Nosaukt Kraftwerk par elektroniskās mūzikas pionieriem nozīmētu nepateikt neko, jo tas sacīts, rakstīts un lasīts neskaitāmas reizes. Tā ir pašsaprotama patiesība, kas vairs nav jāatgādina, tāpat kā fakts, ka, par spīti dažādajiem izmēriem un bīstamības pakāpei, gan zalktis, gan anakonda ir čūska un Linezers un Baikāls ir ezers. Tīklā atrodamā ekspresintervijā Brazīlijā 1998. gadā Florians Šneiders atbild ar smaidīgi pretimnākošu, bet īsu "jā" uz dzīvespriecīgās intervētājas jautājumiem, vai Kraftwerk raksta jaunu albumu un vai viņam patīk tolaik jaunā tehno paaudze. Kad jāsaka, vai viņš uzskata sevi par mūsdienu elektroniskās mūzikas radītāju tēvu jeb priekšgājēju, Florians saķer galvu un atbild: "Ko lai es saku? Nezinu..."
Ralfs un Florians
Otrs Kraftwerk dibinātājs Ralfs Hiters, ar kuru man sanācis parunāties divas reizes, ir daudz nopietnāks un gandrīz matemātiski precīzs, klāstot visādas tehniskas lietas, kas ir interesantas tikai cilvēkiem, kuri padziļināti vēlas pētīt mūziku. Zinātāji stāsta, ka, ierodoties uz Rīgas koncertu 2004. gada maijā, abi esot turējušies viens no otra pa gabalu. Visticamāk, lielā mērā tieši mūziķu rakstura atšķirības bija tās, kas pēc īssavienojuma principa iededza radošas spriedzes dzirksteles 60. gadu beigās, kad Ralfs un Florians satikās, studējot Remšeidas Mākslas akadēmijā un pēc tam Roberta Šūmaņa Universitātē Diseldorfā. Viņi sāka kopā radīt eksperimentālu mūziku, ko britu prese joka pēc nodēvēja par krautroku, jo abos gadsimta pasaules karos angļu, amerikāņu un krievu sakautie vācieši taču joprojām īsti nelikās par pilnu ņemami. Savas pirmās balvas Grammy grupa Kraftwerk saņēma 2015. un 2018. gadā, savukārt Rokenrola slavas zālē tika uzņemta šogad.
Sākotnēji Kraftwerk sastāvā Ralfs Hiters spēlēja dažādus sintezatorus un Florians Šneiders – flautu. Pakāpeniski Florians Šneiders klasiskās flautas skanējumu arvien vairāk papildināja ar elektroniskiem efektiem, spēlēja arī vijoli un ģitāru, līdz grupa pilnībā atteicās no akustiskajiem instrumentiem. Māksliniekiem labpatikās izmantot un attīstīt tolaik vēl jaunās elektroniskās skaņu radīšanas metodes, iespējams, pārāk nopietni pat neiedomājoties, bet, līdzīgi kā zinātniskās fantastikas literatūras un kino autoriem, tikai ar savu vēstījumu izsakot pieņēmumus, kā varētu būt. Proti, ka pēc dažiem gadu desmitiem visas tās elektroniskās ierīces kļūs lētas, viegli pieejamas un dominējošas.
Agrīnajā Kraftwerk koncertierakstā, kas tapis pirms piecdesmit gadiem, gaisotne ir visai spocīga – tabakas un marihuānas piedūmotajā telpā sanākušie hipiju paskata jaunieši, šķiet, gaida, kad beigsies ievads un sāksies koncerta repertuārs, kāds jau pūš svilpītē, kas ir skaļāka par notiekošo uz skatuves, liekot citam aizspiest ausis, daži tirinās mūzikas ritmā, bet lielākā daļa ir šokā sastinguši un ieinteresēti vēro, līdzīgi kā šo rindu autors desmit gadu vēlāk, kad Latvijas Televīzijā pirmo reizi redzēja Kraftwerk dziesmas klipu ar robotiem, kas izskatās pēc cilvēkiem vai tieši otrādi. Citā to laiku video sarkanmelni tērptie vācieši draiski rotaļājas ar tagadējo mobilo telefonu izmēra skaņu radīšanas ierīcēm, kā ieskicējot nākotnes ainas, kad smagus mūzikas un ne tikai mūzikas instrumentus nomainīs arvien mazāki priekšmeti, kur ar acīm izsekot, kā skaņa un viss pārējais šai pasaulē rodas, kļūst neiespējami un varbūt pat lieki.
