Ņujorkas grupa The Strokes jau ar savu pirmo albumu Is This It (2001) ir izdarījusi visu, lai ierakstītu savu vārdu rokmūzikas vēsturē. Šis albums daudzās aptaujās un arī kritiķu vidū novērtēts kā viens no, ja ne pats labākais, kas iznācis jaunās tūkstošgades pirmajā desmitgadē. Pēc deviņdesmitajiem gadiem, kad likās, ka pasaule ir atdevusies elektronikai un roks ir miris, daudzām ģitārgrupām sekojot līdzi jaunajām tendencēm un izmantojot arvien vairāk sintētisku skaņu, rokmūzika bezmaz vai piedzima no jauna ar garage rock revival vilni, kura priekšgalā bija The Strokes.
Līdz ar The Strokes radās vesela virkne grupu, kas aizrāvās līdzi šim vilnim, piemēram, Jet no Austrālijas (šā kolektīva vairs nav), The Libertines Anglijā, The Killers Lasvegasā, kas tagad ir stadionu grupa, Black Rebel Motorcycle Club no Losandželosas joprojām spēlē nelielus koncertus, savukārt The Hives Zviedrijā bija vēl pirms The Strokes. Ne velti ņujorkiešu pirmajā platē ir dziesma Barely Legal – tā sauc arī The Hives debijas albumu, kas iznāca 1997. gadā. Alekss Tērners no Arctic Monkeys vēl 2018. gadā dziedāja, ka vienkārši ir gribējis būt par kādu no The Strokes. Arī Kortnija Lava ir veltījusi dziesmu The Strokes solistam Džūlianam Kasablankasam savā 2004. gada debijas soloalbumā. Visas iepriekšminētās grupas ir radījušas izcilus hitus, bet nevienai nav izdevies tāds albums, kurā visas dziesmas bez izņēmuma ir lieliskas, un tāds ir Is This It.
Kā no telefona
The Strokes – pieci jauni puiši no Ņujorkas – sanāca kopā 1998. gadā, viņi spēlēja ģitāras un izskatījās pēc dažādu laiku rokmūzikas zvaigznēm: Alberts Hamonds juniors, ritmiski dragājot pa ģitāras stīgām, turēja zobos cigareti kā savulaik Slešs no Guns N’Roses, dziedātājs Džūlians Kasablankass pašos The Strokes pirmsākumos izskatījās un uzvedās uz skatuves kā jaunās paaudzes Džims Morisons un atkal par modes lietu padarīja skapjos aizmirstās, par "kasuhām" dēvētās motociklistu jakas, kas deviņdesmito otrajā pusē bija kļuvušas gaužām nestilīgas līdz ar roka šķietamo nāvi.
Pārējie ir vienkārši katrs savu uzdevumu augstumos, kā jau tas pierasts arī vecajiem rokeriem, kuriem jāmāk spēlēt, jo dators tavas kļūdas nelabos. Fabricio Moreti pie bungām var būt gan ātrs, gan lēns, un viņš prot arī apstāties, par spīti savai temperamentīgo brazīliešu un itāļu izcelsmei, otrais ģitārists, kurš biežāk par Albertu Hamondu junioru spēlē solo, ieņem tipisku astoņdesmito gadu rokeru stāju. Niks Valensi flegmatiski tur basa līniju, kur tas nepieciešams, jo arī viņš prot paklusēt.
Grupas skanējums ir kā perfekti kopā salikts konstruktors. Klausītājs var koncentrēties uz labi sadzirdamo katra instrumenta partiju, citām ļaujot skanēt fonā, un gaidīt savu reizi, kad vairāk pievērsīsies tām. Vienas ģitārpartijas harmoniskā saderība ar otru atgādina kaut ko līdzīgu dziļi iekšā sēdošām ilgām pēc kaut kā tāda, par ko iepriekš nav bijis ne jausmas. Liekas apbrīnojami, kā kaut ko tādu var ņemt un izdomāt vai paķert šādu ideju no gaisa. Izklausās tik perfekti, it kā būtu nejauši, jo tikai nejaušības princips dod iespēju atrast kaut ko jaunu.
Vēl būtiski – Džūliana Kasablankasa balss izklausās kā no analogā telefona vai septiņdesmito gadu VEF radioaparāta ar izvelkamu antenu, kā ieskanējusies no tālienes, un atkal it kā nejauši sader ar instrumentu saspēli. Pirmo reizi redzot The Strokes koncertā Amsterdamā, biju pārsteigts, cik ļoti tuvu ierakstu versijām mūziķi spēlē, bet vēl lielāks bija pārsteigums, ka tas nekaitināja, kā tas parasti notiek, jo rada iespaidu, ka skan fonogramma. Katrs mākslinieks tik ļoti koncentrējās uz precīzu spēlēšanu, ka stāvēja kā pielīmēts pie grīdas, un nevienam instrumentālistam nebija priekšā arī mikrofonu piedziedāšanai, jo, statīvā ieķēries, Džūlians Kasablankass izdarīja visu, kas vajadzīgs. Interesanti, ka Black Sabbath pēdējās turnejas videoprojekcijās bija redzams nevis solista Ozija Osborna ģīmis, bet basista un ģitārista roku tuvplāni. Tas deva iespēju klausītājiem redzēt, kā viņu acu priekšā mūzika top, un tieši to pašu var vērot koncertos. Melomāni pirmkārt grib acīmredzamu faktu, ka mūzika tiek spēlēta tieši viņiem, un tikai pēc tam pazīstamas melodijas.
