Viens no Antras, Dinas, Gunāra Cilinska, Mārtiņa Antenišķa, no… ak, viņi daudzi ir tur… no pirms mēneša pa atvērtajām durvīm izgājušā Roberta Ligera kursa.
Ramons Kepe. Kavalieris. Bruņinieks pēc aicinājuma un dvēseles uzbūves. Pēs dzīvošanas pasaulē. Pēc kaimiņattiecībām un kolēģattiecībām. Pēc krietnuma darbā, ārpus darba, mājās, pagalmā, sirdī.
Lab-vēlības, lab-sirdības, ne-skaudības.
Vien-mīlības.
Uzticības.
Uzticamības.
Ģimenes izjūtas. Tajā ģimenē visi cits citu mīl, balsta un godā, – tā bijis vienmēr, tā būs mūžam, aizmūžam arī, jo, aizejot, vieta nepaliek tukša.
Ar vienu vienīgo mīļoto sievieti, vienu ģimeni, vienīgo teātri.
Ar skaistu dabas dotu balsi.
Savā mājā, ko pats cēlis, aprīkojis un vēl kaimiņiem līdzējis. Kaimiņi ver un staigā pa Ramona durvīm, skatās dārzā caur Ramona logiem. Dārzos, kurš zied un dod ražu pašu savestajā zemes virskārtā uz baltajām Vidzemes jūrmalas smiltīm. Tur viss zied, un viss nes augļus, jo viņi tur nu reiz ir tādi cilvēki, ap kuriem zaļo pasaule.
Pašam darīt. Citam novēlēt. Neapgrūtināt sevi ar domu par lielās pasaules un Laimes mātes, tai skaitā, svētās Skatuves neaprēķināmību, netaisnīgām nežēlībām, ikdienas kaislībām, aizkulišu pustumsas – pusgaismas mūžam sevi apšaubošajām, rūgtajām asarām.
Ir liela veiksme tā dzīvot. Tādam būt. Laist likstas un rūgtumu kā mākoņus no tepat, aiz kāpām esošās jūras pāri paša iekoptajam dārzam, mājai, kurā viss paša roku radīts, uzturēts, tālāk nodots.
Izpalīdzīgums. "Ramonam varēja piezvanīt kaut pēc pusnakts," – to zināja Ramona kursabiedri, to zina kolēģi un kaimiņi.
Strādīgums. Teātrī: "Mēs visi bijām ļoti aizņemti, mums nebija laika sūroties, ka citam ir vairāk". Mājās: "Ar tiem līdzekļiem, kuri mums bija, darījām iespējamo un nepaspējām žēloties, ka vienmēr par maz," – un redzi, Ramon, tagad izrādās, ka daudz. Izrādās, ka daudz gan teātrī, gan visur, kur Tu biji kā draugs, kolēģis, kā vīrs, tēvs, brālis – visur Tevis bija daudz, un to redzam tagad, kad klāt lielais rēķināšanas laiks.
Un redzi, Ramon:
Tavi kolēģi, Operetes mākslinieki vēl joprojām turas kopā, kaut arī paša teātra vairs nav. Viņi turas kopā, un tas ir daļēji Tavs nopelns. Daļēji, jo kopības sajūtai nepietiek tikai vienas gribas. Tomēr centrs esi bijis Tu, Tava māja, Tava siltā sirds, Tava griba.
Tavi kolēģi, dziedošie Kavalieri un viņu dāmas čardaša un valšu ritmā, mūžīgās mīlas ilgās, vēdinot strausa spalvu vēdekļus, frakās, "Mistera Iksa" maskās tagad atvadās: "Bez skaistām sievietēm nav dzīvot vērts!"
Tavi kursabiedri atvadās no Tevis: mēs bijām kopā Tev ar mums iemērītajā laikā, būsim arī mūžībā.
Redzi, Ramon:
Bērzi vēl mirdz zeltā. Zem tiem un visiem citiem kokiem plaši klājas vēl nesarūsējis lapu zelts kā silta sega aukstai ziemai. Viss padarīts. Tu aizej silti zeltainā klājienā, Tavs solis tik viegls, ko nesajauc. Tu prati tā iet arī šai saulē.
Ej, Ramon.
Tavs pagalms tīrs. Dārzs nokopts. Tavas mājas logu rūtis skaidras, atslēgas… Tavai mājai nevajag atslēgu, to slēdz ar mīlestību.
Tā kā Opereres teātra vairs nav, nav direkcijas, sekreteriāta, nav arī Mājas lapas, tad man ir tas gods runāt arī viņu vārdā.
Operetes teātra kolēģu vārdā,
kursabiedru vārdā –
Mudīte Šneidere