Pirmo reizi dzirdot Džeka Vaita ierakstu Detroitas dueta The White Stripes albumā White Blood Cells, šķita, ka zeme sāk grīļoties zem kājām, kā tas mēdz notikt, kad sajūti kaut ko maģisku, gandrīz nereālu. Tai degsmei un mežonībai, ar kādu Džeks un viņa māsa (kā vēlāk tomēr izrādījās, jau šķirtā sieva) Mega spēlēja, nebija nekāda sakara ar 2001. gadu – šie ieraksti varēja būt tapuši arī pirms divdesmit, četrdesmit vai sešdesmit gadiem. Tie drīzāk atgādināja vēl nenogludinātus demo ierakstus, kuros gandrīz fiziski sataustāms mākslinieku jaunrades prieks, kas rādīšanai pārējiem paredzētajās tiražētajās versijās vismaz daļēji pazūd.
Vēlāk izrādījās, ka jau pirms tam duetam bija iznākuši divi albumi – The White Stripes (1999) un De Stijl (2000). White Blood Cells ir trešais, un to pirmo sadzirdēja lielākā daļa pasaules. Šeit atkal nozīmīgu lomu spēlējis slavenais BBC radio dīdžejs Džons Pīls (1939–2004), kurš atklājis daudzus perspektīvus māksliniekus jau no 60. gadiem un turpinājis to darīt cauri hipiju, panku un jaunā viļņa ērai, arī elektronikas uzplaukuma laikā 90. gados nezaudējot spēju atrast svaigas vēsmas arvien pieaugošajā mūzikas piedāvājumā. 2001. gadā Džons Pīls uzaicināja The White Stripes uzstāties savā radio šovā – šie ieraksti pirmo reizi oficiāli izdoti divās platēs 2016. gadā (The White Stripes – The Complete John Peel Sessions) – dueta ieraksti joprojām tiek tiražēti gan albumos, gan singlos, visdažādāko koncertu dokumentos, un tagad jau tas notiek paša Džeka Vaita vadītajā ierakstu kompānijā Third Man Records. Tai ir sava vinila plašu fabrika, kuras ražojumi kvalitātes ziņā pārspēj lielāko daļu citur izgatavoto.
Viss brūk un gāžas
2002. gada martā pirmo reizi izdevās noķert The White Stripes koncertā nelielajā klubā Tavastia Helsinkos, un tur jau par visiem simt procentiem paveicās notvert sajūtu, ka tiec ierauts vēstures zobratu mehānismā, no kura tikt ārā vairs nav iespējams. Džeka un Megas Vaitu saspēle tuvplānā atgādināja sevis plosīšanu, kur laikam, telpai un līdzekļiem, ar kuriem tas tiek darīts, vairs nav nozīmes. Tas spilgti attēlots arī dokumentālajā filmā It Might Be Loud (2008), kuras varoņi ir ievērojami un ļoti dažādi triju dažādu laikmetu ģitāristi – Džimijam Peidžam no Led Zeppelin instruments ir svēts, Edžam no U2 tas ir perfekts darbarīks, kas vienmēr ir jāuztur labā tehniskā kārtībā, savukārt Džeks Vaits pret instrumentu izturas kā pret savu tuvāko – ceļot debesīs tā labākās īpašības, bet dažkārt pamokot, lai iepazītu arī tā sāpes un kaifotu, dzirdot tā vaidus un kliedzienus.
Džeks iet kā tanks, kura ceļā uz sava muzikālā vēstījuma nodošanu klausītājiem viss var brukt un gāzties, stīgas trūkst, bet koncerts turpinās ar atlikušajām, vai arī viņš pārslēdzas uz taustiņinstrumentiem, kuru statīvi arī draudīgi ļogās un draud sagāzties. Līdzās divām sarkanbaltām elektriskajām ģitārām (tie esot bijuši lēti izstrādājumi; tas kārtējo reizi izceļ to, ka ne jau instruments ir galvenais) Džeks Vaits izmantoja apdauzītu un ar leikoplastu pielabotu akustisko, kas izskatījās piedzīvojusi arī 30. gadu melno blūzmeņu roku pieskārienus – viņi ir lielākie Džeka Vaita iedvesmotāji.
