Lū Rīds uzstāsies Arēnā Rīga 12.jūlijā ar albuma Berlin programmu
Leģendārā The Velvet Undeground balss, - skan reklāmā un tūliņ pēc vienas grupas dziesmas īsas pavīdēšanas atskan arī fragments no Lū Rīda solokarjeras atpazīstamākās dziesmas Perfect Day, kas pēdējos gados izmantota tik daudznozīmīgi un pretrunīgi kā neviena cita - kā heroīna iedarbību visperfektāk ilustrējošs skaņdarbs, ja jau tas tika izraudzīts attiecīgajai filmas Trainspotting ainai, kā labdarības singlu to iedziedājis vesels populārās mūzikas zvaigžņu koris, ieskaitot Bono, Šeinu Makgovanu, Deividu Boviju un vēl vienu jaunu dzīvību Lū Rīda albumā Krauklis (The Crow) šai dziesmai deva Rīgā tā arī nesagaidītais eņģeļa balss īpašnieks Entonijs Hegertijs. Viņu jau varam vēl gaidīt, bet Lū Rīdu nevar laist garām arī šoreiz. Sešdesmit seši gadi, no kuriem lielākā daļa pavadīta rokenrola katlā, protams, norūda, bet arī nogurdina.
Var būt ne tik citāda
The Velvet Underground nemirstīgā klasika Waiting For A Man, Rock and Roll, Sweet Jane vai Heroin esot ietekmējusi visu turpmāko rokmūzikas attīstību, bet mēs nevaram būt droši par to, kāda pasaule būtu bez The Velvet Underground - iespējams, nemaz ne tik ļoti citāda kā šodien. Pirms vairākiem gadiem, sevi nepārvērtējot, kā jau daudzi par lieliem talantiem uzskatīti cilvēki piekrita arī pats Lū Rīds, kad satiku viņu Stokholmā. Jā gan, iespējams, ka, netapis īstā vietā un laikā, kā tas ir noticis ar slaveno popārta klasiķa Endija Vorhola producenta darbu un noformējumu, tas šodien būtu zināms tikai 60.gadu roka klasikas pazinējiem.
Rīgas koncerta apmeklētājiem vajadzētu būt gataviem, ka viņi neko no tā šeit nedzirdēs, arī to pašu Perfect Day. Jo mums ir zināms, ka Lū Rīds Rīgā ierodas albuma Berlin 35 gadu jubilejas turnejā un 12.jūlija koncertā tiks izpildītas visas albumā dzirdamās dziesmas. Interesanti, ka viņš labprātāk svin šī albuma neapaļās jubilejas - 1998.gadā iznāca Berlin ceturtdaļgadsimta jubilejas izdevums. Tas nenozīmē par visiem simts procentiem, ka koncertā tiešām skanēs tikai šī lieliskā rokmūzikas šedevra dziesmas, bet tas ir iespējams, jo Lū Rīds gluži vienkārši ir klasiķis un viņš rīkojas, kā vien vēlas. Nesen Rīgā pabijusī šogad arī par Lū Rīda sievu kļuvusī ilggadējā draudzene Lorija Andersone, piemēram, šeit atskaņoja tikai sava jaunā vēl pat neiznākušā albuma dziesmas, sagādājot daļai publikas vilšanos, tāpat Bobs Dilans Tallinā pagājušomēnes nenodziedāja visu tik gaidītos hitus Rolling Stone, Knockin On Heavens Door, bet šie mākslinieki sen ir pieminekļi, turklāt nu jau to apzinājušies arī paši un zina, ka pasaule gaida no viņiem jebko. Par Lū Rīda parādīšanos Latvijas publikai būtu jābūt laimīgai pat tad, ja viņš atbrauktu tikai uz kādu lekciju vai īsu preses konferenci. Gandrīz katrs klātienē pateikts Lū Rīda teikums, līdzīgi kā tas ir ar Borisu Grebenščikovu (nevienu citu no tādiem klasiķiem neesmu saticis aci pret aci), ir tik pilns patiesības, ka to var publicēt kā rokmūzikas dziesminieka vienīgo vēstījumu šai pasaulei, ja visi pārējie pazustu no zemes virsas. Un tas nav kā nodziedāt par dienu, kura jānodzīvo tā, it kā tā būtu pēdējā. Jo pēdējā diena nekad nevar būt līdz galam un tik perfekta, kāda tā ir izdevusies Lū Rīdam, pat ja šo dziesmu nedzirdēsim.
Scenogrāfija nepievils
Rīgas koncertā kopā ar Rīdu uz skatuves kāps Berlin 1973.gada ieraksta dalībnieks - ģitārists Stīvs Hanters (Steve Hunter) un grupa, kā arī Londonas Metropolitēna stīgu un pūšamo instrumentu orķestris un Jaunais Londonas bērnu koris. Pats Rīds saka, ka Berlin ir roks, kas saskatīts ar romānu autora acīm. Tas ir kā stāsts, kurā neiederētos nekas no malas, ja nu vienīgi tas nebūtu Perfect Day, kas iederējās pat albumā The Crow pēc Edgara Po poēmas motīviem. Berlin turnejas koncertu scenogrāfs un režisors ir Lū Rīda tuvs draugs Džūljens Šnābels (Julian Schnabel), slavens gleznotājs un režisors, kura filmu Skafandrs un tauriņš (The Diving Bell and the Butterfly) nesen varēja skatīt arī Latvijā un par kuru Džūljens Šnābels tika nominēts Amerikas Kinoakadēmijas godalgai Oskars kā labākais kinorežisors.