Lidmašīnas no Rīgas uz Prāgu jūnija sākumā pilnas ar latviešiem – pats par sevi tas nebūtu nekāds pārsteigums, bet nepārprotami redzams, ka daļa no viņiem dodas uz Čehijas galvaspilsētu konkrētā nolūkā. Nepilnas nedēļas laikā tur uzstājās četras amerikāņu rokgrupas, kas mainījušas rokmūzikas straumju virzienu visā pasaulē. Alice in Chains līdzās Nirvana, Soungarden un Pearl Jam pieder pie tām Sietlā dzimušajām, par grandža (grunge) stila pārstāvjiem dēvētajām grupām, kas astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā nežēlīgi aizslaucīja vēstures mēslainē tā saukto pūdeļroku, kas bija inficējis visu pasauli, un pieprasīja revolūciju, līdzīgi kā ārtroka nogurdinātie septiņdesmito gadu beigās kā svaigu vēsmu sajuta pankroku.
Grandžs, līdzīgi kā pirms tam pankroks, atteicās ne vien no pārspīlētas precizitātes un klišejām spēlēšanā, bet arī no tās estētikas, kur videoklipu priekšplānā līdzās apspīlētos džinsos tērpto vīru plīvojošajām matu cirtām tiek eksponētas garkājainas meitenes un dārgas automašīnas. To vietā uzpeld sadzīviskas, nereti bezcerīgas ainas, kas atbilst gandrīz katra tīņa stulbās pasaules redzējumam, jo šī pasaule viņu nesaprot un virzās uz galu.
Protams, vēlāk – no deviņdesmitajiem gadiem līdz pat mūsdienām – arī šāda mūzika tikusi atdarināta visā pasaulē un sen kļuvusi klišejiska, bet iepriekšminētais Sietlas četrinieks mūzikas vēsturē ir tikpat nelokāms kā septiņdesmito gadu sākuma smagā roka trejdeksnis – Led Zeppelin, Deep Purple un Black Sabbath – vai pagājušās desmitgades garage rock revival viļņa lielais trijnieks – The Strokes, The White Stripes un Black Rebel Motorcycle Club (BRMC).
Aktuālais bojā klasiķus
Alice in Chains 2002. gadā zaudēja solistu Leinu Steiliju (heroīna pārdozēšana), kura vokāls un tēls bija viena no grupas vizītkartēm, taču apvienība turpina darboties, jo Alice in Chains kodols un dibinātāji ir ģitārists Džerijs Kantrels un bundzinieks Šons Kinijs. Šodien no tām četrām Sietlas grupām pilnā sastāvā palikusi dzīva vien Pearl Jam, jo Nirvana neizbēgami nomira līdz ar Kurtu Kobeinu 1994. gadā un ir kļuvusi par leģendu jau sen, bet Soundgarden dziedātājs Kriss Kornels izdarīja pašnāvību 2017. gadā, Alice in Chains ar melnādaino vokālistu Viljamu Duvalu tomēr ir pieņemamāks variants par Nirvana bundzinieka Deiva Grola galvu reibinošās karjeras turpinājumu ar Foo Fighters.
Un, ja vēl Alice in Chains Prāgas koncerta iesildītāju kārtā ir viena no labākajām, iepriekš jau minētajām pagājušās desmitgades grupām BRMC, biļetes uz koncertu aptuveni trīs Palladium Rīga ietilpības zālē bija jāiegādājas jau laikus, jo tās ātri vien tika izpārdotas. Nav pārsteigums, ka Prāgas ielās sastaptais Alice in Chains bundzinieks, jautāts par BRMC, varēja spriedelēt vien par motocikla pieminēšanu grupas nosaukumā, jo izpratne par turpmāko desmitgažu aktualitātēm radītu aizdomas par vēlmi sekot aktuālajām tendencēm, kas mazinātu Alice in Chains kā grandža ēras karognesēju autentiskumu, jo tev nav jāskrien līdzi laikam, ja esi jau iecelts klasiķa statusā.
Galu galā arī Queen bundzinieks Rodžers Teilors izcēlās ar gauži vājām zināšanām par to, kas noticis pasaulē pēc viņiem, kādā intervijā par labāko mūsdienu rokgrupu nosaucot The Darkness, kas pēc īsa un spoža uzplaukuma brīža nolaidās līdz popzvaigznes Lēdijas Gāgas iesildītāju līmenim un šodien ir gandrīz aizmirsta.
Jau pirmās BRMC dziesmas (Red Eyes and Tears no 2001. gada debijas albuma) laikā esmu sasniedzis katarsi un laimes sajūtu, atrodoties dažu metru attālumā no otra vokālista un basista Roberta Levona Bīna, kura vizītkarte uz skatuves ir no pleca šļūkošā ģitāras siksna, kas ļauj instrumentu noturēt tikai ar ķermeni, mazliet ieliecoties ceļos, un šādam viņam raksturīgajam tvērienam noteikti ir nozīme.
