Pasaules kultūra ir zaudējusi ietekmīgāko un drosmīgāko impresāriju, intendantu un ideologu, kurš vadījis Briseles operu La Monnaie, Zalcburgas festivālu, Parīzes operu un Madrides operu Teatro Real. Viņa darbība raisījusi sajūsmu un pretestību: operas vēsturē flāms Žerārs Mortjē (25.11.1943.–08.03.2014.) paliks kā ģeniāls provokators, vizionārs un romantiķis.
Klausītāji vairs neguļ
Viņš uzskatīja operu par laikmetīgā teātra veidu, politisku un intelektuālu mākslu, kurai jābūt pieejamai visplašākajai auditorijai. Viena no Žerāra Mortjē prioritātēm bija jauno skatītāju piesaistīšana, un viņš kā neviens cits prata uzrunāt jauniešus. Operteātru pienākums ir runāt par mūsdienu sabiedrības problēmām, tādējādi atgriežoties pie sengrieķu teātra vērtībām. Opera ir vēstījums par sabiedrību, vēsturi, demokrātiju, attiecībām ar mūžību, arī par to, kas ir nāve, mīlestība, reliģija. Žerārs Mortjē bija pārliecināts, ka radikālas, dramaturģiski pamatotas, mūsdienu realitātē balstītas interpretācijas var palīdzēt no jauna atklāt un sadzirdēt klasisko materiālu. Operas muzikālā kvalitāte viņam bija pirmajā vietā – tas ir pats par sevi saprotams. Taču teātris nav tikai mūzika, teātrī tikpat svarīgi ir sociālie, politiskie, konceptuālie slāņi, dažādu mākslas veidu – literatūras, glezniecības, tēlniecības, instalācijas, video u. c. – mijiedarbība. Mortjē rakstīja grāmatas par teātri, kā arī lasīja lekcijas par teātra mākslas politisko un sociālo vēsturi.
Žerārs Mortjē, cilvēks ar nevainojamu stila izjūtu, spožu intelektu, dabisku šarmu, dzelžainu tvērienu un spītīgu raksturu, bija un paliek paraugs – kā vadīt operas teātri un festivālu, kā veidot repertuāru un runāt ar publiku. Viņš izaudzinājis, izglītojis un iedvesmojis ne tikai studentus un skatītājus, bet arī kolēģus, mūziķus un kritiķus.
Publika nereti rīkojusi dumpjus un protestus Mortjē sarūpētajās pirmizrādēs. "Vismaz klausītāji operā vairs neguļ," viņš komentēja. Nonkonformists Mortjē nekad nav vēlējies nevienam izpatikt – viņš centās pamodināt emocijas, lika cilvēkiem justies neērti, diskutēt par operu, lamāt to. Manipulācija? Protams.
Diskusija liek pasaulei attīstīties
Žerārs Mortjē dzimis 1943. gada 25. novembrī Gentē maiznieka ģimenē. Mācījies jezuītu skolā, kur tika veicināta audzēkņu intelektuālā izglītība, – jaunieši lasīja Sartru, Kamī, Ibsenu un Nīči. "Mums mācīja vienmēr būt intelektuāli iesaistītiem visā, ko darām. Mācības notika dialoga formā – esmu pārliecināts, ka diskusija liek pasaulei attīstīties," atceroties savus jaunības gadus, stāstīja Žerārs Mortjē.
Pēc skolas beigšanas viņš studēja jurisprudenci un komunikācijas zinātni Gentes Universitātē. 1968. gadā viņš kļuva par Flandrijas festivāla direktora asistentu, 70. gadus pavadīja, strādājot par māksliniecisko administratoru Vācijas operteātros (Diseldorfā, Hamburgā un Frankfurtē), kurus tajā laikā vadīja diriģents Kris tofs fon Donanji – viņu Mortjē uzskatīja par vienu no saviem labākajiem skolotājiem. Tikpat nozīmīgs Žerāram Mortjē bija šveiciešu komponists un intendants Rolfs Lībermanis: viņš bija Parīzes operas direktors, un Mortjē strādāja par viņa asistentu un māksliniecisko padomnieku. Rolfs Lībermanis 70. gados modernizēja Parīzes operas repertuāru, izrāžu stilistiku un visu teātra darbības sistēmu – viņš bija XX gadsimta mūzikas aizstāvis, kurš pasūtīja jaundarbus saviem laikabiedriem un piesaistīja laikmetīgi domājošus režisorus.
