Operas Kuprainais kalns/Brokeback Mountain pasaules pirmizrāde, kas 28. janvārī notika Madrides Karaliskajā operā Teatro Real, sapulcināja simtiem kritiķu, opermākslas prominenču un teātru vadītāju no visas pasaules. Var droši apgalvot, ka viņi ieradās viena cilvēka dēļ, taču tas nebija ne komponists Čārlzs Vuorinens, ne libreta autore rakstniece Enija Prū, ne jauniestudējuma režisors Ivo van Hove. Katrs viesis pirmām kārtām vēlējās apliecināt cieņu leģendārajam intendantam Žerāram Mortjē. Kuprainais kalns ir viņa projekts – no pasūtījuma līdz īstenošanai. Iespējams, viņa pēdējais lielais projekts. 70 gadu vecais Žerārs Mortjē cīnās ar vēzi, ar katru dienu viņš zaudē svaru un spēku.
Pusotru stundu pirms pirmizrādes notikušajā preses brīfingā pieredzējušie mūzikas žurnālisti, kuri gadu desmitiem sekojuši līdzi Žerāra Mortjē revolucionārajai darbībai Briseles operā La Monnaie, Zalcburgas festivālā, Rūras triennālē, Parīzes Nacionālajā operā un Madrides Karaliskajā operā, nespēja valdīt asaras, kad ieraudzīja, cik smags ir Žerāra Mortjē veselības stāvoklis. Pērn septembrī viņš tika atbrīvots no Madrides operas mākslinieciskā vadītāja amata (sīkāk par atlaišanas iemesliem lasiet KDi arhīvā), taču vēlāk piekrita kļūt par māksliniecisko padomnieku, lai pabeigtu savus svarīgākos darbus. Galvenais no tiem bija Kuprainais kalns.
Ģeniālais gaumes noteicējs
Šo operu Mortjē pasūtīja amerikāņu komponistam Čārlzam Vuorinenam tajā laikā, kad plānoja kļūt par Ņujorkas Pilsētas operas/New York City Opera vadītāju. Tomēr Mortjē nokļuva nevis Ņujorkā, bet Madridē un paņēma līdzi savus iecerētos jaundarbus – gan Kupraino kalnu, gan Filipa Glāsa Ideālo amerikāni/The Perfect American par Voltu Disneju (šī opera pērn tika uzvesta Madridē, pēc tam Anglijas Nacionālajā operā Londonā).
Vairāk nekā 30 gadu Žerārs Mortjē ir ietekmējis opermākslas attīstību Eiropā, veidojis gan skatītāju, gan profesionāļu gaumi un izpratni šajā jomā. Viņš uzskata operu par izaicinošu, laikmetīgu, politisku, sociāli atbildīgu mākslas formu, kas vienmēr aktualizē sabiedrībai nozīmīgākos procesus un dara to spilgtā, allaž provokatīvā mūzikas un teātra valodā. Žerāram Mortjē ir tikpat daudz fanu un sekotāju, cik ienaidnieku. Visi zina: tur, kur strādā Mortjē, ir jauni, progresīvi skatītāji un preses uzmanība – viņam piemīt ģeniāla spēja komunicēt un pārliecināt. Trijos valdīšanas gados intendantam ir izdevies pārvērst grezno, taču provinciālo un konservatīvo Madrides operu par dzīvu, eiropeiski orientētu un modernu teātri. Bez Žerāra Mortjē klātbūtnes Teatro Real nākotne vairs nešķiet tik spoža.
Skandāls bez pārtraukuma
Kuprainā kalna pirmizrāde bija Žerāra Mortjē svētki, negribas teikt – atvadu ballīte, galu galā 27. februārī uz Teatro Real skatuves gaidāms vēl viena Mortjē audzēkņa un favorīta Kšištofa Varļikovska uznāciens – poļu režisors gatavo radikālu Kristofa Vilibalda Gluka Alčestes uzvedumu.
