Dzimtā publika Auznieku iepazina pērnruden caur Latvijas Radio kora grupai un dīdžejam radīto opusu I exist as I am, kas nesen ieguva 2. vietu UNESCO Starptautiskajā jauno komponistu darbu skatē Rostrum. Krists mācījies Rīgas Doma kora skolas Džeza nodaļā un vienlaikus Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, bet šovasar beigs kompozīcijas studijas Hāgas Karaliskajā konservatorijā. Augustā viņš dosies uz Ņūheivenu Konektikutā, ASV, lai studētu Jēlas Universitātes maģistrantūrā.
Krista Auznieka muzikālās intereses saistītas ar balsīm, tekstu, mūzikas modalitāti un eksperimentiem ar elektroniku un teātri. Kameroperas librets, ko veidojuši Inga Ābele un Edvīns Raups, vēstī par satikšanos lidostā, kur saules vēja dēļ viss apstājies. I. Ābele ieinteresējusi skaņradi par japāņu divdzejas žanru un saules vēja fenomenu, kurā uzrunājusi gan kvantu mehānika, gan latviešu simbolika. "Rakstīju Ingai, ka manī rezonē Raiņa un Roberta Mūka dzeja. Tad satikāmies uz pirmo (un vienīgo) kafiju, un viņai viss bija skaidrs," komponists atklāj virzību uz abstraktu apceri, kā no tumsas rodas gaisma, no viļņa - daļiņa, kā mistisks saules vējš, kas caurauž ik mazāko elementu, liek notikt radīšanas/rašanās momentam.
Par lidostu vēstī uzrunājoši darbi - Artura Heilija romāns Lidosta, Stīvena Spīlberga kino komēdijdrāma, Nika Gothama kameropera. Ko jums nozīmē šis simbols?
Lidosta ir vieta, kas māca Lielo Nepieķeršanās Mākslu. Par to, ka viss ir pārejošs. Mūžam atnākošais, vienmēr aizejošais. Atvadas. Un lielās cerības. Man pirms četriem gadiem tas bija lielais solis pārcelties uz Nīderlandi, un tagad - uz Ameriku. Lidosta ir vieta, kur katrreiz saki - ar Dievu! - vistuvākajiem, taču galapunktā sagaida jauna dzīve, nezināmais, un vienmēr kādu satiec. Lidostu uzgaidāmās telpas ir kā laika mašīnas, kas pārnes ne vien citā laika zonā, bet arī citā laika uztveres telpā - katrai pilsētai, valstij ir savs ritms, savs Laiks. Pārvadājamās bagāžas ierobežojumi mūs iemāca būt neatkarīgiem no lietām, no materiālā.
Vai pareizi jauno darbu saukt par operu?
Kameropera varbūt. Dziedātāji netēlo personāžus, drīzāk tulko to enerģiju, kas ir gaisā. Atmiņas no dziesmu cikliem, krāsu katalogiem un monumentālām skulptūrām kopā ar skaņu laukiem. Postminimālisma estētika, strukturālisms, formālisms, arte povera, arī Mondriāns un Rotko fonā.
Kā dalāt interesi starp džezu un laikmetīgo mūziku?
Es uzaugu klasiskās mūzikas vidē, dziedot Rīgas Doma zēnu korī, spēlējot klavieres. Tīņa gados pievērsos džezam, bet pēdējos četros gados no tā virzos prom. Ietekmes paliek harmoniskajā valodā, un kā es sagaidu, ka mūziķi sadarbosies, klausīsies, sajutīs viens otru. Tomēr doma par formu, laiku, skaņu nāk no mūsdienu mūzikas vides: mani vairs nesaista atvērtas formas, nepatīk dot pārlieku daudz brīvības izpildītājiem.
Cik nozīmīgas jums ir matemātikas un sonoloģijas studijas?
Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā man iemācīja paskatīties uz matemātiku citādi, īpaši priekšmets "matemātiskā analīze" palīdzēja saslēgt filosofiskas idejas ar matemātiskiem konceptiem, kas bieži atgādināja par skaņas attiecībām ar notāciju. Hāgas konservatorijas Sonoloģijas institūtā apguvu psihoakustiku, signālu teoriju, dažādas mūzikas programmēšanas valodas, analogās lentu mašīnas, algoritmisku kompozīciju, skaņas attiecības ar telpu un laiku, elektroniskās mūzikas vēsturi un estētiku. Tas viss piedāvā radikāli atšķirīgu skatupunktu, īpaši skaņas, tembru un laika nozīmē.
Kādas radošās satikšanās uzskatāt par sev būtiskākajām?
Savus pasniedzējus Pīteru Adriansu un Gusu Jansenu. Guss ir tāds pats "konvertētais" kā es - pirms 40 gadiem arī viņš džezā sajutās par šauru un pakāpeniski attīstījās kā īsts avangardists - kombinējot Telonija Monka nekārtīgo, pat rupjo klavierspēli ar izsmalcinātiem Grizē spektrāliem akordiem. Guss ir kā vectēvs, bet Pīters kļuva par manu kompozīcijas tēvu: iemācīja tiekties pēc objektīvas patiesības, labi apzinoties tās neiespējamību, pakavēties pie jautājuma drīzāk nekā pie atbildes, un galvenais, aizveda mani prom no romantisma, parādot, ka ir kas daudz svarīgāks par pašekspresiju, ka ir vērts runāt par makrokosmosu vairāk nekā par indivīdiem.
Šie abi skolotāji man parādīja, cik liela atbildība ir būt māksliniekam. Visa Hāgas un tās konservatorijas vide smaržo pēc anarhijas, avangarda, brīvības, kas pievilina daudz personību, kas netiecas pēc labi apmaksātiem pasūtījumiem, prestiža un sevi velta Mākslas radīšanai. Šo radošo personību vārdus, iespējams, nekad neuzzinās, jo viņi ir mūžīgā ceļā pēc patiesības, nevis patērētājsabiedrības pasaulīgiem labumiem. Un tāpēc visi mani Hāgas skolotāji, skolasbiedri un daudzi citi ar šādu skatījumu, dzīvesveidu, attieksmi man ir iemācījuši daudz vairāk nekā slavenie komponisti.