Bērniem patīk — liecina viņu tiešā un aktīvā reakcija, līdzdzīvojot koka puisēna Pinokio piedzīvojumu un izziņas ceļojumam leļļu un cilvēku pasaulē. Ar to varbūt pietiktu, ja vien tik skaļi nebūtu solīts teātra produkts, kas trāpīs visai ģimenei. Pārmantojamība sākumā šķiet vienkārša un loģiska: kas mazajiem ir itāļu rakstnieka Karlo Kollodi stāsta titulvaronis Pinokio (kaut nav manīts, ka šodien būtu īpaši populārs), tas viņu vecākiem — Buratīno no padomjlaikos iemīļotās sižeta adaptācijas krievu rakstnieka Alekseja Tolstoja grāmatā Zelta atslēdziņa. Tas mudina noskaidrot: vai trāpīts? Kam trāpīts? Un kā?
Paslēpes ar identitāti
Bērnu opera ir žanrs, kas uzliek īpašu atbildību, jo tās būs atmiņas visam mūžam. No pirmajiem iespaidiem Operā būs atkarīgs, vai augošajā cilvēkbērnā modīsies interese un mīlestība pret muzikālo teātri. Manai paaudzei savulaik paveicās, pateicoties Arvīda Žilinska dziesminieka talantam, Jāņa Zābera balsij un iespaidīgajam Stikla kalnam pasaku operā Zelta zirgs…
Jānis Lūsēns ir viens no dažiem šodienas latviešu komponistiem, kam pa spēkam radīt izteiksmīgas, plašas melodijas, grodus tēlu muzikālos raksturojumus un mūzikas caurviju dramaturģiju, kuras trumpji ir zīmīgi vadmotīvi un iztēli rosinoša instrumentācija, ko orķestra skanējumā prot izcelt diriģents Mārtiņš Ozoliņš. Jaunās operas bagātība ir trīs emocionāli saviļņojoši melodiskie hiti: Meistara dziedātā radīšanas dziesma, Pinokio vientuļais monologs zem zvaigžņotās debess, bruņurupucienes Tortillas dziesma. Veiksme ir arī kodolīgi, spilgti vadmotīvi, kuri caurviju attīstībā iegūst nokrāsu dažādību. Atmiņā pamatīgi aizķeras muzikāli atpazīstamā, bet saturā atšķirīgā operas dažādo varoņu dzīvesziņa: Tā ir dzīves ābece! Bērni, dīdoties garderobes rindā, nebeidz atkārtot īso, pašapzinīgo galvenā varoņa motīvu: Pino–kio, kas būvēts labākajās I.Stravinska baleta Petruška vai N.Rimska Korsakova operas Zelta gailītis tradīcijās. Krievu pasaku operu klasiķis stāvējis kūmās Leļļu operai arī fantastiskās pasaules tvērumam palielinātajā skaņkārtā…
Tomēr padomiskais kolorīts a la Dunajevska stilā līdz ar citām postmodernajām stilizācijām (tirdzinieku samba, Tortillas piedziedājuma intonatīvi harmoniskā līdzība Z.Liepiņa melodrāmu plašajiem dziedājumiem, kas savukārt smelti Endrū Loida Vebera mūziklos) paslēpis ausīm pašu Jāni Lūsēnu. Komponists šoreiz vairāk izpaudies kā izcils stilizētājs, caurviju muzikālās dramaturģijas veidotājs un spožs instrumentācijas meistars. Orķestra krāsas zīmē gan tēlus (angļu rags piesaka Pinokio, akordeons — Meistaru, basklarnetes — groteski ļaunos personāžus), gan vidi un darbību (vētra, tirgus kņada, Pinokio cīņa ar laupītājiem u.c.). Tomēr mulsina paslēpes, kuras ar mums spēlē galvenā varoņa duālā identitāte: itāļu lellēns Pinokio apmaldās pasaulē, kuras nostalģiski slāviskais skanējums un padomjgadu iemīļoto leļļu sabiedrība tā vien mudina no sirds, ar aizkustinājuma asarām acīs saukt: Buratīno!
