiru Aškenazi, Danielu Barenboimu, Kristofu fon Donaņī, Karlo Mariju Džulīni, Džeimsu Levainu, Lorinu Māzelu, Zubinu Metu, Rikardo Muti, Seidzji Odzavu un Juriju Temirkanovu. 1987. gadā viņš pirmo reizi uzstājās ar Londonas simfonisko orķestri Valerija Gergijeva vadībā. Gadu vēlāk piedalījās Berlīnes filharmonijas orķestra Jaungada koncertā Herberta fon Karajana vadībā un debitēja Zalcburgas festivālā.
1990. gadā Jevgeņijs Kisins pirmo reizi spēlēja festivālā BBC Proms un debitēja ASV, atskaņojot Šopēna koncertus kopā ar Ņujorkas filharmonijas orķestri un sniedzot solokoncertu Ņujorkas Kārnegija zālē. 1997. gadā viņš kļuva par pirmo pianistu, kurš nospēlējis solokoncertu festivālā BBC Proms Londonas Karaliskajā Alberta zālē (tas bija pirmais solokoncerts BBC Proms 103 gadu vēsturē).
Jau minētais 1988. gada decembrī Berlīnes filharmonijā notikušais koncerts kopā ar Berlīnes filharmonijas orķestri fon Karajana vadībā tika translēts televīzijā (Jevgeņijs Kisins spēlēja Čaikovska Pirmo klavierkoncertu), tāpat kā trīs gadus vēlāk turpat notikušais koncerts maestro Klaudio Abado vadībā (skanēja Bēthovena Fantāzija klavierēm, solistiem, korim un orķestrim). Tas bija laiks, kad klasiskās mūzikas pārstāvji varēja kļūt un kļuva par superzvaigznēm, un Jevgeņijs Kisins noteikti ir superzvaigzne. Turklāt viņš ir ne tikai izpildītājs, bet arī autors.
Arvo Perta svētība
Pēdējā desmitgadē Jevgeņijs Kisins atkal sācis komponēt, un pagājušogad mūzikas izdevniecība G. Henle Verlag Zalcburgā organizēja tikšanos ar mākslinieku, kurā viņš kopā ar franču čellistu Žanu Gijēnu Keirasu atskaņoja savus opusus un stāstīja par tiem. "Neatceros, kas konkrēti mani iedvesmo. Ja runa ir par vokālo mūziku, mani iedvesmo teksts, kā, piemēram, tas ir skaņdarbā sieviešu balsij un klavierēm (op. 4). Jau agrā bērnībā ieklausījos visā, kas notiek ap mani, dzirdēju, ko spēlē mana vecākā māsa un kas skan radio. Tolaik spēlēju pēc dzirdes, improvizēju un kaut ko izdomāju. Kad iestājos mūzikas skolā un apguvu notis, sāku pierakstīt savas kompozīcijas," saka Jevgeņijs Kisins.
Aptuveni četrpadsmit gadu vecumā viņš pārtrauca sacerēt mūziku, jo koncertdzīve kļuva pārāk aktīva un "mūzika pārstāja skanēt manā galvā". Atgriezties pie komponēšanas brieduma gados Jevgeņiju Kisinu iedrošināja Arvo Perts. "Es parādīju viņam savu op. 1 un palūdzu godīgi man pateikt, vai ir vērts turpināt. Arvo Perts teica, ka ir vērts. Viņš pajautāja, vai mēdzu improvizēt. No tā es secināju, ka improvizācija ir svarīga komponista darbības sastāvdaļa,"skaidro mākslinieks.
