Placebo. Mūzika nav tilts vai māja

Protams, tie ir Merilins Mensons ar savu tāda paša nosaukuma grupu un Braiens Molko, kurš ir trio Placebo līderis. Cik zināms, abu ceļi nav īpaši krustojušies, jo, visticamāk, Merilins Mensons uzskata Molko par pārāk popsīgu, savukārt nu jau visai askētiskā paskata Braienam Merilins droši vien šķiet pārāk teatrāls. Braienam Molko ir īpašas prasības pret mūziku, kam ir vai nav jāskan zālē pirms un pēc Placebo koncertiem, — katrā ziņā tas nedrīkst būt Eltons Džons, Robijs Viljamss un Stings. Toties mēs zinām, kas viņam patīk un ar ko kopā Placebo uzstājies: Deivids Bovijs, Roberts Smits no The Cure, Frenks Bleks no Pixies. Molko par saviem neklātienes ģitārskolotājiem dēvē mūžīgos amerikāņu underground ģitārtrokšņotājus Sonic Youth, klātienes skolotāji viņam nemaz nav bijuši. Placebo papildus savām dziesmām labprāt spēlē Depeche Mode, T.Rex, Boney M, Sida Bareta, koncertos arī Keitas Bušas dziesmas. No visa milzīgā un daudzveidīgā mūzikas klāsta ir tikai trīs grupas, kas spēj ierindoties un turēties vienlaikus gan Radio SWH, gan Radio Naba topu pirmajās vietās, — Depeche Mode, mūsu pašu Dzelzs vilks un Placebo. Viņu hiti nav ne par smagu, lai sabiedētu SWH, ne par banālu, lai būtu tabu Nabai. Pāris nedēļu pirms Rīgas koncerta radās iespēja sazvanīties ar Placebo basģitāristu Stefanu Olsdālu.**Kur tagad esat? Anglijā?** Nē, Parīzē. Mums te vakar bija koncerts.Par jūsu koncertiem Francijā klīst leģendas, ka reiz esat tā iekarsuši, ka beigās sasitāt savas ģitāras. Filmēts arī jūsu koncerta DVD, kurā publiku uzrunājat franču valodā. Vai atceraties Latviju, kur esat uzstājušies jau divas reizes? Jā. Rīga ir skaista pilsēta, un arī publikas atsaucība bija ļoti laba. Tas, ka cilvēkiem mūsu koncerts patika, ir galvenais iemesls, kāpēc atgriežamies. Mūzika ir ļoti internacionāla mākslas forma — to jūtam, kad sastopam atsaucību tik dažādās zemēs. Kad klausījos jūsu jauno albumu pirmoreiz, jutu, ka jūsu jaunais bundzinieks Stīvs Forests ir īsts monstrs, kurš iepumpējis Placebo mūzikā svaigu enerģiju, un koncertā Opener festivālā Polijā uz ekrāniem vairāk tika rādīts viņš nekā tu un Braiens. Vai pagurums ir iemesls, kāpēc nolēmāt izbeigt sadarbību ar savu ilggadējo bundzinieku Stīvu Hjūitu? Pienāca laiks, kad mums ar Stīvu Hjūitu bija jāiet šķirti ceļi, jo mūsu attiecības pasliktinājās un gribējās saglabāt grupu. Turpināt darbību tādā sastāvā vairs nevarējām. Ilgi meklējām jaunu bundzinieku. Mūsu iesildītājgrupā Evaline 2007.gadā Amerikā spēlēja Stīvs Forests, kurš likās lielisks. Tad arī iepazināmies — zinājām, ka viņš grasās pamest Evaline. Vēlāk sākām rakstīt jaunas dziesmas divatā kopā ar Braienu un atcerējāmies šo jauno džeku, kuram bija nenormāli daudz tetovējumu. Padomājām un nospriedām, ka viņš mums labi derētu. Piedāvājām nākt uz Placebo. Viņš teica: "Jā! Kāpēc ne?" Stīvs ir daudz jaunāks par mums, un, protams, viņa enerģija liek atbilstoši reaģēt. **Vai tāpēc jūsu mūzika atkal mainījās?** Ne gluži. Atšķirība arī, ka šoreiz mazāk esam izmantojuši elektroniku un cilpas nekā divos iepriekšējos albumos. Skanējums vairāk balstās uz ģitārām, esam izmantojuši tādus klasiskus instrumentus kā pūšamos un vijoles. Vai šai niknumā, kas skan jaunajā albumā, vismaz daļēji nav vainojama Braiena iesāktā un tomēr izjukusī ģimenes dzīve ar sava bērna māti? Tas tev jājautā viņam. Nevaru atbildēt uz šo jautājumu.**Uz skatuves jums nu jau kādu laiku ir papildu mūziķi. Vai studijā joprojām visu spēlējat trijatā?