Briselē bija viegli
Tas iedvesmoja un iedrošināja Žerāru Mortjē pieņemt piedāvājumu kļūt par Briseles Karaliskās operas La Monnaie/De Munt direktoru. Šo teātri viņš vadīja 10 gadu – no 1981. līdz 1991. gadam. Mortjē ar savām ambīcijām un tvērienu pamodināja gan pašu La Monnaie, gan tā skatītājus. "Strādāt Briselē bija viegli, daudz grūtāk man gāja vēlākajos gados Zalcburgā un Parīzē. Pirmkārt, Beļģija ir mana valsts. Otrkārt, La Monnaie bija nevis teātris, bet drupas. Kaut ko dzīvu tur radīja tikai horeogrāfs Moriss Bežārs ar savu baleta trupu. Tāpēc es varēju darīt visu, kas man ienāca prātā," atcerējās Mortjē.
Viņš īstenoja vērienīgu, kosmiski dārgu La Monnaie rekonstrukcijas projektu, kura dēļ teātris iestiga parādos. Iestudēt izrādes Briselē Mortjē uzaicināja Patrisu Šero, Pēteru Šteinu, Liku Bondī, Herbertu Verniki, Pēteru Musbahu un citus režisorus. Par direktora domubiedriem kļuva diriģenti Džons Pričards un Silvēns Kambrelēns. Novatoriskas klasisko operu interpretācijas, mūsdienu repertuārs, jauno mūziķu paaudze – kādreiz provinciālais un klusais teātris kļuva par aktīvu, pamanāmu starptautisku radošo laboratoriju. Šī reputācija ir saglabājusies joprojām.
Skandāli un svilpieni Zalcburgā
No 1991. līdz 2001. gadam Žerārs Mortjē bija Zalcburgas festivāla mākslinieciskais vadītājs. "Strādāt ar viņu bija grūti, jo viņa vēlme provocēt aizvainoja kolēģus un māksliniekus," godinot Mortjē piemiņu, raksta Zalcburgas festivāla prezidente Helga Rabla-Štadlere. Pārņemot prestižākā un konservatīvākā festivāla vadības grožus pēc iepriekšējā intendanta – diriģenta Herberta fon Karajana – nāves, Mortjē to veiksmīgi ieveda XXI gadsimtā, skandālu un svilpienu pavadīts.
Festivāla bagātā publika pārdzīvoja šoku, ieraugot, ko var izdarīt ar Mocarta mantojumu: Figaro kāzas tika svinētas kādā Austrumeiropas kāzu salonā, Burvju flautas varoņi pārtapa par dievišķīga cirka klauniem. Zalcburgai bija jāiztur pārbaudījums ar Olivjē Mesiāna operu Svētais Asīzes Francisks un Ģērģa Ligeti Le Grand Macabre. Festivālā notika somu komponistes Kaijas Sāriaho pirmās operas Tālā mīla/L’amour de loin pasaules pirmizrāde – tas bija Mortjē pasūtījums.
Intendants atveda uz Zalcburgu diriģentus Nikolausu Arnonkūru, Marku Minkovski, Džonu Eliotu Gārdineru, Esu Peku Salonenu un Kentu Nagano, režisorus Patrisu Šero, Robertu Vilsonu, Pīteru Selarsu, Liku Bondī, Herbertu Verniki, Hansu Neienfelsu un citus. Mortjē desmit gadu Zalcburgā bija eksplozīva, revolucionāra ēra. Viņš saniknoja Austrijas labējos politiķus. Pēdējais piliens bija Johana Štrausa operete Sikspārnis – Hansa Neienfelsa iestudējums stāstīja par liekulību, seksu, narkotikām, visiem iespējamiem netikumiem un nacisma atliekām. Mortjē neslēpa: "Tā nebija mūsu labākā izrāde, taču tas bija protests pret Austrijas valdību."
Vientulība Parīzē
Pabeidzis savu krustneša misiju Zalcburgā, Žerārs Mortjē pieņēma Vācijas federālās zemes Ziemeļreinas-Vestfālenes valdības piedāvājumu un nodibināja Rūras triennāli – progresīvu starpžanru festivālu (opera, deja, mūzika, teātris, vizuālā māksla), kura mērķis bija ar kultūras palīdzību atdzīvināt bijušo industriālo reģionu. Viņš vadīja triennāli no 2002. līdz 2004. gadam. Pēc tam Žerārs Mortjē atgriezās Parīzes Nacionālajā operā, kurā 2004.–2009. gadā ieņēma direktora amatu. Tajos gados Parīzes operas vidējā apmeklētāja vecums samazinājās no 55 līdz 46 gadiem un 35% repertuāra veidoja laikmetīgā opermūzika.
