"Pirms sāku dziedāt, mans plāns un mērķis bija studēt valodas, jo es gribēju apceļot pasauli. Tagad tas arī notiek, un vēl labākā veidā, jo es dziedu un uzstājos uz lieliskām skatuvēm," atzīst Maija Kovaļevska, Latvijas operzvaigzne ar pasaules karjeru. Pirmos soļus uz skatuves viņa spēra Siguldas Opermūzikas svētkos, kur šovasar atveidos vīriešu izjokotājas Alises Fordas lomu Džuzepes Verdi komiskajā operā Falstafs. Ar šīs operas oriģināliestudējumu diriģenta Atvara Lakstīgalas un režisora Gunta Gailīša vadībā Siguldas Opermūzikas svētki svin savu 25. jubileju. Izrāde gleznainajā Siguldas pilsdrupu estrādē notiks šo sestdien, 29. jūlijā, plkst. 21.
Tavas opervarones parasti cieš un mirst, nevis āzē donžuānus?
Manam balss tipam nav daudz komisku lomu, tāpēc priecājos par katru iespēju. Falstafs ir meistardarbs, tāpat kā Otello. Falstafs ir Verdi pēdējā opera, un ir jūtams, ka komponists tajā ir savā laukumā. Tur ir tik daudz zemtekstu, dziļu domu, ironijas un pašironijas. Verdi pasmejas arī par sevi un izmanto citātus no citām savām operām, līdzīgi kā darījis Mocarts. Te ir arī daudz slaveno Šekspīra teicienu, kurus izmantojam vēl šodien, līdz pat morālei beigās: viss šajā dzīvē ir joks vai palaidnība. Arigo Boito libreta valoda ir ļoti sarežģīta un daudznozīmīga. Noteikti jāzina teksts, kuru dzied citi, jo ir daudz itāliskas saspēles. Alise Forda ir raksturloma. Manuprāt, viņa ir kolosāla sieviete: interesanta, forša. Jūtos kā zivs ūdenī, gan muzikāli, gan aktieriski te ir, ko darīt!
Latvijā itāļu valodas smalkumi nepaslīdēs garām?
Domāju, ka tik un tā viss ir saprotams, jo Verdi visu ielicis ļoti saprotamā muzikālā valodā un dzīves problēmas ir tās pašas arī šodien. Falstafam vietumis tas ir traģikomiski, jo viņš tiek publiski pazemots un atstumts, tomēr beigās pats par sevi pasmejas: nu labi, esmu iznests cauri, bet jums ar mani ir jautri. Vēstījums ir gaišs un pozitīvs.
Alises un viņas draudzeņu jociņi ir diezgan nežēlīgi: veļas grozu ar Falstafu izmest notekgrāvī!
Tas ir angļu humors. Mana mamma dzīvo Skotijā. Viņa skatījās, kad dziedāju iestudējumā Ženēvā, un teica, ka visi šie joki ir ļoti saprotami. Viņi taisa ballītes, cits citu izjoko, paķircina un pasmejas. Daudzi latvieši ir dzīvojuši Lielbritānijā, un arī mums pašiem taču ir apdziedāšanās dziesmas, aplīgošana.
Kāda bija debijas pieredze Ženēvas Falstafā?
Tas bija jauniestudējumā Ženēvas Lielajā teātrī tieši pirms gada. Muzikālais vadītājs bija Džons Fiore – amerikāņu diriģents, kurš šā gada sākumā Latvijā veidoja Doniceti operas Marija Stjuarte koncertiestudējumu ar Marinu Rebeku. Režisors Lūkass Hemlebs bija izcils. Biju vienīgā Alise, toties bija divi Falstafi. Vienam no viņiem – Franko Vasalo – šī arī bija debija lomā. Bija deviņas izrādes. Šī nav viegli izpildāma opera. Tā ir ļoti grūta ansambļu ziņā – gan vokālajā, gan aktiersaspēlē. Ir jābūt ļoti labai režijai un dziedātājiem. Visgrūtākais ir nepārspīlēt, neforsēt – arī dziedājumā. Komiskajam jānāk dabiski, brīvi, it kā pašam no sevis. Tikai tad tas nostrādā.
Mums ir lieliska komanda Siguldā. Pjēram Īvam Privo ļoti labi piestāv titulloma. Visi ir spilgti raksturi: gan Ilona Bagele (šķiet, ka Ātrās kundzes loma ir uzrakstīta tieši viņas balsij!), gan Irma Pavāre (misis Mega Peidža). Manu meitu Nanetu atveido Inga Šļubovska, kura ir perfektā vokālajā formā, viņas draugu Fentonu – Mihails Čuļpajevs, bet manu vīru – baritons Kalvis Kalniņš. Spilgtas ir arī mazākās lomas, kurās ir Krišjānis Norvelis, Andris Lapiņš, Andris Ludvigs. Atvars Lakstīgala ar savu gaišumu un pozitīvismu ienes īsto atmosfēru. Falstafs ir ļoti atbilstoša opera Siguldas Opersvētku jubilejas svinēšanai un brīvdabai, kura ļauj iziet plašumā, dabā.
