Iepriekš šī izrāde jau ir iepriecinājusi publiku Londonā, Amsterdamā, Ēksanprovansā, Bāzelē un Bergenā. Aktieris un režisors, teātra kompānijas Complicité līderis Saimons Makbērnijs ir skatuves brīnumu meistars. Burvju flautā viņš meistarīgi savieno improvizācijas un fiziskā teātra elementus, gaisa trikus un akrobātiku.
Svarīgu lomu iestudējumā spēlē videoprojekcijas, ko reālā laika režīmā veido mākslinieks Bleiks Habermans (viņa zīmējumi, kas top izrādes gaitā, tiek projicēti uz ekrāna), kā arī skaņu un speciālie efekti, par kuriem ir atbildīga māksliniece Rūta Salivena. Viņa darbojas savā laboratorijā skatuves kreisajā pusē. Izdomas pilnā, rotaļīgi novatoriskā izrāde fascinē ar to, ka mūsdienu tehnoloģijas tajā sadzīvo ar "roku darbu" – teātra maģija dzimst šeit un tagad, skatītāju acu priekšā.
Radot iestudējumu, Saimons Makbērnijs ir domājis par Burvju flautas tapšanas vēsturi: šī Mocarta un libreta autora Emanuela Šikanēdera opera bija paredzēta nevis aristokrātiem, bet plašai publikai. Burvju flautas pirmizrāde 1791. gadā notika nevis kādā galma teātrī, bet Šikanēdera vadītajā Vīnes Theater auf der Wieden, kas piesaistīja daudzveidīgu auditoriju. Operā iekodētos tēlus un simbolus mēdz interpretēt dažādi, taču Saimons Makbērnijs vēlas atgriezties pie vienkāršības un sagādāt skatītājiem "kaut ko no tā paša pārsteiguma un prieka, kāds bija tālajā 1791. gadā".
Skaņu efekti, kas tiek izmantoti šajā iestudējumā, ir atsauce uz Šikanedēra teātrī izmantotajām novācijām: XVIII gadsimta beigās tur tika atdarinātas putnu balsis, radītas pērkona un lietus skaņas. Putnu balsis, meža, strauta un vēja skaņas ir arī Saimona Makbērnija izrādē (dažādās vietās Metropoles operas zālē izvietots ap simt skaļruņu). Putnu ķērāja Papageno (šīs lomas pirmais izpildītājs bija pats Šikanēders) slavenā piecu nošu melodija pārtop mobilā telefona zvana signālā. "Skaņas efektu izmantošana rada maģisku pasauli, taču Burvju flautas centrā ir īstas cilvēciskas problēmas," uzsver režisors. Viņaprāt, šajā darbā Mocarts meditē par ideju, ka pati mūzika maina apziņu.
Izrāde notiek ar paceltu orķestra bedri – tas ļauj dažiem instrumentālistiem daudz aktīvāk iesaistīties operas darbībā. Piemēram, Papageno savas otrās ārijas laikā mijiedarbojas ar čelestas spēlētāju. Scenogrāfs Maikls Levains atgādina, ka XVIII gadsimtā orķestra mūziķi nebija paslēpti no skatītājiem. Režisors Saimons Makbērnijs piebilst, ka Mocarts šajā operā ir paudis sev vissvarīgāko: "Burvju flauta ir tapusi neilgi pēc Lielās franču revolūcijas sākuma, visa Eiropa tad mainījās. Mocarts nomira dažus mēnešus pēc Burvju flautas pirmizrādes savu radošo spēku pilnbriedā. Burvju flauta ir gan fantastiska, gan politiska. Opera ir sociāls komentārs, kā arī liels iztēles lidojums. Veidojot iestudējumu, gribēju būt pārliecināts, ka ieklausos Burvju flautas sirdspukstos."
Izrādē dziedās Ērina Morlija (Pamina), Lorenss Braunlijs (Tamino), Tomass Olīmanss (Papageno), Ketrina Leveka (Nakts karaliene), Brentons Raiens (Monostatoss) un Stefens Millings (Zarastro).
Informācija: metopera.org, forumcinemas.lv