Operas Jevgeņijs Oņegins tiešraide internetā

Par Čerņakova Oņeginu tomēr var strīdēties - nu tur arī tās "zemapziņas apziņas plūsmu spēles" beigās tomēr ir kaitinošas - it īpaši 2. cēliena ballē un divkaujā. Savukārt pēdējais cēliens ar to milzu galdu un kora bezjēdzīgo staigāšanos vispār ir bezformīgs - pat labākie solisti tādā situācijā apjūk un cieš vokālā snieguma kvalitātes. Tad jau labāks ir Čerņakova iestudētais Ruslans - tās Maskavas kritiķiem "pārdrošās plikās bābas" Černomora valstībā tomēr tā jautri sanāca. Tiesa, "Ludmilas ārprāta skats" ar bezgaumīgo histēriju smieklos restorāna oficiantiem līdzīgu mūziķu un koristu ielokā galīgi garām. Režopera ir režopera, tikai reti kad tur tiešām kas dziļi sakarīgs sanāk.

Mēs to sagatavojām, atsaucoties uz Mihaila teātra preses dienesta mums atsūtīto informāciju :)

Kraukļa komentārs labi atklāj "režijas teātera" absurdo pieeju - radīt kaut kādas darbības imitāciju, kurai dziļākas jēgas nav. Bet, ja nav jēgas, tad - aizveram actiņas un baudam pašu mūziku (ja ir labs izpildījums).

Diemžēl interneta translācijā skaņa ir diezgan nedzīva - nevar saprast, vai Tatjanas un Olgas solistes ir tiešām labas vai tikai pieklājīgas.

"režisoriski drosmīgā" iestudējumā likt Otello beigās apprecēties ... ar Jago, fonā izgaismojot plakātus par viendzimuma "laulību" atbilstību laika garam. Un Dezdemona lai nokrīt beigta ar sirdstrieku! :):):)

Nu ja. Līdzīgi būtu iestudēt Dž. Verdi "Otello" tā, kā tas uzrakstīts tekstā un mūzikā, bet likt Otello uz skatuves Dezdemonas vietā nožņaugt, piemēram, Jago. Un lai stulbā publika sēž un blisina acis, ka grūti atrast jebkādu izskaidrojumu, ka starp to, ko redz, un to, ko dzird, nav nekā kopīga.

Ne, zaķīt, viduslaiki bija sen (kaut vai pats Puškina darbs un mūzika tapuši 19. gs. - kad bija viduslaiki!), bet, ja režisors liek skatītājiem vērot skatuves darbības, kuras ir klajā pretrunā tekstam un mūzikai, to var uzskatīt par bezkaunīgu un šarlatānisku muļķošanu. Daudz ko var mainīt, interpretēt un meklēt jaunas nianses klasikā, bet, ja iestudē jau esošu mākslasdarbu, nevis rada pats savu jaunu, tad tomēr jāņem vērā jau esošā mākslasdarba tēlu attiecību sistēma, kura ir tā invariablā formā. Uz skatuves jau var darīt visu ko, bet šizofrēniski ir tas, ka mūzika un tēlu teksti tam klaji pretojas, piemēram, mūzikā Ļenskis ir traktēts kā gaišais pozitīvais un godīgais tēls, bet, ja viņš minētajā versijā vēl publiski paziņo, ka izsauc uz divkauju Oņeginu par lakstošanos ap Olgu (un tas ir tas, ko šis tēls runā, pat, ja režisora gribas vadīts dara kaut ko citu), viņš kļūst par nožēlojamu memļaku un nelieti. Otrs - zūd jebkāda operas beigu daļas loģika, kāpēc Oņegins pēc tam lien pie precētās Tatjanas atpakaļ un atzīstas viņai savā kvēlajā mīlā. Ja tik ļoti gribas mainīt tēlu attiecību struktūru, nemainot mūziku un tekstu, šādas klajas pretrunas ir neizbēgamas. Un skatītājs jūt, ka režisors ir atvēzējies nez cik tālu, bet zarna bijusi ļoti, ļoti par tievu, lai to īstenotu. Tur jau ir problēma, nevis aizspriedumos. Es labprāt gaidītu un gribētu kādu operu par homoseksuālistu tēmu, bet tad jāraksta oriģināldarbs, nevis jācenšas aiz matiem pievilkt tai kāds jau eksistējošs, vai vismaz tāds no eksistējošajiem, kurš nav savā struktūrā tik cieši noteikts kā šis. Aizspriedumi ir nevis pret tēmu, bet gan pret māksliniecisko mazspēju, kura aprobežojas ar kaut kā šokējoša, bet būtībā konsekventi neīstenojama pamešanu gaisā. Par viduslaikiem galīgi aizlaidāt greizi - arī bezjēdzīga diskusijas pārnešana uz kaut kādu laiku, ar kuru tai nav nekādas saistības.