Īsi pirms izrādes runājot par Kupraino kalnu – operu par divu kovboju neiespējamo mīlestību ASV rietumos –, Žerārs Mortjē izskatījās vārgs, bet laimīgs. Uz jautājumu, vai viņš nebaidās, ka pirmizrāde var beigties ar skandālu, Mortjē atbildēja: "Traviatas pirmizrādē Venēcijas teātrī La Fenice arī bija skandāls, šeit viss ir iespējams. Man ir vienalga, mani tas vairs neuztrauc. Man tik bieži dzīvē nācies nervozēt, taču pašlaik es esmu daudz svarīgāku, ļoti eksistenciālu jautājumu priekšā. Vajag atcerēties: ja Baireitā publika reaģē, sizdama kājas pret zemi, tas ir labi. Šeit tas nozīmē pretestību. Redzēsim, kas notiks pirmā mīlas dueta laikā. Var sākties korrida."
Izrāde ilgst divas stundas bez pārtraukuma. "Par mani šeit bieži saka: daudzas operas Madridē notiek bez starpbrīža, jo Mortjē nevēlas, lai skatītāji aizbēgtu jau pēc pirmā cēliena," pajokoja Žerārs Mortjē.
Operas pamatā ir amerikāņu rakstnieces Enijas Prū stāsts, kas 1997. gadā tika publicēts žurnālā The New Yorker. Astoņus gadus vēlāk to ekranizēja režisors Angs Lī – viņa 2005. gada filma, kurā galvenās lomas atveidoja Džeiks Gilenhols un Hīts Ledžers, ieguva Venēcijas kinofestivāla Zelta lauvu, četrus Zelta globusus un trīs Oskarus un satrieca skatītājus visā pasaulē. Tomēr rakstniece nebija pilnībā apmierināta ar sava darba ekrāna versiju, tāpēc libreta rakstīšanu Enija Prū nevēlējās uzticēt nevienam citam kā tikai pati sev.
Tristans, Izolde, Džeks, Eniss
Divi jauni vīrieši – lopkopis Eniss del Mārs un rodeo jātnieks Džeks Tvists – 1963. gadā satiekas un, viskija un ainavas iedvesmoti, iemīlas viens otrā Kuprainā kalna pakājē Vaiomingā, kur vasarā piepelnās, pieskatot aitu barus. "Tas ir postošas, neveiksmei nolemtas mīlas stāsts, sarežģītas homoseksuālas attiecības, kas divus gadu desmitus risinās homofobijas pārņemtā sabiedrībā," saka komponists Čārlzs Vuorinens.
Žerārs Mortjē uzsver: "Liela mīlestība paliek liela mīlestība, pat ja tā neiekļaujas sabiedrības normās. Tāpēc Teatro Real repertuārā janvārī un februārī līdzās Kuprainajam kalnam ir Tristans un Izolde. Tristans, Izolde, Džeks, Eniss – viņi visi nesaprot, kas ar viņiem notiek, taču viņi ir gatavi mirt savas mīlestības vārdā. Vuorinens saprata, ka viņš ar savu mūziku var atbalstīt rakstnieces Enijas Prū ideju, taču viņam – tāpat kā Vāgneram – bija nepieciešama stingra formālā koncepcija, lai izvairītos no sentimentālisma. Filma Kuprainais kalns ir diezgan sentimentāla un savā noskaņojumā tuvāka Pučīni garam. Filmā Vaiomingas skarbā daba un kalnu grēdas parādītas tik skaisti, it kā tas būtu mūzikls Mūzikas skaņas. Čārlzs Vuorinens mūzikā paliek uzticīgs Enijas Prū literārā pirmavota spēkam. Opera ir daudz atbilstošāka rakstnieces darba intonācijai nekā ekranizācija, tas ir tāpat kā salīdzināt filmu Anna Kareņina ar Tolstoja romānu."
Ainava sagrauj dzīvi
Noteicošā loma stāstā un operā ir Vaiomingas dabai, tās bīstamajai un biedējošajai, varoņu emocijas represējošajai videi. Tā nav ne paradīze, ne draudzīga idille. ASV ziemeļrietumu štata ainava ietekmē abu kovboju dzīvi, līdz beigās to sagrauj. Spēcīgā, nežēlīgā daba viņus apspiež, nomāc un tur savā varā, tajā pašā laikā tikai savvaļā, 20 gadu garumā slepeni satiekoties Kuprainajā kalnā, mīļākie pavada savas dzīves laimīgākos brīžus.
