Šovs – tā arī ir māksla. Šovu kultūru Latvijā vērtē eksperti

oktobrī sāks demonstrēt vasarā Latvijā uzņemto dokumentāli izklaidējošo realitātes šovu Ferma. Vai Latvijā ir vajadzīgi televīzijas šovi un vai to līmenis pēdējos gados ir audzis – to centās noskaidrot portāls Diena.lv, šajā jautājumā vaicājot viedokli režisorei Ditai Torsterei, režisoram Arvīdam Babrim, mūziķiem Kristapam Krievkalnam un Gundaram Lintiņam.Režisore Dita Torstere norāda - jebkura veida izklaide cilvēkam ir vajadzīga. „Ja ikdienā ir tikai māja – darbs, darbs – māja, tad katra izklaide ir vērtīga. Turklāt, ja nevar atļauties aiziet uz teātri vai operu, tad televīzijas šovi kaut nelielā mērā kompensē cilvēka vajadzību pēc kultūras un izklaides,” uzskata D. Torstere, uzsverot, ka šovs – tā arī ir māksla. Viņa atzīst, ka Latvijā šovi ir tādi, kādus tos varam atļauties. „Protams, gribētos labāku tehnisko aprīkojumu, lielāku radošo komandu, bet tik un tā uzskatu, ka kopumā šovu kvalitāte Latvijā ir ļoti pieņemamā līmenī.”Runājot par šovu noliedzējiem un skeptiķiem, D. Torstere uzsver: „Joprojām varu teikt to pašu, ko pirms pieciem un desmit gadiem – televizors ir brīnišķīga lieta, jo tam ir pults. Ja kādam nepatīk televīzijas šovi, viņi jebkurā brīdī var pārslēgt citu programmu. Turklāt - ja reiz cilvēks pārliecināti saka, ka šovs ir slikts, tātad viņš zina, par ko viņš runā, tātad skatās vai ir redzējis šovu. Tiem, kuri neskatās šovus, tiem taču arī nav viedokļa šajā jautājumā.”Televīzijas režisors Arvīds Babris skaidro: „Ar „šoviem” Latvijā, salīdzinot ar to, ko var redzēt citu valstu televīzijas kanālos, ir interesanti, savdabīgi. Ja ar līmeņa paaugstināšanu parasti saprot raidījuma realizācijas uzlabojumus - pasaules tendencēm un tehnikas attīstības iespēju piedāvātajām iespējām, piemēram,  jaunām, žilbinošām videografikām un studiju iekārtojumiem, jauniem, neredzētiem uzņemšanas paņēmieniem, jauniem interaktivitātes risinājumiem - tad Latvijā tam nereti ir sekundāra, skatītāja intereses un uzmanības piesaistīšanai neizšķiroša loma. Tas gan attiecas uz Latvijas televīziju līmeni kopumā. Varam paskatīties un salīdzināt, kā savus koncertus un citas tiešraides - Eirovīziju, 20 neatkarības gadu pasākumu, Eiropas čempionātu daiļslidošanā, pasaules posmi slēpošanā - realizē padomijas laiku bēdu brāļi - kaimiņi igauņi...”A. Babris norāda: „Ieguldījumi tieši uzņemšanas līmeņa paaugstināšanai gan atsevišķos projektos, gan kopumā ir skopi, tāpēc lielās līnijās „līmenis” ir Eiropas 90. gadu līmenī. Un līdz ar to skatītāju neizlutinātā (vai bezcerībai nolemtā) gaume vairāk „atdodas” saturam. Un tur noteicošais ir nozīmīgums (reāls vai šķietams), sirsnība, intonācija, darbības spraigums, jā, arī zināms patriotisms, kā arī reizēm „dzeltenīgums” un skandalozitāte.”Mūziķis Kristaps Krievkalns atzīst, ka šovi ir veiksmīga televīziju satura opcija. „Neesmu gan lasījis nekādus pētījumus, tomēr nojaušu, ka cilvēkiem pēc garas darba nedēļas un savām ikdienas problēmām pēc iespējas mazāk gribas dzirdēt par tādām lietām kā politika, ekonomika. Tāpēc viņš labprāt svētdienas vakarā skatās šovu - tas ir viegli un neprasa lielu smadzeņu piepūli. Tāpēc kā izklaides elementam šoviem ir jābūt,” uzsver mūziķis.K. Krievkalns atzīst, ka šovu veidošanas kontekstā pastāv vispārējs ideju trūkums. „Tagad, veidojot TV3 šovu, mēģinām atrast kaut ko jaunu, nebijušu, bet jāatzīst – tas ir patiešām grūti. Tiesa, noteikt to, kas ir oriģināls un kas ir špikots, arī viennozīmīgi nevar, jo, kaut ko nedaudz mainot, var iegūt jaunu, nebijušu produktu,” skaidro K. Krievkalns.Mūziķis uzskata, ka Latvijā trūkst raidījumu, projektu un šovu jauniešiem vecumā no 15 līdz 25 gadiem. Mūziķis atzīst, ka daudzas idejas Latvijā nemaz nevar realizēt, jo to vienkārši nevar atļauties. „Latvijā ir mazs tirgus. Mūsu pašu ir ļoti maz, tāpēc grūti nāk ne tikai jaunas idejas, bet arī nebijušas, neredzētas sejas,” secina K. Krievkalns, piebilstot, ka kopumā vidējais šovu līmenis Latvijā ir labs. „Ņemot vērā, ka mums nav zīmīga muzikālā un šovu vēsture, kāda tā ir Amerikas Savienotajās Valstīs vai Lielbritānijā, tad varam būt apmierināti, ka, lai arī iepaliekam no pasaules līmeņa šoviem, tomēr itin veikli dzenamies tiem pakaļ.”Viens no profesionālākajiem un pieprasītākajiem bundziniekiem Latvijā Gundars Lintiņš uzsver, ka Latvijas šovus nevar un nevajag salīdzināt ar pasaules mēroga šoviem, kur budžets ir iespaidīgs. Viņš norāda, ka gan izpildījuma, gan kvalitātes ziņā līdzīgi šovi ir Latvijā un Lietuvā.„Man pašam šķiet, ka vērtīgi un vajadzīgi ir jauniešu talantu šovi, kāds, piemēram, bija Latvijas Talants, ko translēja Latvijas Televīzija. Šāda veida konkursi ir jauniešu iespēja sevi mākslinieciski realizēt. Gribētu arī, lai instrumentālistiem būtu šādi talantu šovi, jo patlaban pārsvarā ir dziedāšanas projekti. Jaunajiem bundziniekiem retās iespējas sevi parādīt ir tādos pasākumos kā Saulkrastu Jazz un Rīgas ritmi,” stāsta mūziķis.  G. Lintiņš atzīst, ka vienmēr būs šovu atbalstītāji un noliedzēji. „Tie, kuri šovus noliedz kā tādus, tie lai skatās, kas viņiem tīk! Tik un tā ir un būs liela daļa publikas, kas skatīsies, sekos līdzi un atbalstīs šovus. Man personiski šovi netraucē,” atzīst mūziķis.