Mortjē secināja, ka Parīze kļuvusi ārkārtīgi konservatīva un pilsētā viņš jūtas vientuļi.
Intendanta principi nemainījās – Parīzes operā notika mūsdienu komponistu Kaijas Sāriaho, Filipa Busmansa, Georga Frīdriha Hāsa, Salvatores Šarrīno jaundarbu pirmizrādes, uzvedumus iestudēja Pīters Selarss, Kšištofs Varļikovskis, Johans Simonss, Kristofs Martālers, Dmitrijs Čerņakovs, Mihaels Haneke, izrāžu vizuālo noformējumu radīja mākslinieki Bils Viola un Anselms Kīfers.
Parīzes operā tika uzvests itāļu XX gadsimta komponista Luidži Dallapikolas Gūsteknis/Il Prigioniero un izaicinoši klasikas iestudējumi: piemēram, Vāgnera Parsifāls (režisors Kšištofs Varļikovskis) ar atsaucēm uz nacismu un kadriem no Roberto Rosellīni neoreālisma filmas Vācija, nulles gads/Germania, anno zero (1948). Skatītāji Parsifāla ģenerālmēģinājumā kliedza un svilpa – Mortjē bija spiests uzkāpt uz skatuves un teikt: "Jums nav smalkjūtības. Mēs neturpināsim, kamēr tie, kuri svilpj, neatstās zāli."
Jābūt uzstājīgam!
No Parīzes Mortjē plānoja doties darbā uz Ņujorku. Viņa ieceres bija radikālas – kad Mortjē pirms septiņiem gadiem gatavojās kļūt par Ņujorkas Pilsētas operas/New York City Opera vadītāju, viņš izdomāja, ka savā pirmajā sezonā Ņujorkā piedāvās tikai XX gadsimta klasiku – sākot ar Olivjē Mesiāna episko operu Svētais Asīzes Francisks un turpinot ar Bendžamina Britena, Leoša Janāčeka, Kloda Debisī, Igora Stravinska, Kurta Veila, Filipa Glāsa un Džona Adamsa darbiem. "Daži cilvēki apgalvo, ka šāds repertuārs ir pašnāvība, taču es gribēju ierasties Ņujorkā, lai cīnītos par XX gadsimtu. Jābūt uzstājīgam!" apgalvoja Žerārs Mortjē.
Šie plāni nepiepildījās – sākotnēji Mortjē tika apsolīts 60 miljonu ASV dolāru gada budžets, pēc tam tas tika samazināts līdz 36 miljoniem. Viņš paziņoja, ka atsakās vadīt teātri, kura budžets ir "pieticīgāks nekā mazākajam operteātrim Francijā". Žerārs Mortjē bija pieradis strādāt ar lielu budžetu – operas māksla ir viena no dārgākajām. Jāpiebilst, ka pērn Ņujorkas Pilsētas opera – teātris ar 70 gadu vēsturi – tika slēgta neatrisināmu finanšu problēmu dēļ.
2010. gadā Mortjē kļuva par Madrides Karaliskās operas Teatro Real māksliniecisko vadītāju, un šo teātri pamanīja visā pasaulē. Kā vienmēr – drosmīgi uzvedumi, konfrontācija ar konservatīviem skatītājiem un jauniešu plūsma. Kā vienmēr – pasaules pirmizrādes, Filipa Glāsa Ideālais amerikānis par Volta Disneja iekšējiem dēmoniem un Čārlza Vuorinena Kuprainais kalns par divu kovboju neiespējamo mīlestību. "Madride ir atvērta, liberāla pilsēta, taču Spānijā visu nosaka augstākā sabiedrība, šeit valda kastu sistēma. Madridē nav izkoptas operas tradīcijas, šo teātri apmeklē Franko laika buržuāzija, ļoti bagāta publika, kura pieradusi pie vecmodīgiem Franko Dzefirelli stila iestudējumiem, dārgām operzvaigznēm un grezniem, putekļainiem kostīmiem. Es centos mainīt situāciju. Beidzot uz Teatro Real nāk daudz studentu!" teica Žerārs Mortjē.
Kopš 2013. gada septembra viņš bija Teatro Real mākslinieciskais padomnieks. Mortjē iesāktie projekti Madrides operā tiks īstenoti arī nākamajos gados.
