No pasakas dzīvē

Šajās dienās jau notiek ģenerālmēģinājumi iestudējuma atjaunojumam, kura pirmizrādi 7.novembrī redzēsim ar to pašu muzikālo vadītāju pie diriģenta pults un atkal V.Kairiša režijā. Tomēr tā būs jau pavisam cita izrāde. Saglabājot I.Blumberga scenogrāfijas pamatu un veidojot jaunus, jaunajai režijas koncepcijai atbilstošus kostīmus, komandā iekļāvusies jaunā māksliniece Dace Džeriņa. Dzirdēsim arī operas libretista Emanuela Šikanēdera sacerētos dialogus, kuri, pēc iestudējuma dramaturga Johena Breiholca vārdiem, ir "17 minūtes, kas mūs tuvina Mocartam". Iestudējumā ienāk daudz jaunu balsu, no kurām dažas uz LNO skatuves dzirdēsim pirmoreiz. Vispirms tie ir jaunie LNO solisti, kuri tikko beiguši Latvijas Mūzikas akadēmiju, piemēram, mecosoprāni Olga Jakovļeva, Irma Pavāre, Baiba Berķe, baritons Raimonds Bramanis un soprāns Dana Bramane, kura LNO šoruden veiksmīgi debitējusi Mikaēlas lomā Ž.Bizē operā Karmena. Pirmizrādē dzirdēsim arī divu viessolistu lielmeistaru balsis: ārkārtēji grūto Nakts karalienes lomu, ko LNO gatavo Kristīne Gailīte, pirmizrādē dziedās ķīniešu koloratūrsoprāns Sen Guo. Karsta ziņa ir, ka izdevies pirmizrādei angažēt vienu no mūsdienu vadošajiem Mocarta interpretiem vācu lirisko tenoru Raineru Trostu. Jau 26 gadu vecumā viņš pārsteidzis pasauli ar Ferando lomu Mocarta operas Cos? fan tutte iestudējumā Hamburgas Valsts operā. Uzreiz pēc debijas viņš to dziedāja arī Lisabonā, Amsterdamā un Parīzē, ieskaņoja Deutsche Grammophon. Tagad viņš ir gaidīts visos Eiropas lielākajos opernamos, bet kopš spožās debijas 2003.gadā arī Ņujorkas Metropolitan operā. "Tas, ko cenšamies izdarīt ar radošo grupu ir, aizmirstot par jebkuru mizanscēnu, iet uz cilvēku daudzšķautnainās attīstības traktējumu. Mūsu templis ir cilvēks. Ideāls. Tāpēc strādājot gribējās ignorēt visu, kas iepriekš veikts," stāsta Viesturs Kairišs, kurš pirmoreiz mūžā "pārrežisējis" paša veidoto izrādi. Tas bijis gan sarežģīts, gan patīkams uzdevums. "Pirmuzvedums bija liela instalācija, kurā pietrūka attiecību. Viens no galvenajiem iemesliem bija tas, ka toreiz atteicāmies no runātajiem tekstiem. Taču raksturi Burvju flautā minimāli attīstās, dziedot ārijas. Tēlu dramaturģiskie virzieni ir tieši runātajos tekstos," režisors atklāj, ka vēlējies panākt konkrētāku uztveramības pakāpi. Izstāstīt stāstu. Tas būšot netipisks Burvju flautas tradicionālajiem risinājumiem — "mūsu šahs ar veco, pašu radīto pasauli, ko izspēlējam citādākā kombinācijā un mēģinām tikt tur, kur iepriekš neizdevās nonākt". Strādājot ar jaunajiem solistiem, režisors priecājas, ka Mūzikas akadēmijā tagad augstā līmenī ir arī aktiermeistarība. Ko jaunu viņš atklājis šajā Mocarta operā tagad, pēc septiņiem gadiem? "Burvju flauta joprojām ir viena no manām mīļākajām operām. Bet es to šodien redzu pilnīgi citā gaismā. Mani fascinē stāsta daudzie slāņi, no kuriem lielāko daļu iepriekš atstāju neizpētītu. Mani intriģē varoņu raksturu sarežģītība, viņu attīstība, dziļi cilvēciskās īpašības, dažādas dzīves koncepcijas, kas svārstās no ļoti pragmatiskas pasaules izpratnes līdz utopiskiem ideāliem. Es apbrīnoju emociju spektru no nekontrolējamām seksuālām alkām līdz tīrai, nevainīgai mīlestībai, no naida un alkatības līdz gandrīz garīgai iekšēja miera, līdzsvara un pārpasaulīguma sajūtai." Lai to parādītu, bijis nepieciešams, lai varoņi tiktu parādīti kā reāli cilvēki, kas ir daudzšķautņaina rakstura un piedzīvo cilvēciskas jūtas: mīlestību, ilgas, nedrošību, bailes, laimi, vilšanos, cerību. Tagad režisors tikai pasmejas par to, ka agrāk uztvēris šīs dziesmuspēles libretu kā šausmīgi abstraktu sižetu, kur var kaklu nolauzt un nesaprast nemūžam. Nu viņam Burvju flauta ir stāsts par identitātes meklējumiem. "Kas ir "labie vīrieši" Zarastro pasaulē, kuri, lai izveidotu labo pasauli, liek lieliskam mīlas pārim izturēt mistiskus pārbaudījumus? Tie var beigties ar nāvi, bet tā ir jādara, lai mūsu, vīriešu — viedo priesteru izveidotā pasaule, izvestu mūs nākamībā? Veidojas interesants sabiedrības modelis: daži sevi pozicionē par brālīgākiem kā citi. Protams, manī tas izraisa arī aizdomas un ironiju…" I.Blumberga scenogrāfija — lielās skulptūras, kas savieno ārpasauli ar iekšējo, nodrošina ideālu telpu operas varoņu ceļojumam, kas sākas kā slieksnis uz citu sfēru kaut kur starp dzīvi un nāvi, apzināto un zemapziņu, īstenību un iztēli. Jaunie kostīmi ir nepārprotami ikdienas apģērbi. "Protams, tā ir pasaka. Bet mēs netaisām pasaku, kura neskar. Gribam tīrāk un vienkāršāk vēstīt stāstu, kurā skatītājs var identificēties. Pēkšņi konstatēju, ka šajā it kā vieglprātīgajā Mocarta un Šikanēdera rotaļā iekodēts tāds cilvēcisko attiecību spektrs, kas agrāk bija aizkritis aizkrāsnē. Operas ir interesantas ar to, ka tur tik ārkārtējā, mākslīgā veidā ir tieši tas, kas ar cilvēkiem notiek," atzīstas V.Kairišs.