Ekspresīvā un reizē trauslā mecosoprānā Marija Emīlija apdzied nelaimīgu mīlestību, dusmas, greizsirdību, aizvainojumu. Lai gan portugāļu mūzikā pirmo vijoli spēlē saudade (skumjas, ilgas, melanholija), dziedātājas daiļradi diez vai var saukt par melanholisku. Viņa un viņas lieliskā ģitāristu trijotne, kas spēlē akustiski, šo mūzikas žanru spēj padarīt rotaļīgu, pat aicina publiku dziedāt kopā. Izpildītājas uzstāšanās reizēs jūtams brazīliešu vieglums, bezrūpīgums un siltums. Tas ir saprotami, jo Brazīlija ir Marijas Emīlijas dzimtene.
Dziedāt Marija Emīlija sāka jau bērnībā, kad Brazīlijā portugāļu kopienu pasākumos uzstājās kopā ar tēvu, lielisku ģitāristu. Fado žanram gan viņa pievērsās tikai vēlāk, kad ģimene pārcēlās uz Portugāli. Fado, pēc dziedātājas domām, ir skaistākais veids, kā dziedināt dvēseli.
"Lai saprastu fado, ir jājūt. Tā ir klausīšanās ar sirdi. Es parasti saku, ka visos muzikālajos žanros ir mazliet fado. Dziedāts patiesi, fado izdzied dzīvi, laimi, skumjas, skumjus vai laimīgus stāstus, un ar to ir ļoti viegli identificēties. Es arī plānoju dekonstruēt priekšstatus, ka fado ir tikai melanholisks mūzikas žanrs, kas runā tikai par mīlasstāstiem, kuri beidzas slikti. Dzīve ir arī laime, ir arī mīlasstāsti, kuri labi beidzas. Fado runā arī par prieku, kas svētkos virmo tipiskajos Lisabonas rajonos," atklāj Marija Emīlija. Albums Casa de Fado (Fado mājas) māksliniecei ir ļoti īpašs, jo tas vainago 15 gadus ilga darba uz dažādām fado skatuvēm. Visa šī pieredze kondensējusies albuma 14 dziesmās. To producējis dziedātājas tuvs draugs un izcils fado mūziķis Karlušs Manuels Proenša. "Casa de Fado ir personisks, tā ir mana patiesība," saka Marija Emīlija. Koncertos dziedātāju pavadīs Žozē Manuels Neto (portugāļu ģitāra), Karlušs Manuels Proenša (akustiskā ģitāra) un Marino de Freitašs (basģitāra).
Fado žanrs Latvijā jau ir pazīstams. Tas iekļauts arī UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Šis portugāļu tradicionālās mūzikas stils veidojies XIX gadsimta sākumā Lisabonas nabadzīgajos rajonos, kur pulcējās jūrnieki, priekameitas, dažādu sabiedrības nabadzīgo slāņu pārstāvji, lai dziedātu par skumjām un ilgām