Kristīne Opolais sāk jauno opersezonu

""–Pēc ilgāka laika atkal esat redzama uz skatuves mājās, kādas izjūtas, uzstājoties dzimtenē? –Man teikt godīgi? Vai gribat, lai es meloju (nopietnā balsī atvaicā)? –Labāk būt godīgai pret savām izjūtām. –Godīgi sakot, jūtos ļoti slikti. Man ir liels pārdzīvojums uzstāties dzimtenē. Es ļoti strādāju pie šīs lomas, un nezinu, vai gribu vēl uzstāties dzimtenē. Es kā māksliniece uz skatuves sevi atdodu visu. Man ir svarīgi sajust, ka publika to novērtē. Es piekritu, esot dzimtenē, sagatavoties šai lomai, lai kaut vienu vakaru uzstātos saviem cilvēkiem. –Latviešu publika nenovērtē? –Mūsu skatītāji ir ļoti vēsi, to var apstiprināt jebkurš viesmākslinieks, kas ir uzstājies Latvijā. Mākslinieks savā lomā iegulda savu darbu un dvēseli. Ir tik svarīgi sajust publiku, aplausus, ovācijas. Esot uz skatuves, gribas sajust, ka skatītājs pārdzīvo līdzi. Taču šeit publika ir vēsa. Es nejūtu šo atgriezenisko saiti un jūtos ļoti slikti." (Kristīne Opolais: "Nezinu, vai gribu vēl uzstāties dzimtenē", Jānis Ogle, Vakara ziņas, 28.11.2012.)"

Ziniet, tās nav fantāzijas! Diemžēl dižmāksliniecei kā tādam īstenam Natanaēlam nepiemīt ne grama viltus - viņa visu to ir atklāti runājusi presē (tostarp arī dzeltenajā, jo Latvijas publiku viņa "raksturoja" tieši Vakara Ziņām) un radio - par to, ka viņu te uzņemot pārāk auksti un par to, ka pēc Žagara aiziešanas viņa šo vietu vairs neuztverot kā savu, tāpēc te vairs nedziedāšot. Tas ir pateikts tiešā tekstā, Kristīnei Opolais tik raksturīgajā totālajā vienkāršībā, tāpēc te nekādas interpretācijas vai fantāzijas nav jāņem talkā. Tieši tāpēc uz šī fona izbrīna viņas pilnīgi slimīgā nepieciešamība šo auksto publiku un Žagara ģenialitāti novērtēt nespējīgos ļautiņus ar tādu regularitāti informēt par savām gaitām ārzemēs, liek bez kādām fantāzijām izdarīt secinājumus par mērķiem, ko ietver šāda rīcība - jūs tādi un šitādi, pie jums es nedziedāšu, bet visu laiku jums stāstīšu, cik man grandiozi panākumi visur kur, lai jums paliek žēl un jūs saprotat, ko esat zaudējuši. Jo ir tiešām dīvaini salikt kopā Kristīnes Opolais izteikumus intervijās latviešu plašsaziņas līdzekļiem ar šo ārprātīgo mērķtiecību informēt par katru mazāko uzstāšanos kaut kur ārzemēs. Tāpat arī nekādas fantāzijas neprasa fakta konstatācija, ka neviens ciets no mūsu ārzemēs dziedošajiem neuzskata par vajadzīgu turēt sev speciāli PR kompāniju par algu te Latvijā un gādāt par to, lai par viņu nemitīgi rakstītu un informētu latviešu plašsaziņas telpā. Tas vienkārši tā ir. Tomēr tie citi nekad nav paziņojuši, ka uz Latviju dziedāt nebrauks, kā aŗi nekad nav atļūvušies nekādu nicīgu izteikumus par Latvijas publiku, bet gan sava kalendāra iespēju robežās bez skaļiem paziņojumiem brauc uz šejieni un dzied.

Precīzi!

Un diemžēl arī opera nav bijusi pasargāta no reklāmas ietekmēm, jo arī starptautiskajā operas elitē ir tādi indivīdi (runa ir tieši par māksliniekiem - mūziķiem - dziedātājiem), kurus tiešā tekstā sauc par "mediju zvaigznēm". Tas gan nav nekas pagodinošs. Protams, ir brīži, kad tas sakrīt un kāda mediju zvaigzne patiešām ir vienlaikus arī mūzikas zvaigzne, tomēr itin bieži gadās, ka mazāk zināmas mūzikas zvaigznes, kuras nav mediju mīluļi, un ir mediju zvaigznes, kuras, tiesa, tiek sludinātas kā mūzikas zvaigznes, tomēr tādas tās nav. Tā ka nav īpaši jēgas klausīties šo preses dunu. Drīzāk jāklausās mūzika šo mākslinieku izpildījumā un tad jau arī viss tāpat būs skaidrs. Kā Aleksandrs Antoņenko to reiz teica, ka viņš negribot būt operas slavenība, jo ar to nekas nav pateiks, ka vienīgais, ko viņš grib, ir būt slavenībai pasaules izcilāko diriģentu vidē - lai viņi par tādu Antoņenko zina un aicina viņu dziedāt savos projektos. Ka tikai par tādu slavu viņš kā dziedātājs varot sapņot.

