Pirmās ovācijas Parīzes koncertzālē Casino de Paris atskan 20 minūtes pirms tam, kad uz skatuves uznāk vakara galvenā varone, – savu vietu pēdējā rindā ieņem bijušais Francijas prezidents. Skatītāji skandē: "Ni-ko-lā! Ni-ko-lā!" – un metas viņam virsū ar fotokamerām. Uzbudinātā publika sāk kautiņu: visi vēlas tikt tuvāk Nikolā Sarkozī, lai paspiestu viņam roku, dabūtu autogrāfu vai nofotografētos kopā ar viņu. Tas nekas, ja miglainā bildē būs redzama tikai viņa kreisā auss vai degungals – bildējiet tak ātrāk! Apsardze pūli neizgaiņā, tikai vēro, lai cilvēki nepārkāpj saprāta robežas.
Tieksme pēc rokenrola
Ar trim koncertiem Parīzē Karla Bruni sāk pasaules turneju, kas veltīta viņas ceturtā soloalbuma Little French Songs izdošanai. Nepalaidiet garām iespēju dzirdēt šo unikālo mākslinieci: Karla Bruni nekad nav sniegusi daudz koncertu, publikas priekšā viņa uzstājas reti, tikai atbilstoši savam statusam – kādā labdarības maratonā, televīzijas raidījumā, balvu pasniegšanas ceremonijā. Muzicēšana ir viņas privātā, intīmā aizraušanās. Kad 2008. gada februārī Karla Bruni apprecējās ar Francijas prezidentu Nikolā Sarkozī, viņa uzreiz paziņoja, ka pārtrauc skatuves darbību, lai pildītu savus tiešos, protokolā paredzētos pienākumus. Sarkozī valdīšanas laikā Karla Bruni kļuva par populārāko un stilīgāko globālā pirmo lēdiju kluba biedri – ar viņu varēja konkurēt tikai Mišela Obama.
Pēc 2012. gadā piedzīvotā zaudējuma prezidenta vēlēšanās Nikolā Sarkozī ir pielicis punktu politiskajai karjerai, tikmēr Karla Bruni atjaunojusi savas aktīvās muzikālās gaitas. Šķiet, viņa ir laimīga, ka viņu vairs nekas neierobežo un nav jāapslāpē tieksme pēc rokenrola un radošās brīvības. Laikā, kad Karlai Bruni bija jādodas valsts vizītēs un jāpavada vīrs uz NATO samitu, viņas acīs varēja manīt vieglas skumjas: Karla Bruni labprāt apceļotu pasauli nevis ar Christian Dior cepuru kārbām, bet ar ģitāru (ideālā variantā – gan ar Dioru, gan ar instrumentu). Šis laiks beidzot ir klāt, un nu jau Karlu Bruni visur pavada labi situētais bezdarbnieks Nikolā Sarkozī.
Garīgi trūdi spožā apvalkā
Dziesminieces Karlas Bruni jaunākā koncertprogramma ir izcilas gaumes virsotne. Paraugs tam, kā ar minimāliem līdzekļiem panākt galvu reibinošu, fenomenālu efektu. Vakars ar Karlu Bruni pierāda, ka viņa ir vairāk nekā topmodele, aktrise, grūpija un mūza, kurai ir bijušas neskaitāmas vētrainas mīlas dēkas – ar mūziķiem Ēriku Kleptonu un Miku Džegeru, režisoru Leosu Karaksu, aktieriem Vensānu Peresu un Kevinu Kostneru, miljardieri Donaldu Trampu, kā arī ievērojamiem filosofiem un politiķiem. Klausītājiem ir jāzina, ka savas dziesmas Karla Bruni komponē pati – tajās ir ne tikai klasiskās franču estrādes rotaļīgums un erotisms, šansona melodisms, bet arī zemtekstu, kultūratsauču un filosofisku, psiholoģisku samezglojumu rēbuss. Kā jau franču estrādē pieņemts, zem šķietami vieglprātīga, spoža apvalka slēpjas garīgi trūdi. "Dažiem klausītājiem šķiet, ka es dziedu par narkotikām, taču patiesībā es dziedu par mīlestību," viņa skaidro koncerta laikā. Tāpat daudzi domā, ka jaunā albuma Le pingouin ir dzēlīga naida bulta pašreizējā Francijas prezidenta Fransuā Olanda virzienā. "Es vēlos visu izskaidrot – man nav nekas pret pingvīniem," ironizē dziedātāja, piesakot šo kompozīciju.
