2021. gada rudenī, gatavojoties 70. dzimšanas dienas svinībām, komponists Mārtiņš Brauns kopā ar diriģentu Sigvardu Kļavu izveidoja dziesmu programmu, lai svinētu savu un Latvijas jubileju. Tagad šī programma Latvijas koncertzālēs izskan ar moto svinot un atceroties.
Programma Mārtiņš Brauns – Latvijai! aptver komponista kordziesmas mantojumu no tās pašiem sākumiem – 1982. gada, kad Edgara Račevska rokas vadīta Latvijas Radio kora sniegumā pirmo reizi izskanēja barokāli kameriskā Ziedu kompozīcija, līdz partitūrai Ziemeļmeitas ar Brauna iedomātas valodas zilbēm, ko nu jau ar siltu sveicienu mūziķi sūta Mārtiņam uz Veļu valstību. Programma izsapņota, sagatavota un atstāta klausītājiem. Skaņdarbi aranžēti speciāli šim notikumam un sastāvam.
Mārtiņš Brauns savu darbu atskaņojumos piedalījās lielākoties kā pianists un koncertos dziedāja visai reti, taču, šķiet tieši viņa radošā dzirksts un īpašais balss tembrs visprecīzāk spēja nolasīt paša komponētās mūzikas temporitmu un emocionālo temperatūru. Arī šo – lielākoties paša izraudzīto dziesmu programmu, Mārtiņš vēlējās atklāt pats – dziedot.
Domājot par Mārtiņa Brauna korim rakstītajiem darbiem, nenāk prātā latviešu kordziesma tās klasiskajā izpratnē. Lai arī nākdams no roka un tā sauktās vieglās, teātra mūzikas skatuves, Mārtiņš Brauns prata radīt unikālas – izklāstā tik saprotami vienkāršas un garīgajā izteiksmē – neizmērojami dziļas dziesmas, ka tās vienlīdz spēcīgi skar gan jaunieša vēl trauksmaini nestabilo apziņu, gan pieredzējuša sirmgalvja sirds stīgas. Viņa kordziesma ir aicinoša. Tā uzrunā ar reizēm nesafrizētu safrizētu akordu sabalsojumiem un iedrošina dziedāt līdz. Tā ir piedodoša, kaut vārdi caur sakostiem žokļiem sprakšķ, Raiņa Daugavas likteņu sāpi izteicot. Brauna mūzika trāpa tieši sirdī, bez liekvārdības un aplinkiem. Un ne velti mūsu nerakstītā himna Saule, Pērkons, Daugava, kas noslēdz Daugavas ciklu, kļuvusi arī par Kataloniešu tautas neatkarības idejas skanisko balsi.
Runājot par mūziku, Mārtiņš Brauns precizē: "Domāju, ka profesionālis no amatnieka atšķiras tieši ar to, ka viņam patīk, interesē viss jaunais mūzikā, nevis tikai tas, ar ko viņš zaudējis nevainību. Nereti mani vienaudži, paziņas klausās tikai rokenrolu vai roku, jo, viņu vārdiem runājot, mūzikā attīstība nenotiek. Bet attīstība notiek visu laiku."
Brauna pirmā kaislība bija rokenrols, kura moto visspilgtāk izteica grupa Sīpoli. Visai drīz tam stabili līdzās nostājās teātris un arī kino – žanri, kuros Brauns jutās kā zivs ūdenī. Taču, līdz ar attīstību un dažādiem sānsoļiem, jau 20. gadsimta 80. gadu vidū Mārtiņš Brauns, būdams kompozīcijas un mūzikas teorētisko priekšmetu katedras absolvents, kļuva par jaunatnes kamerkora Sindi Putnu dārzs māksliniecisko balstu: aranžēja un pārveidoja, komponēja un radīja uzvedumus, kuros korim bija jāizkāpj ārpus skatuves podestu rindām. Ap to laiku no roka balādēs un tautasdziesmās bāzētām melodijām piedzima cikls Daugava (1988).
Attālinoties no aktīvās koncertdarbības 90. gados, Brauns turpināja rakstīt teātrim un kino, kā arī – korim. Tieši mūža otrajā pusē radušās dziesmas ar Andra Slapiņa, Aleksandra Pelēča, Jāņa Petera tekstiem, svētsvinīgā Kur miers ar Bībeles tekstu, kas pārceļojusi no Jurim Podniekam veltītās dokumentālās filmas, kā arī virkne dziesmu ar Broņislavas Martuževas glāsmaini kodīgo dzeju. Brauns bija pazīstams ar Martuževu, ciemojās pie viņas Lubānas Dārziņos. Viņi sazinājās pa telefonu, atbalstīja un iedvesmoja viens otru.
Biļetes: www.bilesuparadize.lv