Pirmo atpazīstamību Joans ieguva grafiskajā dizainā un mūzikas klipu režijā. Viņa kontā ir tādi labi zināmi video kā Farela Viljamsa Happy, Lanas Del Rejas Born To Die, Keitijas Perijas Teenage Dream, Teilores Sviftas Back to December, Harija Stailsa Sign of the Times un virkne citu. Katram no tiem ir desmitiem vai pat simtiem miljonu skatījumu.
Darbs ar dažādu žanru mūziķiem Joanu pamazām mudināja paplašināt radošās robežas, ķeroties pie pašam savu dziesmu sacerēšanas. Tā šīs gadsimta desmitgades sākumā ar pseidonīmu Woodkid klajā nāk minialbums Iron (2011), bet pēc diviem gadiem jau pilna apjoma albums The Golden Age (2013), kas ieguva platīna statusu Francijā un zeltu Vācijā un Šveicē.
Woodkid mūzikas stilu kritiķiem nav viegli “ierāmēt”, jo tā vienā spārnā ir orķestru vai pat akadēmiskā mūzika, bet otrā – neofolks un ambientās noskaņas.
The Sunday Times Woodkid raksturo kā "tumšu, episku popmūzikas brīnumbērnu". Savukārt AllMusic kritiķis debijas albumu apraksta šādi: "[Woodkid] mūzika ir piesātināta, bieži piepildīta aizraujošām dziesmām, kurās dramatisks fons savijas ar viņa burvīgi nepilnīgo vokālu. Un, neskatoties uz to, ka brīžiem albums var kļūt nogurdinošs, "The Golden Age" rāda, ka Woodkid ir tik pat prasmīgs komponists, kā mūzikas videoklipu veidotājs."
Pats Woodkid skaidro, ka sacerējums ir samērā autobiogrāfisks: "Es gribēju radīt popa albumu. Bet es gribēju, lai forma būtu atšķirīga no ikdienišķa popa albuma. Gribēju, lai tas būtu ļoti kinematogrāfisks un orķestrāls ar nepārtrauktību starp dziesmām. Atklāju, ka visas šīs manis sarakstītās kompozīcijas, dziesmu tekstu fragmenti, šīs skaņas, vīzijas un attēlu kolāžas rada stāstu, gandrīz kā psihoanalīze vai iekšējs izpētes process. Es runāju par savu bērnību - par to, kā es aizgāju no mājām, un visām lietām, kurām gāju cauri, topot pieaudzis." Arī albuma nosaukums The Golden Age nav nejaušs, jo mākslinieks uzskata, ka bērnība ir bijis viņa zelta laikmets.
Minētais sasaucas arī ar pseidonīma Woodkid izvēli: "Dziesmās un iestudējumos radīju tādu vidi, kas bija ļoti organiska, emocionāla, tā bija mana bērnība. Un tajā bija daudz koku, jo nāku no laukiem."
Ņemot vērā dizaina un režijas pieredzi, gluži pašsaprotami, ka arī savu kompozīciju vizuālo izpausmi Joans radījis pats. Rezultātā singliem Iron, I Love You un Run Boy Run tapuši stilīgi melnbalti videoklipi, no kuriem pēdējais pat saņēmis Grammy balvas nomināciju.
Jautāts par to, kā pats izjūt videoklipus, Joans atklāj: "Tie ir jauks rāmis manai mūzikai. Gandrīz 10 gadus radīju videoklipus citiem māksliniekiem. Kaut kā mani video kļuva pazīstami; es tiešām negaidīju tādus panākumus. [Acīmredzot] tas nāk no manas dziļās aizraušanās savienot attēlus ar skaņu."
Woodkid raidījumam Tīrkultūra intervējis Jānis Šipkēvics un Rolands Pēterkops. Intervija publicēta šeit: https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/tirkultura/francu-videomakslinieks-un-muzikis-woodkid-beigu-beigas-esmu-die.a84447/
Biļetes visā Biļešu serviss tīklā un www.bilesuserviss.lv.