Tviteropera ved uz mājām

Rīgā skanēs Daugavpilī dzimušā jaunā amerikāņu komponista Eižena Birmana kantāte Nostra culpa, kas risina diskusiju par finanšu krīzi un lielvalstu augstprātīgo attieksmi pret mazajām valstīm

Par tviteroperu dēvētā divdaļīgā kantāte Nostra culpa/ Mūsu vaina, kuras autors ir Daugavpilī dzimušais jaunais amerikāņu komponists, patlaban doktorantūrā Igaunijā un Oksfordas Universitātē studējošais Eižens Birmans, pavasarī satricināja Igaunijas publiku un ieintriģēja ne tikai jaunās mūzikas vērtētājus, bet arī pasaules plašsaziņas līdzekļus, to vidū BBC un CNN. Radusies kā divu viedokļa līderu – amerikāņu ekonomista Pola Krugmena un Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa – sadursme mikroblogošanas vietnē Twitter, opera risina diskusiju par finanšu krīzi un lielvalstu augstprātīgo attieksmi pret mazajām valstīm.

Krīzes teorijas līderis Pols Krugmens ir plaši pazīstams kā ass Baltijas valstu taupības politikas kritiķis, viņš kritizē arī Latvijas "veiksmes stāstu". Eižena Birmana Nostra culpa nav tikai par Igauniju, tā attiecas uz visām Baltijas valstīm. Tviteroperas Nostra culpa pirmatskaņojumu Latvijā līdzās četriem citiem laikmetīgās mūzikas darbiem piedāvā kamerorķestris Sinfonietta Rīga, diriģents Normunds Šnē un solistes – igauņu mecosoprāns Irisa Oja un mūsu čelliste Guna Āboltiņa. Koncerts notiks sadarbībā ar festivālu Arēna starptautiskā projektā New Music, New Audiences (Jauna mūzika, jauni klausītāji), kas aicina klausīties mūziku līdz šim neierastā vietā – Pārdaugavā Dizaina fabrikā D. FAB.

Daugavpilī dzimušais komponists Eižens Birmans kopš bērnības dzīvo ASV, viņš ir studējis Itālijā (Kidži Mūzikas akadēmijā Sjēnā) un Vācijā (Berlīnē). Būdams Fulbraita stipendiāts, viņš pērn ieradās Igaunijā, lai studētu kompozīciju Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā. Vienlaikus Oksfordas Universitātes doktorantūrā top viņa pētījums par Igaunijas mūzikas izolāciju agrāk (padomju laikā) un izplatību pašlaik. Līdzšinējie panākumi ļauj Eiženu Birmanu dēvēt par vienu no veiksmīgākajiem jaunajiem komponistiem. "Kad komponēju Nostra culpa, viens no maniem galvenajiem uzdevumiem bija sacerēt šodienas mūziku un sasniegt klausītāju jaunā, revolucionārā veidā," viņš izsakās par gaidāmo koncertu Rīgā.

Komponists ar ekonomista diplomu

"Šajā stāstā interesantākais ir tas, ka reāla, īsta dialoga, kurā strīdētos Krugmens un Ilvess, vispār nav bijis. Viss sākās ar Krugmena blogu, kuram Ilvess atsaucās ar atbildi tviterī. Taču reālas aktīvas diskusijas nebija. Tā izvērsās pēc tam sabiedrībā, kad tika analizēts, kuram ir taisnība," atzīstas Eižens Birmans. Viņa tviteroperas mūzikas valstībā dialogs notiek reāli un ir uzticēts dziedātājai. "Mums ar kantātes libretistu Skotu Dīlu Ilvess un Krugmens reprezentē divas idejas, diskusijas pretējās puses, taču galvenie varoņi manā skatījumā ir vienkāršie cilvēki, kuri dzīvo krīzes gados, strādājot divtik smagi, lai uzturētu ģimeni," saka komponists.

Viņš stāsta, ka ekonomiskās krīzes skarto ļaužu pieredze viņu iedvesmojusi ļoti personiski. "Tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vispār izvēlējos veltīt savu dzīvi mūzikai, nevis nodarboties ar kaut ko citu," atklāj Eižens, kurš pirms tam Kolumbijas Universitātē ASV ieguvis bakalaura grādu ekonomikā.

