Latvijas mūzikas Ābolu ķocis

Kāvar izdomāt kaut ko tik stulbu, kā Pasaules līmeņa mākslineici Skridi salaist kopā ar smagsvarnieku Pogu! Viņa biogrāfijai pluss, bet klausītājiem liels mīnuss! Līdzjūtība Baibai, kurai vajadzēja uzņemties ne tikai solistes, bet arī diriģentes funkcijas, ar ko viņa arī tika galā SPOŽI!

Pret pašu `grods` - stingri savīts, savērpts - nevarētu būt pretenziju, ja vien tas izmantots vietā. Taču nepārliecina un pat biedē ekspertu plašās runas par mīlestību un nemīlestību, eņģeļiem, stūrakmeņiem un zelta stundām, tik maz sakot tieši `par lietu` : ne par savu emocionālo guvumu/neguvumu, bet to, ko mākslinieki sniedza (un kā!) vai nesniedza...

Piekrītu iepriekšējam komentāram. Kurš vispār varēja izdpomāt tādu projektu, ka Skridei jāspēlē kopā ar Pogu? Absurds! Tas džeks tagad savā CV varēs rakstīt, ka diriģējis vienu no spožākajām mūsdienu vijolniecēm. Vai tiešām te uz vietas labāku diriģentu nevarēja atrast? Vēl mani uzjautrina jaunais mūzikas kritikas modes vārds "grods", kuru savieno kopā ar "atskaņojums" vai "lasījums". Parasti to lieto, ja it kā grib pateikt kaut ko slavējamu, bet īsti nezina ko. Tad to apzīmē ar "grods".

Godīgi sakot biju vīlusies, jo Baiba nospēlēja tiki divus darbus kopā ar simfonisko orķestri un ja publika ar aplausiem nebūtu izlūgusies trešo uznācienu, tad vakars tā arī paliktu sauss un emocionāli nepiepildīts. Baibas solo bija vienkārši izcils. Man, kas var būt nav eksperts un ābolu licējs, izskrēja pat vieglas trīsas caur ķermeni, cik dziļi un emocionāli viņa spēlēja, bet tas bija arī viss! Pārējo vakaru spēlēja simfoniskais orķestris. Uzskatu, ja mākslinieks patiesi ir profesionāls, tad viņam ir jāspēlē visur vienādi. Mani nepameta sajūta, ka koncerts bija kārtējā simfoniskā orķestra haltūra un Baiba tika iepīta, lai cilvēki atnāktu.

Vakars ar lielu vilšanos par diriģentu A.Pogu. Mālers - garš, bezmērķīgs, nesavākts, jaunais cilvēks nesaprot, ko diriģē. Cepuri nost B.Skridei, kura pati vadīja orķestri. Brāmss - formāli un ātri atspēlēts. Nesaprotu kritiķu gaumes un ābolu likšanu! Laikam jau katrs koncerts, ko apraksta un vērtē, ir ar iepreikšēju pasūtījumu un mērķi izcelt to, kas nemaz tur nav bijis. Un tā top arī Lelās Mūzikas Balvas nominanti.