Grupas The Cure mūzika ir vesels laikmets. Mākslinieki spēlē kopš 1978. gada, kad sāka kā postpankroka trio. Sastāvs, īpaši agrīnajos gados, vairākkārt mainījies – vienīgais nemainīgais dalībnieks ir Roberts Smits, kura augstais vokāls ir unikāls un neatkārtojams ar tam mūžam cauri skanošo aizvainojumu uz visu pasauli, kas liek saausīties katram, lai paliktu pie The Cure ilgāk vai nekavējoties dotos tālāk, saprotot, ka ar tādu žēlu ņaudēšanu sadzīvot nespēj. Nu jau arī tas vokāls vairs tik grūtsirdīgs nešķiet, jo sen ir pierasts, ka arī tādā balsī cilvēks var dziedāt, turklāt ilgi, kaut atdarināt Robertu Smitu nevienam nav izdevies un The Cure dziesmu kaverversijas ļoti reti ir bijušas veiksmīgas.
Jā, vēl grupai ir arī daudzas patiešām jautras un dejojamas dziesmas (klausījumu rekordiste ir Friday I’m In Love), no kurām liela daļa tekstos nebūt nestāsta priecīgus sižetus. Pēc grupas darbības pauzes un Roberta Smita pievienošanās Siouxsie and the Banshees kā ģitāristam The Cure mūzikā īso dziesmu vietā sāka parādīties garas un atmosfēriskas drūmas kompozīcijas, gandrīz kā simfonijas ar sintezatoriem un basģitāras partijām priekšplānā – tas padarīja māksliniekus par gotiskā roka ikonām, kaut viņi paši to nekad nav atzinuši. Viņi apgalvo, ka vienkārši spēlē savu The Cure mūziku. Vai šīs zāles (the cure) kādu ārstē vai ne un no kā, tas jau ir cits, vēl neatbildēts jautājums.
Pēc pornogrāfijas
Ceturto albumu Pornography (1982) daudzi joprojām uzskata par The Cure augstāko sasniegumu, kas tapa visai saspringti, grupas dalībniekiem citam citu sākot gandrīz ienīst (basists Saimons Gelaps uz laiku pameta The Cure). 1989. gadā līdzās tam kā kārtējais šedevrs nostabilizējās Disintegration, un paši mūziķi vēlāk kā trešo piekabināja tiem abiem klāt Bloodflowers (2000), lai dotos savā triloģijas turnejā, ļoti garos koncertos spēlējot visus trīs albumus. Tika izveidota koncertfilma Trilogy (2002).
Klausītājiem, kuri vēlas gūt pirmo priekšstatu par The Cure, ieteicams noklausīties The Head on the Door (1985), kas pirmais nonāca arī manās rokās, padarot mani par The Cure atkarīgo nu jau gandrīz četru gadu desmitu garumā. Tas vainagojies arī ar šķirkļa rakstīšanu Nacionālajai enciklopēdijai. Nākamais ieraksts Kiss Me, Kiss Me, Kiss Me (1987) jau bija The Cure trieciendeva dubultalbuma veidā, ko spēj izturēt tikai jau inficētie.
Grupa pati vairākkārt izplatījusi baumas par savu izjukšanu, bet nu jau visiem ir skaidrs, ka tas, visticamāk, nenotiks, kamēr vien mākslinieki spēs uzkāpt uz skatuves. Mēdz runāt par mūziķu sēdēšanu uz veciem lauriem, un The Cure ir tieši tāda grupa, bet ne bez pamata, jo tās daiļrade ir izaudzinājusi nu jau vairākas paaudzes, liekot klausītājiem paskatīties uz mūziku un tās nozīmi cilvēku dzīvē citādi, paceļot to pašas svarīgākās lietas statusā. Šajā gadu tūkstotī ir iznākuši tikai divi albumi – The Cure (2004) un 4:13 Dream (2008) –, kuros grupa joprojām ir tas pats The Cure, tikai jaunās, nebūt ne sliktās dziesmās, bet publikai pie sirds vairāk iet vecais materiāls, kas pārsvarā tiek spēlēts koncertos. Pirms šīs turnejas izskanējušas ziņas, ka apvienība pēc ilgiem laikiem plāno piedāvāt kaut ko jaunu, bet tas vēl nav noticis, un varbūt kaut kas nedzirdēts pirmoreiz skanēs šajos koncertos.