Cīņa par XX gadsimtu
Žerārs Mortjē nekad nav baidījies no konfliktiem un viedokļu sadursmes. Zaudējot vienus sponsorus, viņam izdevās atrast citus. Tas pats notika ar skatītājiem – tie, kuriem nebija pieņemama Mortjē repertuāra politika un izrāžu estētika, gāja prom. Viņš par to priecājās: "Man ir vajadzīgas vietas jaunai publikai. Man patīk cīnīties – par XX gadsimta operu, par iespēju redzēt un iestudēt klasiku jaunā gaismā. Piemēram, Zalcburgas festivālā es uzstājos ar runu pirms katras Voceka izrādes – es jutu, ka cilvēkiem ir interese par to, ko es varu viņiem pastāstīt par šo darbu, Albānu Bergu un Georgu Bīhneru. Man patīk tiešs kontakts ar skatītājiem, gadu gaitā tas man ir palīdzējis pārliecināt tos cilvēkus, kuriem bija pretestība pret to, ko mēs darām."
Daudziem ir bail no Mortjē propagandētā laikmetīgā operas teātra. "Mūsdienu pasaule ir sarežģīta, cilvēku dzīvē viss nepārtraukti mainās. Viņi ir uztraukušies. Skatītāji dodas uz operu cerībā ieraudzīt kaut ko no pagātnes, kaut ko, kas viņus nomierinās un samierinās ar realitāti. Viņi ir ieķērušies pagātnē un nelaiž to vaļā. Tad parādās tādi cilvēki kā es, kuri saka: "Mēs visu mainīsim!" Skatītāji sāk žēloties: "Lūdzu, nedariet to! Opera mums ir kā sena, mīļa mīkstā rotaļlieta, kā lācītis. Neatņemiet mums to!" Ko es varu atbildēt? Pieaugušiem cilvēkiem nevajadzētu gulēt ar lācīti."
Viņam nepatika iekļaut repertuārā hitus – viņš mēģināja izvairīties no bel canto pērlēm, Pučīni operām, kā arī no populārākajiem Verdi darbiem, tādiem kā Aīda un Traviata. "Cilvēkos man nav pieņemams ziņkārības trūkums," uzsvēra Žerārs Mortjē. "Esmu novērojis, ka daudzi operteātri uzskata savus apmeklētājus par muļķiem, kuri alkst dzirdēt tikai mūziklu Mana skaistā lēdija. Mums jābūt prasīgākiem pret savu publiku."
Debates Mīlas dzēriena vietā
"Es vienmēr esmu strādājis tiem skatītājiem, kuri nāk uz teātri, ne jau lai klausītos Mīlas dzērienu, kaut gan arī šī opera 2013.–2014. gada sezonā ir Teatro Real repertuārā, bet lai piedalītos diskusijā," nesen teica Žerārs Mortjē. "Tā ir nopietna, dziļa kulturāla diskusija par to, kas notiek mūsu sabiedrībā, jo īpaši pašreizējā vērtību krīzes situācijā. Mēs spēsim pārvarēt šo krīzi, ja tikai mums pietiks spēka un drosmes par to diskutēt, – teātris šīm debatēm ir ideāli piemērota vieta. Tas ir mūsu pienākums, jo teātris saņem valsts finansējumu, un mums ir jārunā par to, kas ir svarīgs un aktuāls sabiedrībā. Taču bieži vien problēma ir tā, ka valsts nevēlas, lai teātris iesaistītos šajā diskusijā, – valsts vēlas tikai izklaidi, prieku, divertismentus. Man tas nav pieņemami, es to nekad neesmu darījis un nedarīšu. Mans uzdevums ir radīt vidi diskusijai un debatēm. Teātris ir vieta, kurā satiekas cilvēki no dažādiem sabiedrības slāņiem. Šeit ir fantastiska atmosfēra, šeit valda mūzikas skaistums – operteātra apmeklējums ir iespēja reflektēt un domāt par jautājumiem, kas nozīmīgi mums visiem."
Pērnā gada maijā Žerāram Mortjē tika atklāts aizkuņģa dziedzera vēzis. Viņa pēdējā publiskā parādīšanās bija šā gada 28. janvārī Madrides operā, kur notika Čārlza Vuorinena Kuprainā kalna pasaules pirmizrāde. 8. martā viņš nomira savās mājās Briselē.
Mortjē piemiņai Madrides opera veltīja Gluka Alcesti Kšištofa Varļikovska jauniestudējumā – šo izrādi viņš tā arī nepaguva noskatīties, kaut gan ļoti gribēja, dzīves pēdējās dienās Mortjē rūpīgi sekoja Alcestes mēģinājumu procesam, viņam pa e-pastu tika sūtītas izrādes fotogrāfijas un videofragmenti. Briseles opera viņam veltīs Filipa Busmansa operas Au monde pasaules pirmizrādi 30. martā. Parīzes opera godinās savu bijušo direktoru ar Vāgnera Tristāna un Izoldes izrāžu ciklu, kas sāksies 8. aprīlī.