Vienmēr "tū - tututu - dūdū"
Džeka Vaita repertuārā un arī albumos, kaut pašam lielisku dziesmu papilnam, ir ne viena vien kaverversija. Un ne tikai no blūza klasikas – Džeks Vaits par "savām" dažādos darbības periodos padarījis arī kantrimūzikas zvaigznes Dollijas Pārtones Jolene, dažas Boba Dilana dziesmas, Gērija Ņūmena Are Friends Electric?, U2 dziesmu Love Is Blindness, kas skan Beza Lurmena filmas Lielais Getsbijs kulminācijas brīdī, un pagājušā gadsimta vidus popmūzikas klasiku – Rūdija Tūmbsa I’m Shakin’, kas izpelnījās divas Grammy nominācijas un kļuvusi par Džeka Vaita lielāko deju zāļu hitu, bet koncertos parasti netiek atskaņota, par spīti tam, ka daudzas meitenes tur plakātus ar šīs dziesmas nosaukumu.
Viņam jau pašam savu Grammy ir gana – arī par dziesmu Seven Nation Army no ceturtā The White Stripes albuma Elephant, kuras basīgās ievadskaņas (tū-tutututu- dūdū) jau kļuvušas par mūsdienu populārāko publikas dungojamo gabalu jebkādos koncertos un citos masu pasākumos līdzšinējo Smoke on the Water (Deep Purple) un We Will Rock You (Queen) vietā. Džeks Vaits šo dziesmu pataupa uz beigām visos savos koncertos. Publika to gaida un pat mēģina izsaukt ar savu dungošanu, bet reizē no tās arī baidās, jo zina, ka tā ir šobrīd baudītā koncertpiedzīvojuma beigu signāls, kas kvēlākajiem Džeka Vaita faniem vienmēr ir kā maza nomiršana, jo turpmākā dzīve vairs nekad nebūs tāda kā līdz šim. Īpaši, ja tā ir pirmā klātienes tikšanās ar Džeku Vaitu.
Otrajā reizē, kad redzēju The White Stripes 2004. gadā, mūziķi jau bija sasnieguši tādu zvaigžņu statusu, lai festivālā Pukkelpop Beļģijā spēlētu uz lielākās skatuves un tiktu ierakstīti afišā ar vislielākajiem burtiem kā konkrētās dienas galvenie mākslinieki. Turklāt tas joprojām notika, Džekam un Megai Vaitiem spēlējot duetā un nepieaicinot papildu mūziķus, – parasti, kad grupas nonāk uz lielās skatuves, šķiet, ka tā ar kaut ko ir jāaizpilda. Džeks un Mega to spēja izdarīt divi vien, bet Džeks devās tālāk, savienību ar bijušo dzīvesbiedri pakāpeniski izformējot arī uz skatuves un paralēli dibinot grupu The Raconteurs un vēlāk arī The Dead Weather kopā ar vienu no spilgtākajām mūsdienu roka dīvām – Elisoni Moshārtu no elektropoproka dueta The Kills.
Ko vēlas boss
Pēdējos gados Džeks Vaits ir pievērsies solodarbībai, izdevis trīs albumus, ar katru no tiem paplašinot savu klausītāju loku. Koncertos viņš tagad vismaz pusi laika veltī The White Stripes laikposmam, savulaik divatā izpildītās dziesmas pasniedzot ar lielāku sastāvu. Arī kvēlākie mākslinieka fani par viņa daiļrades spilgtāko posmu uzskata The White Stripes laiku, jo tas tomēr bija iespaidīgs sākums viņa pienesumam mūsdienu mūzikā.
Kā minēju iepriekš, jau tolaik bija novērojams, ka Džekam Vaitam koncertā viss ir pakārtots muzikālajam priekšnesumam – Helsinkos šķita, ka viņš ar skatienu uzbrūk un ir gatavs iznīcināt Megu, ja viņa nenolasīs bosa sajūtas konkrētajā mirklī (viņa to spēja). Tolaik intervijās Džeks Vaits stāstīja, ka divatā uzstāties ir daudz vieglāk, jo nevajag dziesmu sarakstu un saspēlēties ir daudz vienkāršāk. Viņš teica arī to, ka vēlas palikt underground statusā un lielās skatuves viņu nevilina, bet viņu redzēt alkstošās publikas pieaugums, protams, dara savu.
