Katrai tautai ir vajadzīgi savi varoņi - gaismas un brīvības nesēji, no kuriem var iedvesmoties un smelties spēkus. Aizpagājušā gadsimta nogalē, pēc pirmās latviešu nacionālās atmodas, balstoties uz tautas pasakām un teikām, Andrejs Pumpurs uzrakstīja Lāčplēsi, savukārt Ansis Lerhis- Puškaitis – Kurbadu. Eposa Lāčplēsis sižets izmantots vairākkārt, un nu pienākusi kārta Kurbadam. Pēc Lerha-Puškaiša pasakas sižeta albumu Kurbads 2010. gadā izdeva latviešu folkmetāla grupa Skyforger. 3. jūnijā Latvijas simtgades svinību 2017. gada programmas ietvaros vienu vienīgu reizi būs skatāms uzvedums Kurbads. Ķēves dēls. Tā ir metālopera ar Skyforger mūziku, krāšņiem šova elementiem, skatuvi vairākos līmeņos, kuras galvenais elements simboliski būs folklorā daudzinātais koks, kurā ir pagātne, tagadne un nākotne, – saknes savijas zemes iekšienē stingrā pamatā, stumbrs atrodas ar mums vienā līmenī, un arī fiziski tā materiāls kalpo visdažādākajos veidos, lapotne nes ne tikai sēklu nākotnei, bet arī savijas ar debesīm un kosmosu. Tā būs pirmā šāda mēroga Kurbada leģendas interpretācija.
Lāčplēsis pret Kurbadu
Metāloperas režisore ir Inga Tropa, kura veidoja arī 14. maijā notikušo Iļģu jubilejas lielkoncerta deju uzvedumu. "Mums vairāk tautā ir aizgājis Lāčplēša tēls, taču visi folkloristi, ar kuriem runāju, brīnās, kāpēc tā, jo patiesībā daudz simpātiskāks šķiet Kurbads, savukāt Lāčplēsis ir varonis, kurš neiztur pārbaudījumu – viņš apjūk starp divām sievietēm un zaudē cīņu, jo netiek nākamajā varoņa iniciācijas pakāpē. Kurbadam tas izdodas. Tā pasaka ir baigi brutālā, bet ar tādu tēlu latviešiem būtu daudz veselīgāk identificēties. Puškaitim, kurš pierakstījis to pasaku, ir bijusi sacensība ar Pumpuru – vai aizies Lāčplēsis vai Kurbads. Pumpurs tajā laikā esot bijis stilīgāks – viņam bijis vairāk draugu un paziņu, tāpēc Lāčplēsis izvirzījies, bet Kurbada eposs palicis plauktiņos vēstures zinātājiem," stāsta Inga Tropa.
Gatavojoties izrādei, viņa atklājusi arvien jaunas un jaunas lietas, kas apslēptas leģendā par Kurbadu, un tā ietver vismaz trīspadsmit citu pasaku, kas varētu darboties katra pati par sevi. Režisore atzīst, ka, Kurbada gatavošanas posmā pētot neskaitāmus materiālus, viņai jau esot sajucis, kas ir kaut kur izlasīts, kas piefantazēts vai pieņemts, izdarot kaut kādus secinājumus. "Kopainu es pirmo reizi ieraudzīšu tikai 2. jūnijā, saliekot visas atsevišķās sagatavotās detaļas un skatoties, cik labi tas viss saslēdzas milzīgajā skatuves konstrukcijā. Sajūta brīžiem ir tāda, kā metoties ūdenī, kad tu nemāki peldēt, turklāt tā nav mierīga ūdenstilpe, bet riktīgi krāčains ūdens."
Inga Tropa atzīst, ka labprāt būtu noskatījusies kādu šāda veida uzvedumu, kur kaut ko pašpikot, bet tādu neesot atradusi. Astoņdesmitajos gados latviešu rokgrupa Opus Pro bija iecerējusi pēc angļu Iron Maiden parauga izveidot koncertšovu ar latviešu mitoloģiskajiem tēliem – esot bijusi izveidota scenogrāfija un lelles, bet padomju cenzūra kaut ko tik latvisku tomēr nav izlaidusi cauri. No tiem laikiem mantojumā palikusi Opus Pro dziesma Kurbads, kuras kaverversiju grupa Skyforger iekļāvusi savā albumā kā papildu dziesmu. Režisore stāsta, ka mēģinājumos dejotāji jau pēc pāris dziesmām esot putās, Limbažos viņiem būs jānodejo visa vairāk nekā stundu garā izrāde, kuras horeogrāfi ir Guntis Spridzāns, Liene Stepena un Liene Grava. Kurbada lomā – Ģirts Bisenieks, čūska ragana – Liene Stepena, teicēja – Zane Jančevska.