Viņu iedvesmo gan Fransuāza Ardī, gan Džeina Birkina, taču Karlai Bruni ir sava neatkārtojamā muzikālā realitāte – viņa neko neaizņemas, viņa nedzied svešas dziesmas (īpašās izlasēs iekļautās Deivida Bovija un Serža Gensbūra dziesmu kaverversijas Karlas Bruni izpildījumā neskaitās). Kāpēc jātērē laiks, nodarbojoties ar citu autoru darbu interpretāciju, ja savas dzīves var nepietikt, lai tiktu galā pašai ar sevi?
Varbūt ir sala
Karla Bruni izpauž sevi, sacerot un spēlējot savas "mazās franču dziesmiņas". Gan jaunā albuma Little French Songs, gan triju iepriekšējo disku materiāls pārsteidz ar melodiju kvalitāti, nepretenciozu, neuz bāzīgu, taču tik pamatīgu, nesatricināmu skaistumu. Kompozīcija Little French Song, kurā Karla Bruni asprātīgi miksē franču un angļu valodu un graciozi apspēlē klišejas, ir veltījums franču populārās dziesmas vēsturei. "Kad dzīvē viss iet greizi, paklausieties franču dziesmiņas – varbūt tās vairs nav modē, taču tās ir tik saldas, maigas un bezgalīgi nostalģiskas... Mums ir Brasenss, Brels un Ferrē, Boriss Viāns, Barbarā, Gensbūrs, Trenē, Prevērs, Kosmā, Aznavūrs, Redžanī, Beko, Nugaro, Mustaki, Edīte Piafa, Kloklo un Džonijs – jā, jā, jā. Mums nav ne Djūka Elingtona, ne Elvisa, ne Džeksona, ne Ficdžeraldas, ne Ārmstronga, tomēr bēdu brīdī es dziedu mazo franču dziesmiņu," tādi ir Little French Song vārdi.
Tekstiem Karlas Bruni dziesmās allaž ir bijusi īpaša nozīme. Mūziķes 2007. gada albumā No Promises skan Viljama Batlera Jeitsa, Emīlijas Dikinsones, Dorotijas Pārkeres, Kristīnas Roseti, Voltera de la Māra un Vistena Hjū Odena dzeja. 2008. gada albumā Comme si de rien n’était Karla Bruni ir izmantojusi Mišela Velbeka tekstu La possibilité d’une île/Varbūt ir sala.
Skaties paša viduvējībai acīs
Jaunā albuma Little French Songs dziesmas viņa sāka komponēt Nikolā Sarkozī prezidentūras laikā. "Man pietrūka dziedāšanas – nevis skatītāju priekšā, bet man vienkārši nebija iespējas četras piecas stundas dienā dziedāt un sacerēt mūziku," saka dziedātāja. Viņai mājās ir neliela studija, viņa tur strādā naktīs, kad visi guļ.
Karla Bruni ir augusi turīgā, buržuāziski bohēmiskā itāļu ģimenē. Kopš agras bērnības viņa dzīvoja starp Itāliju, Franciju un Šveici. Viņas māte Marisa Borīni bija pianiste, tēvs Alberto Bruni-Tedeski – rūpnieks, komponists un mākslas kolekcionārs. "Mūsu mājās vienmēr skanēja mūzika, es dzīvoju kā stereosistēmas iekšienē. Kad man bija deviņi gadi, es saņēmu dāvanā ģitāru. Es nekad neesmu bijusi pārāk laba ģitāriste, taču, lai sacerētu dziesmas, man vajadzēja būt vismaz pietiekami labai. Lai rakstītu mūziku, nav jābūt perfektai spēlēšanas tehnikai – autora iedvesma slēpjas citur. Es pazīstu simtiem fantastisku ģitāristu, kuri neprot sacerēt mūziku," viņa stāsta. Mūziķe atzīst, ka nekad nav jutusi satraukumu, izdodot albumus: "Jums ir jāskatās realitātei un paša viduvējībai acīs. Jūs vienmēr varat uzlabot savu darbu, ja kaut kas ir iesākts. Ja jūs neapmierina tas, ko esat paveicis, mēģiniet vēl, turpiniet strādāt. Ja nesāksiet neko darīt, nebūs ko attīstīt."