"Tas, ka esmu mūziķis, ir ekonomiskās un finanšu krīzes rezultāts, jo, dzīvojot Ņujorkā, pieredzēju brīžus, kad zaudēju jelkādu iedvesmu un sapratni par to, kāda jēga vispār ir rakstīt mūziku. Es patiešām nespēju atbildēt uz šo jautājumu, kamēr nebiju atgriezies atpakaļ Baltijā," uzsver komponists, kuru pērn rudenī Rīgā sastapu pēc neliela viņa opusa pirmatskaņojuma Latvijas Radio kora koncertā Sv. Jāņa baznīcā. "Kā komponists ASV es sajutos neveselīgā vidē. Nejutu nekādu komponistu sadraudzības brālību, dombiedrību, bet gan tikai lielu neuzticēšanos konkurentu attiecībās. Iespējams, tā ir visur, vai arī patiesībā nemaz nav tik slikti, kā biju iedomājies. Džuljarda skola Ņujorkā man deva daudz brīnišķīgu iespēju. Tomēr man patiešām bija grūti atrast motivāciju komponēšanai, mākslas dziļāko jēgu. Varbūt vaina meklējama nedomāšanā par tiem, kuriem rakstām, ar kuriem savā mūzikā komunicējam? Rakstām, lai paspētu norunātajā termiņā, izpildītu pasūtījumu vai apliecinātu, cik gudri esam. Taču komponists, manuprāt, var būt arī cilvēks, kurš atrod jaunas idejas, jaunus klausītājus un pārliecina cilvēkus klausīties, pildīt sabiedrisku lomu. Pretējā gadījumā – kurš to darīs?"

Dzīves aktualitātēs ir labi stāsti

Tad tāpēc viņš meties iekšā karstā sociālā aktualitātē? "Domāju, ka nav iespējams un, manuprāt, nav labākā gaume būvēt karjeru, rakstot tikai sabiedriski aktuālu mūziku. Patiesībā pasaulē notiek ļoti daudz interesanta. Varbūt tas palīdz radīt mūziku, kura skar klausītājus." Tomēr Eižens Birmans nevēlas kļūt par typecast – puisi, kurš raksta politiskos skaņdarbus. "Es nevēlos sniegt personiskus politiskos paziņojumus. Es tikai domāju, ka šodienas dzīves aktualitātē ir labi stāsti. Kādēļ gan jau simto reizi ķerties pie Emīlijas Dikinsones darbiem, ja var pievērsties Irānas revolūcijas tvītiem?" Tiesa gan, nemiernieku tvīti lai paliekot kādam citam. "Ja es pats neesmu saistīts ar notikumu, būtu grūti par to uzrakstīt uzrunājošu, komunikatīvu skaņdarbu," piebilst komponists.

Krīzes laikā Latvija cieta visvairāk, taču Eižens Birmans uzskata, ka tieši tāpēc mūsu valsts visilgāk piedzīvos uzplaukumu. Viņš tikai ironizē par Rietumu lielvalstu ekspertu aplam augstprātīgo attieksmi pret austrumeiropiešiem kā nesaprātīgiem tumsoņām, kam jāmāca taupīt. "Mums taupība bija uzspiesta piecdesmit gadu! Man bija tikai seši gadi, kad mūsu ģimene pārcēlās uz ASV, taču es atceros, kā kopā ar mammu četru gadu vecumā ilgi stāvēju veikalā rindā. Atceros, ka mammai par angļu valodas privātstundām maksāja ar pienu. Tagad Rietumi mums mācīs, kā taupīt?!"

Eižens par to visu domājis daudz, jo tieši Latvijā – nevis Amerikā vai Anglijā – jūtas mājās. Ar nožēlu viņš atzīstas, ka neprot latviešu valodu (ģimenē runā angliski un krieviski), taču ar īpašu mīlestību atceras ģimenes braucienus uz Jūrmalu un Rēzeknes tirgu, kā arī vasaras, kas pavadītas vecvecāku mājiņā Latgales laukos, ar tualeti – koka sirsniņmājiņu – ārā. "Pie ērtībām pieradušajiem amerikāņiem tā liktos elle, šausmas, taču patiesībā tas ir pavisam citādi. Te ir māju sajūta."