Dzird, ko kukaiņi runā
Bērnībā, lasot un dzirdot tikai padomju ideoloģijai ērtas tautasdziesmas, Inga Tropa interesi par tām pazaudējusi. "Tur bija atlasītas tādas, kas masveidā kodēja iekšā, ka tu esi tāds sērdienītis, kurš sēž smilšu kalniņā un pārdzīvo par saulīti, kura ir norietējusi, gaudo, cik šausmīga visa dzīve un kādi mēs te nabadziņi... Kādā sakarā man, jaunam cilvēkam, kaut ko tādu mēģina iestāstīt?"
Interesi par folkloru Inga Tropa atguvusi jau pieaugusi un ļoti sievišķīgā veidā – gaidot bērnu, gribējusi iemācīties vairāk šūpuļdziesmu nekā tikai Aijā, žūžū. "Mācoties man radās interese atrast arī, kur ir tas temperaments, kur ir tās krāsas un spēks, kas ir mūsos. Ja parokas un paskatās, kādi velni dzīvo sievām brunčos un vīriem zem bārdas, ha-ha-ha, kādi sērdienīši?! Informācijas apjoms ir tik milzīgs, ka to visu nemaz nevar vienā uzvedumā ietvert. Simbolu pasakā par Kurbadu ir tik daudz, ka par tiem var ilgi runāt. Tā ir vīrieša iniciācijas pasaka, es pat teiktu, cilvēka iniciācijas pasaka – mani vienmēr ir interesējis cilvēks, kurš ir nemitīgā mainībā un attīstībā, kad tu neiekārtojies pārāk ilgi kādā jau izkarotā pozīcijā, baudīdams augļus. Tomēr ir jāiet tālāk, kaut gan cīņas ir grūtas un bail atkal iziet no komforta zonas, jo tu nezini, kā tā cīņa beigsies – varbūt ar sakāvi, taču bieži vien arī sakāve ir noderīga. Kurbads ir varonis, kurš iet un riskē, jo viņam ir šis mežonīgais pirmatnējais dabas spēks – nav baiļu iet kaujās, jo viņš zina dabas procesus, dzird, ko kukaiņi runā, zina, ka viņam ir jauda un ka viņš ir šim uzdevumam paredzēts, un viņam ir arī debesu kosmiskais spēks. Atradu diskusijas, kurās atbalstīta teorija, ka Kurbada pasaka ir pierādījums ārpuscivilizācijas eksistencei, ka Kurbads patiesībā ir radies no citplanētiešiem, ka tā zivs ir citplanētiešu atvests radījums, kuru apēdot radies šis hibrīds Kurbads," uzsver Inga Tropa.
Tur iekšā – kosmoss
Aizrunājamies arī līdz mistiskajai Kurbada dzimšanai – tas īstais varonis nepiedzima sievietei, kura apēda vārītu vai ceptu zivi, bet ķēvei, kura apēda ārā izmestās jēlās ķidas, jo tikai tādā termiski neapstrādātā produktā ir saglabājies spēks. Tātad senie latvieši novērtējuši par labu esam šodien arvien populārāko svaigēšanu. Vai bijuši progresīvi? Diez vai – dabā viss jau tāpat bija līdzsvarā, un laika gaitā cilvēks to ir tikai jaucis, nevis stiprinājis, tāpat visas gudrības, ko šodien it kā atklāj zinātnieki, ir bijušas izstāstītas jau sen.
"Tautasdziesma, ko esi gadiem ilgi dzirdējis, it kā ir tik vienkārša, bet kaut kādā brīdī tev tie kodi slēdzas vaļā un tu redzi, kāds kosmoss tur ir iekšā! Paiet laiks, un tev tas atkal atveras kādā citā nogrieznī – tas ir nebeidzams process. Es uzaugu vidē, kurā vecmāmiņas, onkuļi un tantes laiku pat mēnešiem ilgi uz priekšu noteica pēc norisēm dabā. Iziet, paskatās – būs tā un tā. Un ļoti precīzi. Tagad mēs uzticamies prognozēm kaut kādā sūda – es atvainojos – aparātā, kas pasaka, ka būs tā un tā, bet paši vairs neko nesaprotam. Mēs kļūstam arvien infantilāki, kļūstam par kropļiem ar visiem šiem daudzajiem aparātiem. Ir jautājums, kam tas ir izdevīgi, lai mēs kļūtu tizlāki, – te atkal var atsaukties uz Kurbadu. Labāk līdz pēdējam eju, eju, eju un tad krītu uz zobena pēdējā brīdī. Arī tas, kurš viens kaut ko dara, var dot savu artavu cīniņā," ir pārliecināta režisore Inga Tropa.
Metālopera
Kurbads. Ķēves dēls
Limbažu Lielezera amfiteātrī 3.VI plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15