Bažām nav pamata
Grupas, kas darbojas jau vairākas desmitgades, to koncertus vēl nepiedzīvojušo cienītāju vidū mēdz izraisīt tādas kā bažas vai bailes, ka tiks sagrautas gadu desmitiem būvētās mūziķu pielūgšanas celtnes, savu acu priekšā beidzot ieraugot elkus, kuri, paguruši no garo turneju nastas, kārtējo vakaru spēlē vecās dziesmas bez jebkāda prieka. To var sajust, pat ja atrodies tālu un ieskatīties tieši viņu sejās nevari, jo tuvplānu ekrānos jau arī iespējams noķert un rādīt tādus rakursus, kuros kaut ko nolasīt pagrūti. Tā reizēm patiešām notiek, bet The Cure joprojām spēlē koncertus, kas nesagādā vilšanos. Par to nācies pārliecināties nu jau gandrīz desmit koncertos, ko esmu apmeklējis Prāgā un Lodzā vēl 90. gados, kad uz šiem koncertiem brauca veseli autobusi ar faniem no Latvijas, vēlāk arī Berlīnē, vairākos festivālos Ungārijā, Vācijā, Dānijā, Beļģijā un Polijā, kur mūziķi spēlējuši ļoti garas programmas gan ar hitiem, gan tikai kaislīgākajiem faniem zināmām dziesmām no dažādiem periodiem.
Divas reizes esmu redzējis The Cure Londonā. Vienā no koncertiem apvienība pilnā apjomā nospēlēja pirmos trīs albumus Three Imaginary Boys (1979), Seventeen Seconds (1980) un Faith (1981) ar pārtraukumiem atelpai un pēc trešās pauzes – vēl kādu stundu ar hitiem. Roberts Smits uz skatuves ir tikpat kā nekustīgs un arī pēc izskata jau gadu desmitiem nemainās: mēs vienmēr redzam to pastāvīgi bālo nopūderēto seju ar melni krāsotām acīm un sarkanām lūpām zem putna ligzdai līdzīgās frizūras, kas tikpat labi varētu izrādīties arī parūka, ko pirms koncertfilmā dokumentētā 1987. gada koncerta The Cure in Orange kāds no grupas biedriem viņam norauj, un tur uz skatuves Smits dodas ar īsu ezīti kā pavisam agrīnajos gados.
Solista balss nemainās, savukārt otrs "mūžīgais" dalībnieks – basists Saimons Gelaps – joņo pa skatuvi un uzkurina publiku. Kopš mūs pametis Deivids Bovijs, kura favorītu vidū bija arī The Cure, grupas pamatsastāvā ir arī viņa ilggadējais ģitārists Rīvss Geibrelss, savukārt taustiņinstrumentālists Rodžers O’Donels grupā ar pārtraukumiem ir kopš astoņdesmitajiem. Bundzinieks Džeisons Kūpers īstens The Cure dalībnieks ir kopš 1995. gada. Tātad viss autentiski un bez aizstājējiem, kuri pievienojas tikai koncertos. Vēl viens iemesls noteikti aiziet uz koncertu – tieši Rīgā, līdzīgi kā pirms vairākiem gadiem cita svarīga grupa Nine Inch Nails, The Cure sāks savu Eiropas turneju, tātad mūziķi būs spēka pilni un vēl nenoguruši. Varbūt pat pēc atvaļinājuma pieļaus kādu "lažiņu" un mēs būsim šī ekskluzīvā notikuma laimīgie liecinieki?
The Cure
Arēnā Rīga 6.X plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 50,20–100,20