"Kā kādreiz trūkusi stīga uz viņa instrumenta, tā pārtrūcis čellista profesora Māra Villeruša dzīves pavediens. Neskanēs vairs viņa rokās iemīļotais instruments – čells, nedzirdēsim viņa dziļi izjustos vārdus, viņa domas par mūziku un dzīvi. Cik daudz klausītāju ar sajūsmu klausījušies Māra Villeruša bagātīgajā, neaizmirstamajā čella tonī.
Man bija tā laime ilgus gadus strādāt kopā ar Māri un redzēt, ar kādu pietāti viņš izturējās pret īstu mūziku. Un varu liecināt, katra frāze bija rūpīgi pārdomāta, ilgi slīpēta un veidota, neviena nots netika nospēlēta bez dziļas izjūtas, jebkurā auditorijā tika muzicēts ar vislielāko atbildību. Viņš spēlēja ar īstu, neviltotu mūziķa aizrautību, bet kas vienmēr bija nemaldīgi stila izpratnes un gaumes robežās. Un šo attieksmi kā mūsu Mūzikas akadēmijas ilggadējs profesors viņš ar pacietību un neatlaidību centās ieaudzināt savos daudzajos studentos.
Kā cilvēkam profesoram bija viena raksturīga īpašība – viņš nekad draugiem nežēlojās par kādām personīgām likstām.
Aizvadot Māri Villerušu aizsaules ceļos, izsakām visdziļāko līdzjūtību ģimenei, draugiem, kolēģiem, studentiem, bet neļausimies skumjām. Domāsim par bagātīgo dzīvi un par to devumu, ko viņš atstājis mūsu mūzikas kultūrā. Čellists Māris Villerušs bija viens no spilgtākajiem ziediem mūsu atskaņotājmākslā, un to es novēlu atcerēties ne tikai mūsu, bet arī nākamajām paaudzēm," vijolnieks Juris Švolkovskis