Pasaka vai reālisms?
Bet lai nu paliek. Organisks Pinokio ir Gunārs Kalniņš, kurš ar gospeļu un popdziedoņa pieredzi artistiski kompensē pat nežēlīgās tenora virsotnes. Pinokio "augšas" ir klupšanas akmens arī Cosmos tenoram Jurim Lisenko. Vai tās tiešām bija tik nepieciešamas, zinot, kas atveidos lomu?
Gan vokālā, gan plastiskā sievišķībā starojoša Lūcija ir Aira Rūrāne. Sirsnībā silda ik nianse un ir saklausāms ik vārds — operā tā nudien negadās bieži! Vien žēl, ka jaunieviestajam tēlam, potenciālajai Pinokio māmiņai libretā tā arī nav atvēlēta aina, kurā beidzot satikties ar dēlu. Leļļu Meistaram labāk piedien Kārļa Saržanta balss spēks un līdzenais plašums, viņš arī kustībā plastiskāks par pagaidām skatuviski stūraino Zigfrīdu Muktupāvelu. Izdevušies raksturtēli. Tirāna Karabasa Barabasa tēlā azartiski biedē un smīdina Andris Lapiņš, kura "metāltenoram" ir kur izvērsties padsmitos augsto do un si. Turklāt viņš ir austrumnieciski lokans kā zutis! Lunkana lapsa ar medainu balsi ir Ilona Bagele, taču lomai piestāv arī Baibas Berķes graciozais vieglums. I.Bageles sulīgā balss ir arī labākā izvēle bruņurupucienes Tortillas vienīgajam, toties emocionāli piesātinātajam dziedājumam. Evita Raituma vērtusies piemīlīgā kaķenītē, Jura Ādamsona izpildījumā ar šarmantu pieklājību izceļas pūdelis Artemons, Ingas Šļubovskas Malvīne valdzina ar soprāna gaišo dzidrumu. Nepārspēta ir Runča laupītāja — Jāņa Apeiņa "klibošana lidojumā", ekspresīvā ļaunumā ķērc un rosās žurka — Ieva Kepe, iespaidīgā basā dārdina gan Krišjāņa Norveļa, gan Romāna Poļisadova Dūņu vecis. Viesturam Jansonam izdodas parodija par tenoru — mīlētāju, cietēju. Skumjā Pjero lomiņā nevainojami debitē arī LNO kora tenors Ansis Tālbergs.
Debiju režijā Elita Bukovska balstījusi savā horeogrāfes un kustību režisores pieredzē, izstrādājot katram tēlam raksturīgu plastiku no Pinokio u.c. leļļu kokainības līdz tirgussievu sambai ar lielajām iepirkumu tašām. Asprātīgs paņēmiens ir Karabasa–Barabasa, Malvīnes, Pinokio dubultnieki samazinājumā — bērnu izpildījumā. Raiti rit izrādes temporitms, īsti vietā ir cirka mākslas integrēšana un Kristīnes Jurjānes košie leļļu kostīmi.
Tomēr vēstījums ir shematisks: pēc krāpšanas un pakaļdzīšanās ainiņām
nekļūst skaidrs, kāpēc Pinokio spēj atslēgt burvju durtiņas. Scenogrāfe
Katrīna Neiburga sumināma par trim brīnišķīgām ainām: zemūdens
valstību, pasakaino leļļu teātri un Rīgas Centrāltirgus
skatu. Cita lieta, ka pēdējais mulsina, izsitot ārā no romantiskās
pasakas vides: bāc!, piezemējamies groteskā mūsdienu reālismā, kur
pārdodas "Latvijas veļi" un "nocenoti preči"! Mērķēts pasakā, trāpīts
aktuālā sociālā karikatūrā, kāda jau gana redzēta citos iestudējumos
LNO. Tomēr neaizmirsīsim: bērniem patīk!