Koncertā Tallinā varēja novērot, kā Džeks Vaits kliedz uz saviem tehniskajiem darbiniekiem melnos uzvalkos un hūtēs, ja tie kaut ko nebija sapratuši un neizdarīja viņam pa prātam. Vēlāk, jau viņa solokarjeras laikā, koncertā Londonā bija redzams, kā viņš dusmīgs aizmet pa gaisu ģitāru, jo tehniķis nebija uzminējis, kuru viņš tagad gribētu spēlēt. Vēlāk tajā pašā koncertā mākslinieks izšķaidīja pret grīdu vīna pudeli, atkal satraucot vīrus melnajos uzvalkos un hūtēs, jo skatuvei taču vienā mirklī bija jābūt izslaucītai sausai, lai galvenais varonis uz tās nepaslīdētu un nelauztu kaklu.
Ieraugot despotisko Džeka Vaita dabu, daži klausītāji apgalvo, ka cieņu pret viņu esot zaudējuši, tomēr jāņem vērā, ka tas viss tiek darīts mākslas vārdā un tā nevienam nebūs interesanta, ja viss noritēs bez iekšējiem un savstarpējiem konfliktiem. Savulaik Džeks Vaits esot arī palaidis rokas – 2003. gadā kādā bārā pamatīgi apskādējis citas Detroitas grupas – The Von Bondies – līderi Džeisonu Stolsteimeru, kaut iepriekš abi bija sadarbojušies – Džeks Vaits producējis grupas albumu un izvēlējies The Von Bondies par The White Stripes iesildītājiem vienā no agrīnajām turnejām. Vēlāk Džeks Vaits izteicis pārmetumus duetam The Black Keys, ka tas piesavinājies viņa mūzikas pasniegšanas stilu – bungu un ģitāras duetu.
Mākonītis un mākonīte
Džeks Vaits jau reiz uzstājies Sapņu fabrikā Rīgā ar The White Stripes (2005. gada 30. jūnijā), un klīst leģendas, ka toreiz viesnīcā no rīta viņš ieslēdzis televizoru un tur rādīta latviešu multfilma ar Imanta Kalniņa dziesmu Mākonītis un mākonīte. No tās iedvesmojoties, viņš vēlāk, pats to neapzinādamies, sacerējis savas grupas The Dead Weather hitu I Cut Like a Buffalo, kurā kopā ar Elisoni Moshārtu skan ne vien viņa vokāls, bet arī tikai Džekam Vaitam raksturīgā bungu spēle, – nepilnos divdesmit gados brīžiem ir radusies sajūta, ka viss, kam pieskaras Džeks Vaits, pārvēršas zeltā… Bet tas jau sāk pamazām bālēt.
Šā gada albums Boarding House Reach pat viņa lielākajiem faniem, pirms viņi izsaka par to viedokli, liek ieturēt garu pauzi un atrunāties ar vēlmi to pēc kāda laika paklausīties vēlreiz, bet tāda reize var arī nepienākt, jo ir taču gana daudz The White Stripes albumu, ko klausīties.
Tāpēc, iespējams, ir pēdējais laiks Džeku Vaitu ķert koncertos. Šī gadu tūkstoša lielākajam rokmūzikas māksliniekam ekskluzīvi pieticīgā izmēra kluba Palladium Rīga zāle sen ir izpārdota, nākamajā dienā viņš uzstāsies lielākā telpā Viļņā – tas ir pavisam tuvu, un Džeku Vaitu ir vērts doties vērot kaut uz otru pasaules malu. Pēc četrdesmit gadiem kāds sapņos jums vismaz pieskarties – tāpat kā tagad tiem, kuri redzējuši koncertā īstus un dzīvus Led Zeppelin.
Džeks Vaits
Klubā Palladium Rīga 3.X plkst. 20 (biļetes pārdotas)
Arēnā Siemens Viļņā 4.X plkst. 20
Biļetes www.tiketa.lt EUR 51–58