"Tas ir romantisks stāsts, ja tikai jums šķiet, ka nespēja pārvarēt bailes un riebumu pret sevi ir romantiska," apgalvo komponists. Viņš uzsver, ka Kuprainajam kalnam nav ideoloģiskas bāzes un šo darbu nevajag salīdzināt ar Bendžamina Britena "geju operu" Nāve Venēcijā: "Britena opera ir skaistā angļu valodā, un tā ir ļoti pieklājīga. Mēs neesam tik pieklājīgi." Kuprainais kalns skan angļu valodā, taču tā ir specifiska, lokalizēta un viegli saprotama amerikāņu sarunvaloda, kas raksturīga vietai, kurā notiek operas darbība.
Čārlzam Vuorinenam ir 75 gadi, viņš visu mūžu ir dzīvojis Ņujorkā. Komponists ir Pulicera prēmijas un Makārturu fonda jeb tā sauktās Ģēniju stipendijas laureāts. Viņa iepriekšējās operas Hārūns un Stāstu jūra pirmizrāde notika 2004. gadā Ņujorkas Pilsētas operā (darba pamatā – Salmana Rušdi bērnu pasaka). Enija Prū Vuorinenam nesen pajautāja, kurus komponistus no pagātnes viņš vēlētos atgriezt pie dzīvības. Vuorinens nosauca šos vārdus – Gijoms Difē, Žoskēns de Prē, Monteverdi, Pērsels, Bahs, Haidns, Mocarts, Bēthovens, Brāmss, Vāgners, Debisī, Šēnbergs, Stravinskis... "Neesmu pārliecināts, vai šie izcilie meistari būtu pateicīgi par iespēju atdzimt mūsdienu pasaulē. Viņi būtu sašutuši, ja ieraudzītu, kas ir noticis ar viņu mantojumu," piebilda skaņradis.
Viss, kas ir lieks
Žerārs Mortjē ļoti cer, ka Kuprainais kalns spēs mainīt skatītāju viedokli par izrādes tēmu: "Ja cilvēki saka – homoseksualitāte mums nav pieņemama –, varbūt viņos kaut kas mainīsies pēc šīs operas noklausīšanās. Varbūt operas izraisītās emocijas viņiem palīdzēs saprast savus bērnus, jo visasāk reaģē vecāki, kuru bērni ir homoseksuāli. Pamazām vecāki visu saprot un atzīst: jūs esat tik skaists pāris! Mātei bieži sāk patikt dēla boifrends – viņai nav jākonkurē ar citu sievieti." Šis Mortjē paziņojums var šķist naivs, taču pietiekami drosmīgs.
Iestudēt Kupraino kalnu Žerārs Mortjē uzaicināja savu tautieti flāmu Ivo van Hovi – vienu no Eiropas teātra līderiem, pasaules festivālu zvaigzni, Amsterdamas municipālā teātra Toneelgroep vadītāju, kurš strādā gan ar antīko, gan laikmetīgo dramaturģiju. Viņš ir viens no retajiem eiropiešiem, kurš regulāri iestudē izrādes Ņujorkā. Pēdējos gados Ivo van Hove guvis ievērību ar to, ka veiksmīgi adaptē skatuvei Džona Kasavītisa, Mikelandželo Antonioni, Lukīno Viskonti, Pjēra Paolo Pazolīni un Ingmara Bergmana filmu scenārijus.
Izrāde aptver 20 gadus no varoņu dzīves – no 1963. līdz 1983. gadam –, līdz nāve viņus šķir. Iestudējums veidots lakoniskā teātra valodā, darbība risinās tīrā, baltā kubā, kuru apdzīvo mākslinieka Tala Jardena projekcijas – videoainas ir autentiskas, tapušas Vaiomingā. Skatuve pamazām aizpildās ar dekorācijām, rekvizītiem un personāžiem – visu, kas ir lieks divu kovboju dzīvē, sievas un bērnus ieskaitot. Par atskaites punktu izrādes vizualitātē režisors Ivo van Hove ir minējis gleznotāja Edvarda Hopera un mākslinieka, kinorežisora Deivida Linča stilistiku, kā arī Larsa fon Trīra filmas Dogvila zīmēto scenogrāfiju.