Kaut lielākā publikas daļa šeit ir Alice in Chains dēļ, arī BRMC fanu rindās, kas zina dziesmas no galvas, neesmu vienīgais. Kad sākas galveno koncerta varoņu uzstāšanās, lielākā bauda ir klausīties bundzinieka Šona Kinija saspēlē ar basģitāristu Maiku Ainesu. Tā ir tik organiska, ka skan kā viens, nevis divi instrumenti. Divas stundas garās roka klasikas meistarklases galvenais varonis ir Džerijs Kantrels, kurš uzrunā publiku, Viljams Duvals godam aprobežojas ar vokālista lomas pildīšanu, kaut viņš arī grupā ir jau vairāk nekā desmit gadu, AC/ DC savulaik vajadzēja krietni mazāk, lai Braiens Džonsons tiktu pieņemts Bona Skota vietā kā pilnvērtīgs vokālists un grupas panākumi turpinātu augt.
Smadzeņu restarts
Domājot par to, kur varētu notikt Tool koncerts Rīgā, lielākais, kas nāk prātā, ir Palladium, bet Prāgā tas notika par mūsu arēnu divas reizes lielākajā hokeja hallē O2. Izrādās, ka tās piepildīšana nebija vien čehu un daudzo latviešu nopelns – viesnīcā sastapu gan pakistānieti no Briseles, gan ukraini no Izraēlas, kuri bija atbraukuši uz Prāgu tieši Tool koncerta dēļ.
Sajūtas, kas piemeklē Tool koncertā mūzikas un apjomīgo, kā viduslaiku gleznas detalizēto projekciju mijiedarbībā, varētu dēvēt par smadzeņu restartēšanu. Koncertā ir sajūta, ka viss, kas tajās atrodas, bet ikdienā slēpjas, tiek izķidāts un salikts atpakaļ no jauna, noteikti ne tā kā pirms tam. Kā jau Tool koncertos raksturīgi, nekādi mūziķu tuvplāni, pat ja koncerts notiek tik milzīgā hallē, netiek projicēti, jo tiem nav nozīmes – nozīme ir tikai šim koncertpiedzīvojumam.
Lai aprakstītu to, kas ar tevi notiek Tool koncertā, gribas citēt mūsu grupas Tumors līdera Pētera Riekstiņa teikto reiz pēc Tool ļoti iedvesmotās latviešu grupas Soundarcade koncerta klubā Depo: "Es neko nevaru pateikt par mūziku, kas tur skanēja, bet galvenais, ka es jūtu, kas pēdējās stundas laikā ir noticis ar manām smadzenēm, un tā ir viena no vērtīgākajām stundām manā mūžā." Protams, Tool koncerts ir daudz garāks, ar pārtraukumu pa vidu, pēc kura ir bundzinieka Denija Kerija solonumurs ar dažādos rakursos pirmo reizi koncerta laikā uz skatuves notiekošā projicēšanu kustīgajos ekrānos, kas maina formu un leņķus, arvien vairāk pietuvojoties reālajam objektam līdz pat "iekrišanai" bungu komplektā un pārējo dalībnieku – līdzās Denijam Kerijam dibenplānā esošā solista Meinarda Džeimsa Kīnena un priekšplānā izvietotajiem – ģitāristam Adamam Džonsam un basistam Džastinam Čānseloram, lai meistarīgi saliktu līdzdzīvotāja (vārds "klausītājs" vai "skatītājs" nešķiet pietiekami precīzs) smadzenes atkal kopā.
Tas nav vienkārši koncerts – tas ir ceļojums uz turieni, kur tu, iespējams, nemaz negribi nokļūt, bet turpmāk zināsi par to vairāk nekā tad, ja tur patiešām būtu nokļuvis, jo tad, visticamāk, dzīvs atpakaļ vairs neatgrieztos. Kaut gan – kas to lai zina?
Pilnai īsā, intensīvā rokmūzikas universitātes kursa nokomplektēšanai pietrūka vien The Smashing Pumpkins koncerta, kas notika dienā, kad pametu Prāgu, bet šie mūziķi ir jāatstāj kā vēl viens svarīgs iemesls papildus maniem absolūtajiem favorītiem The Strokes, lai jūlija sākumā dotos uz festivālu Opener Polijā. Ja vēl pieķer klāt šīs desmitgades spīdekļus – roka duetu Royal Blood no Anglijas, kas šogad uzstāsies festivālā Positivus Salacgrīvā –, šo vasaru varēs uzskatīt par gana lietderīgi pavadītu.
Varam turpināt cerēt, ka tas viss vienkop reiz būs pieejams arī Latvijā, bet nevajag apaugt ar slinkumu – ceļošana uz koncertiem ārzemēs ir burvīgs piedzīvojums, kas apliecina un stiprina mīlestību pret mūziku kā dzīvesveidu, nevis patēriņa produktu. Kā nesen intervijā KDi uzsvēra komponists un dziedātājs Edgars Mākens, to piekopis jau Johans Sebastiāns Bahs – lai tiktu uz XVII gadsimta Vācijas topērģelnieka Dītriha Bukstehūdes koncertu, viņš reiz gājis kājām vairākas dienas, lai klausītos meistaru.