Bļodiņa nav tukša
Pa šiem gadiem iznākuši četri albumi, bet neviens nav pārspējis Is This It. Cilvēkam piemīt niķis uzreiz prasīt, vai būs vēl, tā vietā, lai kā sunītis vispirms aprītu un izbaudītu to, kas jau iedots. Protams, kad bļodiņa tukša, arī sunītis gaidīs vēl, bet The Strokes albums Is This It, ja to salīdzināsim ar bļodiņu, nav iztukšojams.
Starp citu, Džūlianam Kasablankasam bija sunītis, vārdā Balki, kurš redzams uz viņa 2009. gada soloalbuma Phrazes for the Young vāka. Bet Is This It nu jau gandrīz pēc divdesmit gadiem var klausīties vēl un vēl, jau sen zināmajās dziesmas arvien atklājot jaunas un jaunas piecu mūziķu saspēles nianses. Latvieši šādu lietu sauc par gulēšanu uz lauriem – The Strokes jau trešo gadu desmitu var to darīt, jo paši mākslinieki apzinās, ka labāko jau sen ir izdarījuši. Līdzīgi kā Led Zeppelin septiņdesmitajos, The Cure astoņdesmitajos, Nirvana deviņdesmito sākumā, Blur un Placebo to otrajā pusē.
Pirmajos darbības gados The Strokes koncertēja biežāk, bet tagad mūziķi var atļauties nospēlēt uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmus koncertus gadā un zina, ka fani tos ļoti gaida, turklāt astoņdesmit procentu programmas veido tieši pirmā albuma dziesmas. Tāpēc uz The Strokes koncertiem brauc cilvēki no citām zemēm – šogad ņujorkieši plāno uzstāties tik tuvu Latvijai kā vēl nekad – festivālā Flow Helsinkos augustā. Protams, ja Covid-19 dēļ tas netiks atcelts.
Rika Rubina klusēšana
Pēc septiņu gadu pārtraukuma 10. aprīlī The Strokes laidīs klajā jaunu albumu The New Abnormal, ko britu laikraksts The Guardian jau paspējis nodēvēt par lielisku. To producējis slavenais Riks Rubins, kura meistarība, kas reizēm aprobežojas ar klusējošu klātbūtni, līdz šim pamodinājusi iedvesmu vairākiem māksliniekiem (AC/DC, Džonijs Kešs, Metallica), kuri jutušies sevi izsmēluši un dzīves nogurdināti, un The Strokes dalībnieki tādi esot bijuši iepriekšējā desmitgadē.
The Strokes mūziķi ir dzīvi cilvēki ar savām vājībām. Alberts Hamonds juniors krietnu laiku sēdējis uz kokaīna, heroīna un ketamīna, Džūlians Kasablankass aizrāvies ar alkoholu, bet kāpēc gan ne, ja abi ir izlutināti bagātu vecāku bērni, kas var darīt, ko un kā grib. Džūliana Kasablankasa tēvs ir aģentūras Elite Model Management dibinātājs, Hamonds seniors ir slavens septiņdesmito gadu dziesminieks, kurš laiku pa laikam pasviež presei jaunumus par sava dēla grupas aktivitātēm. Kur var rasties tā sāpe, kas skan Džūliana Kasablankasa vokālā, ja nekad nav bijis ne jābadojas, ne jāknapinās, sametoties ar draugiem aliņam, kas mūsu pusē ir katra bijušā jaunieša dzīvesstāstā? Bet nervs tur ir!
Intervijā The Guardian grupas solists pirms divdesmit gadiem iepazīto mūzikas industriju dēvē par deju atgādinošu cīņu starp māksliniekiem, kuri grib radīt kaut ko labu, un gudriem mārketinga gājieniem, izrēķinātu un aklu sekošanu tendencēm, kuras rezultātā viss skan vienādi un mākslīgi. Šo procesu Džūlians Kasablankass salīdzina ar mūsdienu auto ražošanu: neglītu mašīnu ražotāji nopelna vairāk nekā tie, kuri joprojām rūpējas par sava produkta prestižu un iedvesmo, un par to viņus ir vērts atcerēties. Jaunā albuma tekstos būšot vairāk politikas nekā iepriekš The Strokes dziesmās – Džūlians Kasablankass vienmēr esot interesējies par politiku, īpaši pēc Džordža Buša otrās ievēlēšanas ASV prezidenta amatā, par ko bijis neizpratnē. Tad jau redzēsim, kādus pārsteigumus nesīs jaunais albums. Ja nepatiks, mums vienmēr paliks klasika – Is This It.
ARIK NIPPEL