Mūzika ievēro distanci
Galveno lomu atveidotāji – amerikāņu tenors Toms Rendls (impulsīvais, brīvdomīgais, atvērtais un atraisītais Džeks Tvists) un kanādiešu basbaritons Daniels Okuļičs (mazrunīgais, noslēgtais, savas jūtas noraidošais, rezultātā pilnīgi visu zaudējošais Eniss del Mārs) – tēlo un dzied ar milzīgu baudu un pašatdevi. Viņu attiecībās ieskanas apslēptas vēlmes, bailes no nāves un sabiedrības nosodījuma, poētisks spēks un brutāls, vīrišķīgs liriskums. Mīlestība nāk pār viņiem kā nekontrolējams dabas spēks un kataklizma.
Čārlza Vuorinena atonālā mūzika sakņojas Arnolda Šēnberga (viens no nozīmīgākajiem Vuorinena iedvesmas avotiem ir Mozus un Ārons), Igora Stravinska un Albāna Berga eksperimentos. Būdama liriska, brīžiem jutekliska, tā saglabā savu intelektualitāti un estētisko nostāju, tā neprovocē klausītāju uz asarām un katarsi, tā ievēro emocionālu distanci un pilnībā izslēdz jebkāda melodramatisma un muzikāla "mīļuma" – lai kas tas arī būtu – pazīmes.
Operai ir lieliska prelūdija – tāpat kā Reinas zeltā mūzika glezno ainavu, opera sākas ar mistisku, satraucošu, intensitātē pieaugošu Kuprainā kalna tēmu – tā ir dobja dūkoņa, zemas skaņas vibrē gaisā un pakāpeniski izzūd, kamēr uz skatuves parādās Kuprainā kalna videosiluets.
Diriģenta atziņas
Izrādes muzikālais vadītājs ir laikmetīgajā repertuārā pieredzējušais jaunais šveiciešu diriģents Tituss Engels. "Es bieži diriģēju modernās operas, taču šī ir pirmā reize, kad darbam ir politiska un sociāla nozīme, un tas ir svarīgi, jo man nepatīk māksla mākslas dēļ," viņš saka sarunā ar KDi. "Operas darbība notiek 60.–80. gados Vaiomingā, taču šī tēma ir aktuāla gan mūsdienu Krievijā, gan Āfrikas valstīs, gan dažos ASV štatos, kur homofobija joprojām ir liela problēma. Man tas nav saprotams. Es dzīvoju Berlīnē, un tur tas nevienu neizbrīna – ja cilvēki mīl viens otru, viņi dzīvo kopā. Bērnudārzā, kurā iet mana meita, var satikt sieviešu pārus, kas audzina bērnus kopā. Manai meitai tas nešķiet dīvaini, viņa saprot, ka nav nekādas atšķirības, ja vīrietis vēlas būt kopā ar sievieti vai ar vīrieti. Tā ir mīlestība, taču daudzviet pasaulē tā nav normāla parādība. Es domāju, ka šī opera veicinās diskusiju sabiedrībā. Es dzirdu, ka cilvēki par to jau runā. Tas ir operas uzdevums, šajā mākslā sociālais konteksts vienmēr ir svarīgs. Arī Violeta Valerī bija pirmā kurtizāne uz skatuves XIX gadsimtā – Traviata mainīja situāciju sabiedrībā un cilvēku uztveri."
Tituss Engels slavē Čārlza Vuorinena meistarību un instrumentācijas smalkumu: "Pirmo reizi atverot partitūru, es biju tik priecīgs, ka tas nav ne mūzikls, ne Holivudas filmas skaņu celiņš." Kuprainajā kalnā diriģents jūt līdzi Enisam del Māram – varonim, kurš nespēj dzīvot savu dzīvi. "Viņam faktiski nav dzīves. Viņš mīl Džeku, taču nespēj to pieņemt, nespēj atklāti paust savas jūtas. Katru reizi, kad Džeks runā par mīlestību, Eniss kļūst dusmīgs. Pat tad, kad viņš ir šķīries no sievas un viņam ir iespēja dzīvot ar Džeku, Eniss nespēj pieņemt šo lēmumu. Tas ir ļoti skumji, un tam nav nekāda sakara ar homoseksuālām attiecībām – tas varētu būt traģisks stāsts par vīrieti un sievieti, par mīlestību jebkādā citā kombinācijā, kurā cilvēki nespēj būt atvērti un paust savas jūtas, tādējādi viņi nespēj pilnvērtīgi dzīvot."