Laulības gredzens paliek mājās
Karla Bruni savā skatuves manierē nav dīva, kura par sevi nemitīgi tīksminās. Viņa ir mūsdienu bards un trubadūrs ar ģitāru. Viņas specializācija ir autordziesmas ar šansona aromātu. Amerikā teiktu, ka viņa dzied laikmetīgo folkmūziku. Pašizpausme, noskaņojums, vēstījums ir svarīgāki nekā tehniska perfekcija un balss diapazons. Karlas Bruni balss amizanti neizvelk «augšas», brīžiem viņa pāriet no dziedājuma uz melodeklamāciju un čukstiem, taču katrai Karlas Bruni intonācijai ir sava emocionālā krāsa, viņas tembrs jutekliski vibrē gaisā. Koncertā dziedātāju pavada divi mūziķi: Deivids Lūiss spēlē klavieres un tauri, Taofiks Farā – ģitāru.
Dziedot Karla Bruni netēlo, viņas priekšnesumā nav nekā mākslīga un uzspēlēta – viņa ir izvēlējusies daudznozīmīgu vienkāršību, greznu askēzi. Žakete bordo krāsā, melns krekls, piegulošas ādas bikses, zābaki bez papēžiem. Gandrīz bez grima. Nekādu juvelierizstrādājumu un brošu (Karla Bruni atsākusi arī modeles karjeru – šogad viņa stājās fotogrāfa Terija Ričardsona kameras priekšā un kļuva par Bulgari dārglietu reklāmas seju; ja vīrs nestrādā, jāpelna sievai), pat laulības gredzens atstāts mājās. Karla Bruni valdzina ar sava auguma dabisko skaistumu. Pusotru stundu, kamēr ilgst uzstāšanās, var veltīt viņas fenomenālo roku, garo, tievo pirkstu vērošanai un apcerei – un tas nebūs velti zaudēts laiks.
Metronoms un kokakola
Uz lielā ekrāna, kas veidots no baltām lentēm, tiek rādīti fascinējoši videoklipi, kuros, piemēram, redzamas tikai Karlas Bruni dejojošās rokas un runājošās kājas. Kad māksliniece nespēlē ģitāru, viņa pienāk pavisam tuvu skatuves malai, kura dekorēta ar lampiņām un degošām svecēm. Nenotiek nekas pārdabisks, taču skaidrs, ka vērtīgs ir katrs Karlas Bruni žests: kā viņa iekustina metronomu, kā malko kokakolu no bundžas.
Skatītāji māksliniecei sūta mīlestības impulsus, no balkona viņai uz galvas krīt baltas rozes, un Karla Bruni staro. Šis ir tas gadījums, kad, atrodoties zālē, var fiziski sajust labvēlību un sajūsmu; tie, kam Karla Bruni kategoriski nepatīk jebkādu mākslinieciski politisku apsvērumu dēļ – un tādu Francijā nav mazums –, uz koncertu nav ieradušies. Visa zāle dzied līdzi Karlas Bruni jaunā albuma hitam Chez Keith et Anita – tā ir ekskursija mākslinieces biogrāfijā un rokenrola vēsturē. Šis ritmiskais skaņdarbs ir stāsts par 70. gada vasaras ballīti – izdomātu – pie The Rolling Stones ģitārista Kīta Ričardsa un viņa toreizējās draudzenes Anitas Pallenbergas. Kas tur īsti notika? Klausieties starp rindām, Karla Bruni tikai smaida. Viņa neslēpj, ka vēlētos atgriezties tajā laikā, kad The Rolling Stones Francijas dienvidos ierakstīja albumu Exile on Main St. Ja viņa tur nonāktu, likteņu savijums un rokenrola vēsture būtu pavisam cita.
Karla Bruni
Koncerti Eiropā un Ziemeļamerikā 2013.–2014. gadā
www.carlabruni.com