Dzīves laikā Žerārs Mortjē nopelnīja augstākos Beļģijas, Francijas un Vācijas apbalvojumus. Pirms septiņiem gadiem Beļģijas karalis Alberts II viņam piešķīra barona titulu. Pēc nāves Žerārs Mortjē gūst arvien jaunus apbalvojumus: Spānijas Kultūras ministrijas zelta medaļu par nopelniem mākslā, Gentes Universitātes un Antverpenes Karaliskās konservatorijas goda doktora titulu, britu žurnāla Opera balvu par mūža ieguldījumu. Vācu žurnāls Opernwelt un balvas Ring Award žūrija ir nodibinājuši Mortjē balvu, kura tiks pasniegta par novitātēm muzikālajā teātrī; pirmā goda balva piešķirta pašam Žerāram Mortjē.
Pēdējā intervija. Esmu radījis savu skolu – Mortjē skolu
Šā gada 28. janvārī 15 minūšu pirms Čārlza Vuorinena operas Kuprainais kalns pasaules pirmizrādes Madridē Žerārs Mortjē atbildēja uz KDi jautājumiem
Visur, kur esat strādājis, – Briselē, Zalcburgā, Parīzē un Madridē – esat bijis nepiekāpīgs cīnītājs par savām idejām un principiem. Kas ir jūsu lielākā motivācija dzīvē un darbā?
Mana izglītība. Esmu mācījies jezuītu skolā Gentē. Mani skolotāji jezuīti bija ļoti atvērti, liberāli cilvēki, kuri daudz lasīja, pārzināja literatūru un mācīja to mums. Es izaugu vienkāršā strādnieku ģimenē, vecāki man vienmēr ļāva darīt to, ko es vēlējos. Ļoti agri es atklāju sev mākslas pasauli un veltīju tai savu mūžu. Māksla ir svarīga katram cilvēkam, bet ar vienu nosacījumu – ja tā kaut ko pasaka par mūsu dzīvi, par mūsu humāno stāvokli. Māksla mākslas dēļ – es tai neticu. Mākslai ir jābūt sensitīvai, tā ne tikai atspoguļo to, kas notiek ar sabiedrību, bet arī spēj paredzēt to, kas notiks. Tieši tāpēc es mīlu mākslu, un man nekad nav bijis šaubu par savu pienākumu – man ir jāaizstāv māksla un jārunā, jāskaidro, ko tā mums visiem nozīmē.
Man ir jāaizstāv nepieciešamība komunicēt ar auditoriju un pamatot savu pozīciju. Man vienmēr ir bijis skaidrs, ko esmu vēlējies panākt. Kā jau visi, esmu pieļāvis kļūdas, taču mērķis palicis nemainīgs. Teātris manā izpratnē ir humānisma reliģija. To man ļāva saprast mana izglītība, un es esmu centies radīt mākslu, kas vispirms aizstāv humānisma vērtības.
Ar kādiem sasniegumiem jūs lepojaties visvairāk?
Es redzu, ka manam piemēram beidzot seko jauni cilvēki, kuri strādā operteātros daudzviet pasaulē. Var teikt, ka esmu radījis savu skolu – Mortjē skolu. Es pats esmu mācījies no izcilībām – es piederu pie Kristofa fon Donanji un Rolfa Lībermaņa skolas. Patērētājsabiedrības kultūras apstākļos tikai māksla spēj palīdzēt cilvēkiem atvērt acis. Esmu ļoti laimīgs, ka daudzi jauni cilvēki iet manās pēdās un turpina manis iesākto.
Kāda ir svarīgākā mācība Mortjē skolā?
Mākslai vienmēr jārunā par humānismu. Mēs bieži dzirdam vārdu "tirgus", un neoliberālisma teorijā tirgus, protams, ir svarīgs. Es tam varu piekrist, taču tirgus noteikumi nedrīkst dominēt visās jomās, mums ir jāatceras par sociālo taisnīgumu un vienlīdzību. Māksla to var skaidrot un savā veidā pat regulēt tirgu. Ko nozīmē tirgus? To, ka jūs varat nopirkt un pārdot jebkādus ieročus? Bērns atnāk uz skolu un visus nošauj. Mums par to ir jādomā! Tāpat mums ir jādomā par to, ka ik dienu mēs iznīcinām milzīgu daudzumu pārtikas un nabadzīgākajās valstīs cilvēki mirst no bada. Tās arī ir "tirgus attiecības". Mums nevajadzētu pārāk aizrauties ar vārdu "tirgus", un par to vislabāk runā māksla.