Uz tikšanos Āhenē
Publika operu sagaidīja ar ovācijām. Žerārs Mortjē bija pārsteigts par šādu reakciju. Viņam tiešām ir izdevies attīstīt un ietekmēt skatītāju gaumi, lai gan viņš pasūdzējās, ka skatītāji Madridē nepērk programmiņas, tāpēc tagad Teatro Real pirms izrādēm piedāvā plānas brošūras bez maksas: "Tas arī liecina par operas kultūru pilsētā. Klausītājiem tomēr noderētu kaut ko palasīt un iedziļināties, taču viņi nevēlas. Pēdējā laikā mēs katru vakaru pārdevām tikai 80 programmiņu, savukārt operas teātros Minhenē un Parīzē tiek pārdots aptuveni tūkstotis."
Madridē no 28. janvāra līdz 11. februārim notika astoņas Kuprainā kalna izrādes; jauniestudējuma ierakstu vēl gandrīz trīs mēnešus var noskatīties mājaslapā medici.tv. Šāgada decembrī Kuprainais kalns – jau citā uzvedumā – būs dzirdams Āhenes teātrī Vācijā.
Basbaritons Daniels Okuļičs: "Mēs skūpstāmies – cik? – trīs reizes un guļam gultā"
Lomas, kuras kanādiešu basbaritons Daniels Okuļičs atveido visbiežāk, viņam ir dāvinājis Mocarts – dons Žuans un Figaro. Dziedātājs ir dzirdams arī laikmetīgajās operās, kuru pamatā ir mūsdienu mīti, proti, slavenas filmas, – režisora Deivida Kronenberga un komponista Hovarda Šora kopdarbā Muša, komponista Džeka Hegija operā Mironis nāk (filmas režisors ir Tims Robinss). Daniels Okuļičs intervijā KDi neslēpj: "Man vienmēr ir bail ķerties pie mūsdienu operām, un Kuprainais kalns sākumā mani ļoti biedēja. Mūzika ir sarežģīta. Tas ir nozīmīgs jaundarbs, kas piesaista visas pasaules plašsaziņas līdzekļu uzmanību. Es nebiju pārliecināts, vai varēšu dramatiski pārliecinoši atveidot Enisa del Māra lomu, turklāt man vēl nezināmajā Čārlza Vuorinena muzikālajā valodā. Tas ir tāpat, kā iemācīties jaunu valodu. Tajā brīdī, kad es aptvēru, cik ļoti esmu pārbijies, es sapratu, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc man ir jāpiekrīt. Ja visu laiku dari tikai to, pie kā esi pieradis un kas tev ir ērti, tu neattīsties."
Gan Enijas Prū stāsts, gan Anga Lī filma ir sociāli nozīmīgi, ietekmīgi darbi, kas ieguvuši ikonisku statusu, uzskata dziedātājs. "Daudzus cilvēkus tas joprojām sanikno, taču tikpat daudzus Kuprainais kalns uzrunā ļoti personiski, tas vēsta viņiem kaut ko svarīgu. Es esmu audzis Kanādas provincē Albertā, Kalgari. Tā ir kovboju zeme, un droši vien es esmu pazinis cilvēkus, kuri ir līdzīgi Kuprainā kalna varoņiem. Skaidrs, ka neviens par to nerunāja, jo kāds ir kovbojs? Spēcīgs, nerunīgs, vīrišķīgs, slēpj emocijas dziļi sevī. Es zinu, ko nozīmē augt un dzīvot šādā vidē, un es varu saprast, kas notiek ar manu varoni," skaidro Daniels Okuļičs.