Ar Siguldas Opermūzikas svētkiem tev ir īpašas attiecības?
Opermūzikas svētkos bija mana pirmā izdevība uzstāties plašākai publikai. Man pirmā loma bija Džaneta Mīlas dzērienā izrādē Kuldīgā, toreiz bija arī galā koncerts kopā ar diriģentu Andri Nelsonu. Tikai pēc tam sekoja mans diplomeksāmens Operā 2003. gadā – donna Elvīra Mocarta Donā Žuanā.
Kā sajuties pretrunīgi vērtētajā Jevgeņija Oņegina iestudējumā uz mūsu Operas skatuves?
Tatjana ir viena no man vistuvākajām lomām, un man ļoti patika strādāt ar diriģentu Aināru Rubiķi un režisori Rēziju Kalniņu. Viņi abi ir ļoti talantīgas, spēcīgas personības. No viņiem ļoti daudz mācījos, smēlos. Jānis Apeinis ir izcils titullomā, festivāla izrādē īpaši uzplaucis. Man ienāca prātā doma ainā ar Trikē izmantot nevis baltu, bet sarkanu plīvuru, un Rēzija šai idejai piekrita. Tatjanai šis līgavu tirgus taču ir traģēdija: viņa saprot, ka ar Oņeginu viņai nekas nebūs un viņai ir jāiziet dzīvē. Tatjanu iztirgo pret viņas gribu. Patika Amoralles kostīmi, iedarbīga bija modes skate.
Pēdējos gados esi daudz dziedājusi Argentīnā, Brazīlijā, Austrālijā, Meksikā?
Galvenais – ir nākušas klāt lomu debijas, jauni iestudējumi. Tas man dod papildu izaugsmi kā māksliniecei. "Ielecot" jau esošajos iestudējumos, nepaspēj apgriezties un jau jābrauc prom, bet jauniestudējumā ir kolosāla iespēja strādāt ar režisoru un kolēģiem, izstrādāt lomu līdz kaulam. Jauniestudējumā Degojādo teātrī Gvadalaharā (Meksikā) es gatavoju savu pirmo Dezdemonu, bet amerikāņu tenors Aisakaijs Sanāžs – savu pirmo Otello. Grimu viņam nevajadzēja. Pārsteidza izcilais koris: visi dziedātāji bija gados jauni un ļoti labi tika galā ar šīs operas grūtajiem dziedājumiem. Meksikā es atgriezos jau otro reizi, pirms diviem gadiem tur Karmenā dziedāju Mikaēlas lomu. Šosezon tur dziedāju arī Bēthovena 9. simfonijas atskaņojumā jaunā koncertzālē un piepildīju sapni redzēt Gvadalupes dievmāti: aizbraucu uz Mehiko un aizgāju uz viņas templi. Man tas bija svētceļojums. Dienvidamerikas teātri ir milzīgi un ar fantastisku akustiku. Vislielākais ir Buenosairesā Argentīnā, kur 2013. gadā dziedāju Grāfieni Figaro kāzās. Savulaik Pavaroti teicis, ka tur ir vislabākā akustika pasaulē. Tur brīnišķīgi skan pat visklusākie dziedājumi. Publika ir temperamentīga, pat nevaldāma un nekautrējas izrādīt savas emocijas. Labprāt atgriezīšos Meksikā vēl, esmu pat pieradusi pie ļoti asajiem ēdieniem. Pasaule kļūst arvien mazāka, un visur ir tās pašas cilvēciskās vērtības. Pēc desmit gadiem Itālijā tagad Vīne ir mans pieturas punkts, kur mazliet atvelku elpu un uzlādēju baterijas. Tā ir viena no pilsētām, kur ir vispatīkamāk dzīvot. Blakus rajonā apmeties tenors Aleksandrs Antoņenko.
Tu tiešām dziedātu Spīdolas lomu Jāņa Mediņa operā Uguns un nakts?
Tas ir mans sens sapnis. Spīdola man ir spilgtā atmiņā no Alvja Hermaņa iestudējuma mūsu Operā. Nesen grāmatā par Mildu Brehmani-Štengeli izlasīju, kā viņa strādājusi pie Spīdolas lomas. Tas ir viens no komplicētajiem tēliem, es varētu izvērsties ar savu temperamentu un būtību. Mana balss lēnām virzās uz liriski dramatiskā soprāna pusi. Tikai šogad jutu, ka tā ir nobriedusi jaunam repertuāram. Tikko ar Londonas filharmonisko orķestri nodziedāju Verdi Rekviēmu. Nākotnē domāju par Elizabeti Donā Karlosā un par Tosku. To man jau piedāvāja Cīrihē un Londonā, bet tad vēl atteicu. Nav tā, ka vienā dienā no Mimī var kļūt par Tosku. Bet lēnām uz to iet.
žēl