Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Triumfs un klepus

Maestro Andris Nelsons un orķestris Concertgebouw izsauc sajūsmu Parīzes klausītājos.

Piektdien, 14. oktobrī, Parīzes filharmonijā diriģents Andris Nelsons kopā ar Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri piedāvāja Riharda Vāgnera un Riharda Štrausa simfoniskās mūzikas izlasi. Koncerta pirmā daļa tika atvēlēta Vāgneram – sākumā skanēja operas Loengrīns prelūdija. Jau ar pirmajām vijoļu augstā diapazona skaņām Andris Nelsons ieveda citā – nereālā, neaprakstāmi skaistā un trauslā – skaņu pasaulē, kas, pakāpeniski ieskanoties pūšaminstrumentiem, kļuva aizvien krāsaināka, taču nezaudēja savu absolūto mieru un apgarotību. Orķestra skanējums bija tik vienots, ka vēl saliedētāku to grūti iedomāties, diriģenta interpretācija – pilnībā apzināta un dabiska. Ar skaidru mērķi tika sasniegta kulminācija, kurā metāla pūšaminstrumentu korāļveida fakturālajā izkārtojumā skanošais materiāls Parīzes filharmonijas lieliskajā akustikā izskanēja ar vērienu un plašumu – šķiet, bija fiziski sajūtams, kā šīs skaņas aptvēra visu zāli. Pēc tam skanēja fragmenti no Parsifāla – prelūdija un Lielās Piektdienas simfoniskā aina. Lai kā vēlējos pievērsties mūzikai, bija iemesls, kāpēc to nespēju. Neliela atkāpe. Vai jums kādreiz ir šķitis, ka Latvijas publika ir nepieklājīga un pārāk aizmāršīga? Ja tā, aizbrauciet uz Parīzi, un jūsu viedoklis mainīsies. Pēc triju operas izrāžu un šī koncerta apmeklēšanas Francijas galvaspilsētā mūsu publika man šķiet lieliska. Kāpēc? Neizslēgtu tālruņu skaņas pat nebūtu tas trakākais, jo Parīzē klepo. Nevis ieklepojas, bet klepo gandrīz visu laiku. Zāles ir lielas, un klepotāju īpatsvars arī liels. Fantastiska akustika ir ne tikai uz skatuves, bet arī publikas sektoros. Nepārspīlēšu, sakot, ka Andra Nelsona koncertā neaizritēja ne minūte, kad kāds neieklepotos. Parsifāla fragmentu laikā kāds "uzstājās" tā, ka radās šaubas, vai nevajadzētu meklēt medicīnisko palīdzību. Šādā situācijā jutos, kā sagaidījusi ilgi plānoto braucienu ar jaunu Ferrari, bet, kad izbraucu uz ielas, priekšā ir lēns Žigulis, kuru nevar apdzīt. Īsi sakot – viss prieks izbojāts. Varbūt tam par iemeslu rudens laikapstākļi, bet, pirms kāda laika esot Vīnē, neatceros ko tādu piedzīvojusi. Esmu droša, ka Austrijā un Latvijā nekas tāds nebūtu iespējams, tātad varbūt pie vainas tomēr parīzieši un viņu attieksme pret to, kas notiek uz skatuves.

Otrajā daļā skanēja Riharda Štrausa simfoniskās poēmas Nāve un apskaidrība un Tila Pūcesspieģeļa draiskie nedarbi, no kurām pirmā izcēlās ar lieliskiem solo – flautas, obojas un klarnetes koncertmeistaru spēle bija visaugstākajā līmenī. Andris Nelsons, būdams īpaši emocionāls maestro, diriģē ne tikai ar rokām, bet arī acu skatu, seju un visu ķermeni, uzrunājot katru mūziķi individuāli, veltot viņam visu savu uzmanību. Sīka, taču ārkārtīgi nozīmīga nianse mainīja orķestra skanējumu – akordu noņemšana vai kāda instrumenta soloposma izskaņa no diriģenta puses netiek vienkārši "noņemta" pēc tipiskajiem diriģēšanas principiem, bet skaņa tiek izgaisināta tā, ka tās izzušanas brīdis nav noķerams un uztverams – vienā mirklī tikai saproti, ka tās vairs nav. Tik niansētu skanējumu un nepārtrauktas procesualitātes pilnu interpretāciju sen nebija nācies dzirdēt, tāpēc, skaņdarbam izskanot, jo īpaši svarīgas bija tās dažas pilnīgā klusuma sekundes, kuras pēc šāda atskaņojuma noklausīšanās nepieciešams izbaudīt. Taču parīzieši klepoja un maģisks klusums šajā vakarā nebija iespējams. Sēžot virs orķestra pretī diriģentam, žēli noraudzījos, kā acumirklī pārmainījās Andra Nelsona sejas izteiksme, kad, viņa rokām vēl esot paceltām un pašam esot Štrausa radītajā apskaidrībā, brīnumaino mirkli izjauca neiederīgais, cilvēka radītais troksnis.

Tila Pūcesspieģeļa draiskie nedarbi bija kā enerģiska un vitāla rotaļa starp Andri Nelsonu un orķestri – te viņš uzsmaidīja kādam mūziķim, te pēc kāda solo kopā ar smaidu veltīja arī paceltu īkšķi. Arī šajā skaņdarbā orķestris kāri tvēra katru sīkāko diriģenta rādīto niansi, un tas radīja neaizmirstamu baudījumu, kas pēc nerimstošajām ovācijām tika papildināts ar Loengrīna trešā cēliena ievadu teju neiespējami žilbinošā tempā. Andris Nelsons, lidojot visaugstākajā mākslinieciskajā trajektorijā, piedzīvoja triumfu, taču, šķiet, neko citu viņš nemaz nebija gaidījis.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja