Dienvidslāvija bija viena no attīstītākajām austrumbloka valstīm ar samērā augstu dzīves līmeni, taču tās popmūzika 70. gados un astoņdesmito pirmajā pusē bija viena no salkanākajām un garlaicīgākajām. Droši vien tāpēc nākamajiem Laibach dalībniekiem visa apkārt skanošā iespaidā gribējās radīt kaut ko radikāli pretēju. Agrīnajā 1983. gada Laibach koncertierakstā The Last Few Days sadzirdamas nepārprotamas paralēles ar vācu avangardistiem un industriālās mūzikas pionieriem Einstürzende Neubauten. Turklāt abas grupas radušās gandrīz vienlaikus – 1980. gadā Trbovļe Slovēnijā un Berlīnē Vācijā – pilsētās, kas atrodas 718 kilometru attālumā viena no otras. Laibach jau pirmsākumos aizrāvās ar iespaidīgiem, ļaunu priekšnojautu pilniem un uzbrūkošiem skaņu eksperimentiem, miksējot tos ar amatpersonu runu fragmentiem, izsaucieniem un deklamācijām, kas kopā izraisa vēsturiskām, apokaliptiskām, kara, neizdibināmas nākotnes vai šausmu filmām līdzīgu noskaņu.
Laibach pirmais studijas albums iznāca 1985. gadā, taču pirmo oficiālo izdevumu CD formātā tas sagaidīja tikai 1991. gadā, kad bija iznākuši vēl seši albumi: Nova Akropola un Opus Dei, divi skaņu celiņi teātra izrādēm – Baptism un Macbeth –, kā arī divi albumi ar The Beatles un The Rolling Stones kaverversijām – Let It Be un Sympathy for the Devil. Laibach uz savu radiošovu uzaicināja ilggadējais BBC dīdžejs Džons Pīls, kurš desmitgažu garumā pratis mūzikā pamanīt jaunas vēsmas un iepazīstināt ar tām klausītājus. 1986. gadā Laibach noslēdza līgumu un turpmāk izdeva albumus ietekmīgajā Anglijas ierakstu kompānijā Mute Records (Depeche Mode, Niks Keivs, Einstürzende Neubauten u. c.), un klips austriešu grupas Opus hita Life Is Life marša ritmā ieturētajai kaverversijai tika rādīts pat Amerikas MTV.
Rammstein pieaugušajiem
Tobrīd par grupas vizītkarti jau bija kļuvis Milana Frasa asinis stindzinošais bass, kas to pašu šausmu filmu iespaidā izraisa asociācijas ar aizkapa balsi. Vēlāk šādu dziedāšanas manieri pārņēma vācu grupas Rammstein vokālists Tils Lindemanis, bet Laibach tas neuztrauc: "Rammstein mūziķi neko nav nozaguši, vienkārši viņi iedvesmojās no mums, par to mēs tikai priecājamies. Viņi vēlreiz ir pierādījuši, ka laba kopija tirgū var nopelnīt vairāk naudas nekā oriģināls. Šodien Rammstein ir Laibach pusaudžiem, un Laibach ir Rammstein pieaugušajiem."
Laibach mākslinieki, uzķēruši publikas interesi par savām savdabīgajām populārās mūzikas skaņdarbu interpretācijām, to turpināja, ieskaņojot šlāgeri Mama Leone itāļu valodā, zviedru softroka grupas Europe dziesmu Final Countdown, mūsu pusē obligātā karadienesta iespaidā ļoti populāro Bolanda, vēlāk Status Quo grāvēju In the Army Now, Queen dziesmas One Vision versiju vācu valodā Geburt einer Nation un Endrū Loida Vebera un Tima Raisa rokoperas Jesus Christ Superstar tituldziesmu. Ar savām kaverversijām Laibach pauž ironisku attieksmi pret tām, pēc popmūzikas nelokāmo cienītāju domām, dziesmas sabojājot, toties popkultūras nogurdinātajos izraisot sajūsmu.
Pār guļamistabas slieksni
Grupa, kurai dots tās dzimtās Slovēnijas galvaspilsētas Ļubļanas vāciskais nosaukums, savu albumu noformējumā un fotogrāfijās nebaidās koķetēt ar nacistu simboliku, tāpēc tās darbībai tikuši likti šķēršļi kopš pirmsākumiem, taču tas mūziķus nav apturējis – vēl 2003. gada preses fotogrāfijās lūkojoties, varētu atrast, kur piesieties, bet Laibach nevienam nav jāizdabā, jo arī tā ir komandas ironija – šoreiz visvairāk par tiem, kuriem jebkāda saskare ar senām zīmēm, kas vēsturisku notikumu kontekstā notrieptas ar asinīm, izraisa paniskas bailes.
"Ja mēs esam fašisti, tad Hitlers bija gleznotājs," saka Laibach dalībnieki. Viņi rakstījuši mūziku 2012. gada Somijas, Austrālijas un Vācijas kopražojuma komēdijai Iron Sky par grupu nacistu, kas pēc Vācijas sakāves Otrajā pasaules karā aizbēgusi uz Mēnesi, lai tur rūpīgi gatavotos un 2018. gadā atgrieztos uz zemes un to iekarotu. Tur, protams, viss ir izdomāts, tātad tīrs, un atlikušos negludumus piesedz komēdijas žanrs.
Pēdējā pērn iznākušā albuma Spectre popsīgais singls The Whistleblowers atgādina maršējošiem rūķīšiem veltītas animācijas filmas ievada titru skaņas fonu. Milana Frasa agrāk nelokāmi dzelžainā balss duetā ar dziedātājas Minas Špīleres vokālu dažviet iegūst tādu kā guļamistabas pusčukstu tembru un sāk atgādināt Leonardu Koenu vai Seržu Gensbūru – dziesma Love on the Beat pat ir franču valodā, un bērnu izmisīgie kliedzieni fonā atgādina, ka tas tomēr ir vecais labais Laibach, no kura mazliet jāuzmanās. Vēl viens secinājums, klausoties Spectre, – popmūzikā šodien ir iesakņojušās daudzas nianses, kas Laibach mūzikai bija raksturīgas jau 80. gados. Popmūzika šos māksliniekus ir panākusi tikai tagad. Austrumbloks sāk un uzvar.
Laibach
Klubā Melnā piektdiena 19.III plkst. 22
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 26