Reklāma izšķir visu. Tikko bija vēlēšanas - nu vai tad nebija tā,ka saeimā tika tie ,kas rekalmējās? Nu rēja skaļā balsī Kaimiņš - nu tagad mums deputāts - aktieris. Un ?Un tā par visu. Veikalā soma maksā 250 eur, tikai tā mumbulīša ar brendu dēļ. Kvalitāte - mana pieredze - ne jau brends garantē kvalitāti. Un tieši tāpēc ir tik labi,ka ir cilvēki, kuri prot atšķirt un pavēstīt - kas ir kas - kam pievērst uzmanību, ko ignorēt.

acīmredzot Liene Jakovļeva pārstāv Kristīnes Opolais nolīgto PR kompāciju "Četras saules". Var jau viņa vai kāds viņas tuvs radinieks līdz nelabumam mīnusot te komentārus, tomēr tas par to lielīgumu jau nu gan no pirksta izzīsts - 1) pārējās mūsu starptautiskās zvaigznes ir daudz pieticīgākas, kad stāsta par sevi, 2) Kristīne Opolais vienīgā no visiem mūsu ārvalstīs dziedošajiem ir uzskatījusi par vajadzīgu pirkt sev PR pakalpojumus, ar kuriem Latvijas presē veidot un uzturēt mītu par savu pasaules megazvaigznes statusu.

Jā - vispār jau interesanti - cilvēks - zvaigzne. Esi kādreiz tā spriedusi - kā ir būt talantīgam? Nu bet arī tādam - kuru pielūdz publika, īpaši jau mūsdienās? Un kā ir ,kad tā talanta pēkšņi vairs nav? Tas viss ir tik interesanti, cilvēks ... Par komandējumiem - lūk, biju Vīnē pagājušā gada rudenī - pirmoreiz dzīvē. Un interesanti - vieni prasa - ko redzēji, citi - ko nopirki, vēl citi - sāk stāstīt paši par sevi un Vīni, vai visu,ko zin pateikt par Vīni.... Es šovakar eju uz Rigoleto. Viens mans sapnis dzīvē būtu - uz operām iet kopā ar tik zinošām kā Tu. Man nav ne to kultūras zināšanu, ne muzikālā dzirde, tikai lakas pēc skaistuma un baudas. Un Tad Tu būtu kā cilvēks ,kas ar lukturīti iet pa taciņu un es uzmaniģi sekoju - kur likt pēdas. Lūk:)

No vienas puses tā ir, lai gan vismaz manā gadījumā šai interesei ir tāda arī pavisam prakstiska ievirze, jo, lai gan, protams, Ņujorka vai Sidneja ir pilnīgi neaizsniedzamas, tomēr Berlīne, Vīne, Drēzdene, Londona vai Cīrihe mūsu zvaigžņu riņķojumā apvienojumā ar kādu komandējumu vai citu braucienu var sagādāt patiesi neaizmirstamus brīžus - Vīnes, Minhenes vai Drēzdenes operā var iekļūt par 4-5 EUR (tiesa, jāstāv kājās, bet redzēt un dzirdēt var visu ļoti labi), kamēr Londonā, Cīrihē vai Parīzē vienkārši pietiekami laicīgi jānorezervē lētākās biļetes. Šādam nolūkam zināt mūsu zvaigžņu kalendāru ir pat ļoti noderīgi, kas gan nenozīmē, ka pie katras iespējas nebūtu vērts izrauties uz lielajiem Eiropas teātriem arī tad, ja tajos tobrīd nedzied neviens no mūsējiem. Tas viss kopā veido lielisku kopainu uz šobrī operas pasaulē valdošajām tendencēm un aktualitētēm, kā arī vienkārši baudīt mūžsenās vērtības - skaisto mūziku augstvērtīgā izpildījumā.

Laikam jau tā ir īpaša sajūta sekot līdzi mūsu zvaigznēm - gandrīz kā zvaigžņu naktī vērot kā satelīti pa debessjumu kustās.

Vai Mimi? Nē, Ņujorkā nē, toties Sidnejas operā Austrālijā viņai ir pamatīgs "Bohēmas" izrāžu bloks ap Jauno Gadu. Nu, un vēl mēs visi ceram, ka viņa jūnijā Rīgas Operas Festivāla ietvaros nodziedās tās divas plānotās "Bohēmas" te Rīgā. Lai gan viņai katru gadu ir atdota pienācīga artava "Bohēmai", tomēr viņa jau arī dara pietiekami daudz visa kā cita - šogad, piemēram, Tatjana un Verdi "Rekviēms". Ženēvā tieši notiek "Jevgeņija Oņegina" izrāžu bloks un atsauksmes ir ļoti cildinošas, tostarp daži viņu nosaukuši par jauno Gaļinu Višņevskuju. Tie, kuri zina, kas tā tāda, sapratīs, ka tas vispār ir visaugstākais salīdzinājums jebkurai Tatjanas lomas izpildītājai - pat krievietei. Kur nu vēl nekrievu dziedātājai. Kas attiecas uz Opolais - nezinu, man patīk Opolais Čio-čio-sana (pilnīgi saprotu tos teātrus, kuri viņu angažē šai lomai), bet Mimī viņas balss, manuprāt, tomēr ir par smagu. Vismaz gan pēc manas gaumes, gan arī pēc jau ierastās operas prakses Mimī dzied liriskāki soprāni, nevis tāds izteikts spinto kā Opolais. Tā pati Anita Hartiga, kuras vietā viņa pagājušajā sezonā ieleca tajā episkajā translācijā, ir izteikti viegls liriskais soprāns - pavisam cits balss tips. Pučīni ir vesela virkne citu tēlu, kuriem Opolais balss piederas daudz labāk.

Auksta un nedzīva! Fui...

par to, ko raksti, neko nezinu. Bet pavisam droši, ka prastākā un lielīgākā gan.