** Jā. Uz skatuves, lai to visu varētu nospēlēt dzīvajā, mums nepieciešami vēl trīs mūziķi, un kopā esam seši. Iepriekšējās turnejās bijām pieci.Kad pirms daudziem gadiem pirmoreiz redzēju jūs spēlējam, nobrīnījos, kā trijatā varat dabūt gatavu tik piesātinātu skanējumu. Gadu gaitā esmu pamanījis, ka sākumā tomēr centāties saglabāt savu trio statusu, ceturto mūziķi nerādot un slēpjot tumsā skatuves dziļumā. (Smejas.) Jā, jā, toties viņš ļoti labi izskatījās tajā tumsā un ēnā…Ilgi no sava repertuāra bijāt izslēguši pirmo lielo hitu Nancy Boy. 2004.gada atvadu koncertā Vemblija arēnā Londonā pirms pauzes, kas gan nebija ilga, jūs to atkal spēlējāt. Divos šīs turnejas koncertos to nedzirdēju. Vai jūsu faniem ir izredzes šo dziesmu sagaidīt Rīgā? Mēs neuzskatām, ka tā ir viena no mūsu labākajām dziesmām, tāpēc to nespēlējam. Bet tajā ir kaut kas tik seksuāli mežonīgs, kas par jūsu faniem 90.gados padarīja veselu jauniešu armiju. Esmu dzirdējis arī demoversiju, kas, manuprāt, ir vēl spēcīgāka, jo nav tik piegludināta kā albumā. Mēs nevaram apmierināt jebkuras vēlmes. Mūsu koncepcija šobrīd ir tāda, ka šī dziesma tajā neiederas,un tāpēc to nespēlējam. Mums ir seši albumi, no kuriem izvēlēties, un tajos ir pietiekami daudz laba materiāla, lai daudzas labas dziesmas paliktu aiz strīpas.Man šķiet, ka tavam ķermenim un kustībām daudz labāk piestāv basģitāra, kas ir tavs sākotnējais instruments grupā, bet tagad tu koncertos lielākoties spēlē soloģitāru, ļaujot Braienam atpūsties. Neko darīt. Ģitāru partijas mēs ar Braienu gribam atstāt pašu ziņā, jo abi ar viņu vislabāk par visiem pasaulē zinām, kā Placebo tām būtu jāskan. Ko lai vēl šai sakarā pasaku?Jums ir lielisku kaverversiju albums, un nupat atkal esat ierakstījuši šo to interesantu — Nika Keršova dziesmu Wouldn"t It Be Good. Tā ir dziesma no astoņdesmitajiem — no manas bērnības. Izklausās kā popdziesma — mūzika ir pacilājoša, bet tā darbojas vairākos līmeņos, tekstuāli šī dziesma ir drūma. Tāpēc mums bija interesanti to izpildīt.Vienā gadā klātesot divos Metallica koncertos, pārsteidza, cik tie bija vienādi — pat frāzes, ko starp dziesmām teikt publikai, atkārtojās, jo bija iestudētas. Jums arī vienmēr ir strikts dziesmu saraksts, vai mēdzat savu programmu pamainīt koncerta laikā, kā to dara The White Stripes, ņemot vērā konkrētā mirkļa sajūtas? Pamats saglabājas, bet mēs patiešām mēdzam pamainīt dziesmas, ja jūtam, ka cita iederēsies labāk. Mums vienmēr rezervē ir gabali, kurus esam gatavi spēlēt, ja kaut ko izlemjam mainīt.Festivālos jūs koncertus sākāt ar četru dziesmu bloku no jaunā albuma, pēc tam aizgāja vecāku dziesmu izlase. Jādomā, ka atsevišķā koncertā programma būs garāka. Jā, jo tas tomēr katram apmeklētājam ir īpašais Placebo vakars, turklāt mēs vairāk varam kontrolēt gaismas, skatuves dekorācijas un projekcijas uz ekrāniem, kas vairākiem desmitiem grupu nav iespējams.Man liekas, trešais albums Black Market Music jūsu darbu sarakstā ir līdzīgā statusā kā A Night at the Opera grupai Queen vai The Dark Side of the Moon citiem angļu roka klasiķiem Pink Floyd. It kā tie ir jau nobriedušu un sevi atradušu mākslinieku meistarības paraugi, tomēr daļai fanu labāks šķiet tas, kas radīts pirms tiem. Vai piekrīti šādai domai? Nu gan tu esi izdomājis! Kaut kādā ziņā tā arī ir. Pēc Black Market Music mēs sākām vairāk eksperimentēt ar elektroniku, jo gribējās pamēģināt ko citu. No vienas puses, tie mums šķita kaut kādi uzlabojumi, bet Placebo tomēr ir uz ģitārām balstīta rokgrupa, tāpēc mūsu pirmie trīs albumi tuvāki tam, pie kā esam atgriezušies tagad. Tā jau tas bieži gadās, uzlabojumi rodas it kā aiz gara laika, lai citiem nerastos iespaids, ka tu neattīsties un neko nemeklē, bet pēc kāda laika tu tos atmet un atgriezies pie vecā, jo tas tomēr bijis labāks. Tā tas nav tikai mūsu grupā un tikai mūzikā. Tā tas ir visās lietās. Jāprot pieļaut kļūdas, lai saprastu, ka tās ir kļūdas. Mūzikā un mākslā tās izraisa tikai lielākas vai mazākas pārmaiņas kritiķu un varbūt nedaudz arī fanu attieksmē, bet ja mēs būtu mediķi vai būvētu mājas un tiltus… Nu nē — tos mēs nebūvēsim gan! *** Koncerts Placebo albuma Battle for the Sun turnejas koncerts Arēnā Rīga 17.XI plkst.20. Biļetes Biļešu servisa tīklā un bezrindas.lv Ls 15—30