"Bērnībā komponēšanai mani iedvesmoja pilnīgi viss. Pēdējos gados, kad jau biju sacerējis savu Meditāciju, sapratu, ka to, visticamāk, iedvesmojusi Semjuela Bārbera klaviersonātes lēnā daļa un Sergeja Prokofjeva Ceturtās klaviersonātes lēnā daļa. Savukārt manā kvartetā kāds ir sadzirdējis Dmitrija Šostakoviča ietekmi. Pēdējā gadā neesmu komponējis daudz, tas prasa laiku un koncentrēšanos. Rahmaņinovs nevarēja darīt vairākas lietas vienlaikus – komponēt, spēlēt klavieres un diriģēt. Lai komponētu, man ir nepieciešama iedvesma. Nepietiek ar to vien, ja izbrīvēju tam laiku," viņš uzsver. Pagaidām Jevgeņijs Kisins ir komponējis tikai kamermūziku: "Neesmu studējis orķestrācijas mākslu, bet nekad nesaku nekad."
Jevgeņija Kisina sonāti čellam un klavierēm ir atskaņojuši Gotjē Kapisons un Juidzja Vana, kā arī Stīvens Iserliss un Aleksandrs Meļņikovs. "Jūtos pagodināts, ka kolēģiem patīk mana mūzika un viņi ir gatavi to spēlēt," priecājas autors. "Šis opuss ir ļoti izteiksmīgs, tajā ir jūtama īpaša saikne starp pianistu un komponistu. Izteiksmīgums ir katrā notī," Jevgeņija Kisina sonāti raksturo čellists Žans Gijēns Keirass.
Jevgeņijam Kisinam ir tāda īpašība: visnopietnākās lietas viņš saka ar smaidu, savukārt to, kas citiem šķiet smieklīgs un ironisks, – ar visnopietnāko sejas izteiksmi. Mūziķis atgādina: "Vēsturē ir bijuši izcili pianisti, kuri arī komponējuši, bet viņi nav bijuši izcili komponisti." Mūziku ir rakstījis Ferručo Buzoni, Vladimirs Horovics, Svjatoslavs Rihters, Arturs Rubinšteins. No mūsdienu pianisma zvaigznēm komponē Daniils Trifonovs. "Es skatos uz mūziku kā interprets, es iedziļinos tajā, ko partitūrā ielicis komponists. Šūmanis ir teicis: tikai tad, kad ir skaidra forma, kļūst skaidrs arī saturs," saka Jevgeņijs Kisins. Viņš izpaužas ne tikai mūzikā, bet arī rīko jidišā rakstītas dzejas vakarus un pats sacer gan dzeju, gan prozu. Jevgeņijs Kisins allaž uzsver jidiša vēsturisko un estētisko nozīmi.
Vienīgā skolotāja
Pērn 14. augustā Zalcburgas festivālā notikušo solokoncertu pianists veltīja savas ilggadējās pedagoģes Annas Pavlovnas Kantores piemiņai. Viņa nomira 2021. gada 27. jūlijā 98 gadu vecumā. "Drīz pēc tam, kad sāku mācīties pie Annas Pavlovnas, viņa kļuva par kaut ko lielāku nekā tikai skolotāju. Visus šos gadus bijām draugi. Viņa kļuva ļoti tuva visai manai ģimenei un pirms 30 gadiem pārcēlās dzīvot kopā ar mums. Viņa bija mana vienīgā klavierskolotāja. Par visu, ko spēju darīt pie klavierēm, esmu parādā viņai. Viņa bija unikāla sieviete, reti sastopamas integritātes un sirds skaidrības personība," Jevgeņijs Kisins raksta Zalcburgas koncerta programmā.
Vēlāk sarunā pianists piebilst: "Mēs bijām ļoti tuvi trīsdesmit gadu. Annai Kantorei nebija savas ģimenes. Viņa bija savam laikam, savai dzimtenei piederīgs un uzticīgs cilvēks. Viņai bija konservatīva attieksme pret laikmetīgo mūziku, viņa to uzskatīja par pārāk intelektuālu – jo tā vairāk nākot no galvas, nevis no sirds. Viņu arī kaitināja melodiskuma trūkums laikmetīgajā mūzikā. Es rakstu atonālo mūziku. Ceru, ka tā neizklausās novecojusi. Ceru, ka tā skan mūsdienīgi. Mākslai ir jāsaskan ar savu laikmetu. Es vienmēr cenšos kaut ko pateikt savās kompozīcijās. Rakstu tā, lai mūzika sasniegtu klausītāju sirdis, tāpēc melodija man ir svarīga."
