****
Pasākumu Cēsīs gribas salīdzināt ar asorti konfekšu kasti, jo
Bernsteina mūzika ikreiz ir īsts, salds našķis, hitu parāde, un tās
kopējais noformējums — Sinfonietta Rīga plus City Jazz Orchestra — bija
atbilstīgi glīts kā rozes uz kārbas veikala plauktā. Stīgu grupas
skanējumu gan gribējās kuplāku — kā cienīgu pretinieku brašajām taurēm.
Toties komplektu rotāja svētku lente — Harija Baša spēlētās klavieres,
retumis izlaužoties caur instrumentu skaņu gūzmu, kas brīžam draiskoja
pat enerģiskāk, nekā rādīja diriģents. Kārbas saturs — solisti, koris,
režija — saskaņā ar asorti likumu priecēja vairāk un mazāk.
Visgardākais kumosiņš, protams, Pritija Jende, īsta rozīnīte, šarmēja
ar dabiskumu, temperamentu un dzidru balsi. Ievas Paršas stilīgais
dziedājums teicamā angļu valodā kontrastēja ar kleitu ? la Jeļena
Obrazcova! Lietuviešu viesa "papīrītis" bija pārāk klasisks, un arī
priekšnesums kā no Jevgeņija Oņegina izcelts. Intars Busulis bija savā
ampluā — pa druskai āksts, pa druskai donžuāns gan vokāli, gan vizuāli.
Režijas konfektei vidus tukšs — dažās instrumentālajās epizodēs uz
skatuves redzamais koris nepakustināja ne pirkstu. Tikmēr noslēguma
konga ar meijām izvērtās par krīzes laika scenogrāfijas apogeju ar
nelielu mazuma piegaršu. Starp citu, naskākie nācēji no asorti kastes
paguva izvilkt arī sponsora dāvātu pledu un "padibeni" ar devīzi —
"mūziku mīlot". Nu kā tu nemīlēsi tādu Brīnišķīgo pilsētu?!
Ieva Rozentāle
****
Kā burbulīši no ledusskapja tikko kā izņemtā šampanietī siltā jūlija
vakarā Cēsīs garšas kārpiņas sasniedza dzirkstošas Bernsteina mūzikla
melodijas. Saīsinātā versija pat šķita par īsu, un publika prasīja
atkārtot kroņa numuru — kongu. Normunds Šnē ar Sinfonietta Rīga
šķietami veikli tika galā ar āķīgajiem ritmiem, kas jāizjūt gluži
fiziski, lai panāktu īsti svingojošu brīvību. Tieši to atskaņojumam
piešķīra City Jazz Big Band un pianists Harijs Bašs. Lai arī PR
kampaņās izcelta silti tembrēta soprāna īpašniece pievilcīgā
dienvidafrikāniete Pritija Jende, kas izrādē īstenībā dziedāja altu
(?), vairāk pārsteidza Ievas Paršas diapazona amplitūda un atskārsme,
ka viņas vokāls der ne vien ekstrēmām mūsdienu partitūrām, bet arī
mūziklam. Brīnišķīgs brīdis bija abu dāmu pirmais duets Ohaio, kurā
uzreiz atklājās lieliska tembrālā saderība un intonatīva precizitāte.
Zinot Paršas stila vienkāršību un brīvdomību, neizpratni radīja Ailīnas
spīguļojošais, vecmodīgais "operzvaigznes" tērps, kas izteikti disonēja
ar Jendes sarkano kleitiņu. Intara Busuļa agresīvajam vokālam pat trīs
dažādās lomās beigās pietrūka vietas, kur spēcīgi izpausties. Lai arī
viņš dziedāja stilā un šarmēja publikai, uz skatuves "spēlējot
futbolu", ir skaidrs, ka viņš spēj vairāk. Viestura Kairiša brīvdabas
režija gan mazliet slinki veidota, jo muzikāli piesātinātajās orķestra
starpspēlēs Kamēr... un Cēsu pils koris uz skatuves apmulsuši nīka,
gaidot iespēju kaut ko darīt, bet kongas dejošanā izmantotā meiju
vēcināšana atgādināja pašdarbību, Silmačus un krīzi.
Inese Lūsiņa
****
Veiksmīga izvēle Cēsu festivāla atklāšanas un vienlaikus pilsētas
svētku noslēguma kontekstā. Pozitīvi uzlādējošs, kulturālas izklaides
pasākums, kas apvienoja gan akadēmiskos, gan džeza mūziķus,
profesionāļus un amatierus. Nepretendējot uz izsmalcinātu Lielo Mākslu,
tas radīja pozitīvas, optimistiskas emocijas — tieši to, kā raižu
nomāktajiem cilvēkiem Latvijā šodien pietrūkst visvairāk. Lenarda
Bernsteina melodiskā, spoži instrumentētā, sinkopētiem deju ritmiem
bagātā mūzika kopā ar libreta sirsnīgajiem, humorpilnajiem, arī
labestīgi ironizējošajiem tekstiem uzrunāja ikvienu. Ņujorkas
bohēmiskās Griničvilidžas kolorīto tipāžu vidū apbūra Pritijas Jendes
dinamiskums un atraisītība (Rūtas lomā). Un kas varēja paredzēt, ka
mūsu laikmetīgās kamermūzikas dīvas Ievas Paršas sulīgais vokāls un
spēcīgā personības harisma tik organiski iederēsies mūzikla stilistikā?
Arī diriģents — perfekcionists Normunds Šnē un orķestris Sinfonietta
Rīga svinga un regtaimu vilnī turēja līdzi City Jazz Big Band,
pianistam Harijam Bašam un Intara Busuļa džezmeņa — komiķa talantam. No
konteksta izkrita tikai operiskais Laimoņa Pautieņus sniegums. Pamaz
mana režisora roku: koris brīžiem atstāts savvaļā bez skatuves
uzdevuma, bet kongas dejošana ar meijām rokās asociējās ar izlaiduma
balli lauku skoliņā. Bet tik un tā mīļi, jo kopā vismaz uz vienu vakaru
izdevies aizgaiņāt drūmi baisās nākotnes nojausmas par to, kas mūs te
sagaida, kad nāks rudentiņis. Ir taču vasara, un It"s Love!