Mūsdienās par kaitinošu normu uz koncertskatuves ir kļuvuši atvērtu portatīvo datoru vāki, bet pirmie ap gadu tūkstošu miju, uzstādamies jau klasiķu statusā, to kā pravieši darīja Kraftwerk dalībnieki, četratā diezgan statiski izkārtojušies rindā katrs pie savas scenogrāfiski iz gaismotās pults, skatītājiem tikai aptuveni saprotot, kurš ko tur dara un vai vispār dara. Arī izskatījās viņi visi pa gabalu vienādi, bet bija zināms, ka divi no četriem ir Kraftwerk dibinātāji Ralfs un Florians, kuri savā vārdā nosauca arī trešo albumu (Ralf und Florian, 1973).
Divritenis nav jāizgudro
2006. gada novembrī Spānijā notika pēdējais koncerts ar Floriana Šneidera piedalīšanos, bet tikai 2009. gada janvārī tika paziņots par viņa aiziešanu no grupas, kas turpina koncertēt līdz šai dienai ar Ralfu Hiteru kā vienīgo oriģinālo dalībnieku uz skatuves. Koncertos arvien izmantotas jaunas, piemēram, 3D, tehnoloģijas, apmeklētājiem tiek izsniegtas brilles, kas liek justies kā kaut kur pa vidu starp reālo un virtuālo pasauli, kur tagad esam nonākuši arī ikdienā, kad tādi jēdzieni kā pagātne, tagadne un nākotne drīz būs pilnībā zaudējuši nozīmi. Kraftwerk senajos albumos un dziesmās godā celtie autobāņi un ātrvilcieni visu nogādā no vietas uz vietu arvien ātrāk, neatraujoties no zemes, un mūsdienās virtuālā pārvietošanās ļauj būt vienlaikus visur, neatraujoties pat no krēsla, jo arī fiziskais ķermenis kļūst arvien maznozīmīgāks.
Kraftwerk mūziķi visā savas darbības laikā ir pētījuši cilvēka un mašīnas (jeb visas zinātnes) attiecības, prognozējuši nākotni un paši to arī sagaidījuši. Zīmīgi, ka viņu darbības lauks vienmēr bijis viss, kas notiek uz zemeslodes. Florians Šneiders pēdējos gados arī publiski iestājās pret plastmasas radīto piesārņojumu, kura dēļ iet bojā zivis, putni un nākamie vai aiznākamie šajā sarakstā būsim mēs. Kad visi lidinās šurpu turpu, milzīgos daudzumos dedzinot naftu un radot katastrofālu gaisa piesārņojumu, Kraftwerk atgādina par vecajiem labajiem divriteņiem (Tour de France – 1983. gada dziesma un 2003. gada albums), par kosmosa pētniekiem mūziķi sevi nekad nav mēģinājuši pasludināt, kaut grupas tēls daudziem asociējas ar kaut ko kosmisku, – aviācija un visāda cita veida lidošana ir bērnu spēlītes.
Deivids Bovijs ir veltījis dziesmu V-2 Schneider no sava 1977. gada albuma Heroes Florianam Šneideram, uzskatot Kraftwerk par sev būtisku iedvesmotāju. Ja šodien pasaulē ir kāds mūziķis, kurš tā neteiktu, viņš vienkārši to nezina, jo kājas gandrīz jebkurai mūsdienu populārajā mūzikā sadzirdamai skaņai aug no Kraftwerk, gluži tāpat kā katrs karoga kāts vai zobu bakstāmais, kas izgatavots no koka, sākas no mazas sēkliņas, kas reiz pēc bagātīgas lietusgāzes laimīgi iekritusi auglīgā zemē, ko veido un baro satrūdējuši pagātnes organismi.
Florians Šneiders nomira ar vēzi 21. aprīlī 73 gadu vecumā, bet oficiāli tas tika paziņots 6. maijā, tam arī vairs nav būtiskas nozīmes, jo savus nospiedumus šajā saulē viņš ir atstājis jau pirms vairākiem gadu desmitiem, zinot pat to, ko mēs ēdīsim, dzersim un runāsim viņa bērēs.