Viņš ir pieradis pie atklātām ainām operas uzvedumos. "Operā Muša es biju kails, taču tas bija dramaturģiski pamatots solis. Vairākas reizes esmu bijis uz skatuves apakšveļā. Kuprainajā kalnā nav nekā šokējoša – ne kailuma, ne seksa. Tā nav opera par divu vīriešu seksu, bet par viņu mīlestību un to, kas notiek ar viņu dzīvi. Mēs ar Tomu Rendlu esam heteroseksuāli, un tas, ko mēs darām uz skatuves, drīzāk ir horeogrāfijas jautājums. Kur tu vēlies, lai es uzlieku roku? Vai mana kāja var būt tur? Tā būs labi? Citos iestudējumos, piemēram, operā Dons Žuans, man ir bijušas daudz izaicinošākas, seksuāli provokatīvākas ainas ar sievietēm nekā tās, kuras mēs ar Tomu izspēlējam Kuprainajā kalnā. Mēs skūpstāmies – cik? – trīs reizes un guļam gultā. Tas arī viss."
Visticamāk, Daniels Okuļičs dziedās Enisa lomu arī nākamajā Kuprainā kalna iestudējumā Āhenē.
Tenors Toms Rendls: "Neizliksimies, ka tas ir kaut kas ierasts"
Vokāla un tehnikas ziņā mana loma Kuprainajā kalnā nav tik sarežģīta kā citas partijas, kuras esmu dziedājis, – vai tā, būtu Luidži Nono mūzika vai Bernda Aloiza Cimmermaņa Zaldāti, sarunā ar KDi saka Džeka Tvista lomas atveidotājs amerikāņu tenors Toms Rendls, kurš savu ceļu mūzikā sāka, studējot diriģēšanu un kompozīciju. "Čārlza Vuorinena mūzika ir komplicēta citā aspektā – brīžiem nav viegli saprast, kurā muzikālajā virzienā viņš dodas, nav viegli saprast, kur ir viņa muzikālā līnija un kāda tieši ir komponista iecere. Tas ir raksturīgs seriālisma 12 toņu tehnikai. Tas ir katra mūziķa – instrumentālista, dziedātāja un diriģenta – pienākums: atrast pareizo virzienu šajā mūzikā, jo partitūrā tas nav uzreiz acīmredzams."
Džeka Tvista lomu Toms Rendls neuzskata par īpaši nozīmīgu savā karjerā: "Tas ir mans darbs, kārtējā loma. Protams, pasaules pirmizrāde ir īpašs notikums komponistam un teātrim, turklāt šim darbam ir sociālā un politiskā dimensija. Tāds ir koncepts, tāds ir Enijas Prū stāsts. Tādā ziņā, jā, tas ir kaut kas neparasts, taču man šī loma nav ne vairāk, ne mazāk svarīga kā jebkura cita, kuru es dziedu."
Mīlas ainas ar skatuves partneri Danielu Okuļiču viņu nemulsina: "Mēs esam aktieri, un izrādēs mums jātiek galā ar visdažādākajām situācijām. Tev saka: šī ir sieviete, ar kuru esi precējies 30 gadu. Uz skatuves ir jāmīlējas, jāguļ kopā, jāskūpstās – jādara viss kaut kas. Kuprainais kalns neatšķiras no citām izrādēm. Mums tas ir jādara. Mums ir jāatrod veids, kā ticami parādīt šo drāmu un nospēlēt savu lomu. Mēs apspriedām, kā pārliecinoši iestudēt atsevišķas ainas, tomēr neizliksimies, ka tas ir kaut kas ierasts un vispārpieņemts, ko mēs darām šajā iestudējumā. Tas ir divu vīriešu, nevis vīrieša un sievietes mīlas stāsts, un man tas ir izaicinājums, jo šādas pieredzes manā dzīvē nav. Taču mana pieeja ainai, tēlošanai ne mainās – tas ir tas pats, ko es visu mūžu esmu darījis," uzsver Toms Rendls.
Viņš piedalīsies arī nākamajā Madrides Teatro Real jauniestudējumā – Gluka operā Alčeste, kuru iestudē radikālais poļu režisors Kšištofs Varļikovskis, kuru dziedātājs sauc par ģēniju. "Es pat nezinu, vai esmu strādājis ar režisoriem, kuri veido tā sauktās tradicionālās izrādes. Mana karjera sākās ar lomu Nikolasa Haitnera uzvestajā Burvju flautā. Man bija tā laime sadarboties ar Deividu Pauntniju, Pīteru Selarsu, Pēteru Šteinu un Patrisu Šero – meistariem, kurus uzskata par prasīgiem, eksperimentāliem un izaicinošiem. Es nezinu neko citu un nespēju iedomāties, kā var strādāt citādi."