Negaidīts maršruts
Jevgeņija Kisina koncertā Zalcburgas Lielajā festivāla zālē pirmajā daļā skanēja Albāna Berga Klaviersonāte, Tihona Hreņņikova deja no Trim klavierdarbiem un Pieci klavierdarbi un Džordža Gēršvina klavierprelūdijas. Otrajā daļā – Friderika Šopēna opusi. Tie ir darbi, kas vienā maršrutā iekļauj Vīni, Maskavu, Ņujorku un Parīzi. Sākotnēji var šķist, ka programmā iekļautajiem komponistiem nav nekā kopīga. Taču Bergs un Gēršvins bija draugi, kurus vienoja vairāki estētiskie principi un kuri apbrīnoja viens otra daiļradi.
1928. gadā Gēršvins viesojās Berga mājās, kur viņam tika atskaņota Liriskā svīta. Pēc tam amerikāņu mākslinieks apsēdās pie Berga klavierēm un nospēlēja dažas savas Brodvejas dziesmas. Gēršvins pajautāja savam Vīnes kolēģim, kā viņš var baudīt tik atšķirīgus darbus. Bergs atbildēja: "Mūzika ir mūzika." Gēršvins ar cieņu glabāja Berga parakstīto Liriskās svītas eksemplāru un portretu ar Berga autogrāfu. Viņš apmeklēja Berga operas Voceks izrādi un pēc tam nekavējoties iegādājās tās partitūru. Gēršvins ļoti labi pārzināja Šopēna daiļradi. Šīs zināšanas viņam noderēja, gan komponējot klavierēm, gan tās spēlējot.
Krievu komponistam un sabiedriskajam darbiniekam Tihonam Hreņņikovam (1913–2007) ar Šopēnu, Bergu un Gēršvinu ir kopīga personiskā un publiskā nošķirtība. Hreņņikovs mūzikā slēpj savu iekšējo pasauli, savukārt trīs pārējie komponisti skaņu pasaulē izpaužas pretēji – kļūst paši par sevi. Kā Šopēns rakstījis savam tuvam draugam Titam Voicehovskim: "Tagad klavierēm stāstu to, ko kādreiz stāstīju tev." Interesants fakts: Hreņņikova klavierdarbi, kurus Jevgeņijs Kisins atskaņoja koncertā Zalcburgā, tapuši 1933.–1935. gadā, un pēc tam komponists nav publicējis klaviermūziku līdz pat 1992. gadam.
Zalcburgas publika dievina Jevgeņiju Kisinu, un viņš apbalvoja klausītājus ar dāsnām piedevām – Fēliksa Mendelszona Duetu (no Dziesmām bez vārdiem), paša sacerēto Dodekafonisko tango, Šopēna Otro skerco un Kloda Debisī Mēnessgaismu.
Jevgeņijs Kisins atgriezīsies Zalcburgā arī 2022. gada vasarā: 5. augustā solokoncertā viņš interpretēs Bahu, Mocartu, Bēthovenu un Šopēnu, savukārt 9. augustā kāps uz skatuves kopā ar Andrāšu Šifu – skanēs opusi divām klavierēm, un pianisti spēlēs arī četrrocīgi. Programmā – Mocarts, Šūmanis, Smetana un Dvoržāks. Šogad Zalcburgas festivālā gaidāmi pianistu Pjēra Lorāna Emāra, Daniila Trifonova, Grigorija Sokolova, Jefima Bronfmana, Arkādija Volodosa, Maurīcio Pollīni un Igora Levita solokoncerti.
Informācija: www.kissin.org, www.salzburgerfestspiele.at