Vai Londonas Karaliskā opera ir sākusi taupīt līdzekļus un vairs nepiedāvā klausītājiem greznas programmiņas glancētos vākos? Kāpēc šoreiz ir izvēlēts citāds – matēts, pelēcīgs – papīrs? Tāpēc, ka tāda ir Antonīna Dvoržāka Nāras jauniestudējuma koncepcija, kuras atslēgvārdi ir klimata krīze, ilgtspēja, ekoloģija, vides aizsardzība, feminisms un empātija. Čehu klasiķa devītā un populārākā opera, kas tika pirmatskaņota Prāgā 1901. gadā, ļauj reflektēt par aktuālo cilvēces un dabas konfliktu. Ar Nāras iestudējumu uz Londonas Karaliskās jeb Koventgārdena operas galvenās skatuves debitē režisoru tandēms Anna Jī un Natālija Abrahami (viņa jau piecpadsmit gadu savas daiļrades priekšplānā izvirza klimata jautājumus un atbilstošus darbības principus).
Ētika pāri visam
Nāras pirmizrāde notika 21. februārī, opera Londonā skanēs līdz 7. martam. Iestudējuma sagatavošanas procesu režisores aplūkoja caur ilgtspējības prizmu. Izrādes programma drukāta uz simtprocentīgi pārstrādāta papīra, tajā ir izmantotas augu izcelsmes tintes un hermētiķis uz ūdens bāzes. Dekorācijas izgatavotas no materiāliem, kas bija palikuši pāri no iepriekšējām Koventgārdena operas izrādēm. Viena no jaunās interpretācijas pamattēmām ir ūdens piesārņojums. Režisore Natālija Abrahami atgādina: Dvoržāka nāra nav gluži Hansa Kristiana Andersena pasakas nāriņa – viņa ir ūdens nimfa, ūdens gars. "Viņa pati ir ūdens, un nārai ir bijis brīnišķīgs pārdzīvojums – princis peld viņas ūdeņos, pat nenojaušot, kas viņa ir," piebilst Natālija Abrahami.
Burve, kas pārvērš nāru no ūdens nimfas par cilvēku, šajā izrādē ir uzņēmīga mediķe mistiķe. Viņa lietišķi nogriež nāras asti un spuras, kas izskatās pēc jūras velšu pusfabrikāta, un izmanto tās kā kurināmo savai eļļas lampai. Nārai uz muguras paliek šausminoša rēta, kas pārbiedē pat viņas mīļoto. Ūdens garu valstības piesārņojumu ir izraisījusi prinča pils būvniecība: princim ļoti patīk ezers, un viņš nolemj apmesties uz dzīvi tā tuvumā. Trešajā cēlienā ezers ir iznīcināts. Iestudējuma radošā grupa uzsver – ekoloģiskā problemātika Nārai netiek uzspiesta no ārpuses, bet gan izdibināta no paša Dvoržāka opusa, to pierāda arī nāras tēva dziedājuma teksts. "Nāra ir Dvoržāka oda dabai. Viņš bija tik cieši saistīts ar dabas pasauli un tik ļoti to mīlēja, ka šķiet – opera komponēta no nāras skatpunkta. Šajā darbā mēs patiešām varam sajust nāras un viņas tēva perspektīvu, un tā nav cilvēka perspektīva," saka Natālija Abrahami.
Izrādes autores precizē: lai radītu pilnībā ilgtspējīgu izrādi, viņām būtu nācies ieviest kontroles sistēmu daudz agrāk. Šoreiz tika darīts viss, kas bija viņu iespēju robežās. Uz skatuves netiek velti patērēts ūdens, ezera mirdzuma efekti tiek panākti, izmantojot apgaismojumu un krāsas. Sākotnēji režisores vēlējās uzbūvēt uz skatuves prinča pils vērienīgās stikla kāpnes, taču vēlāk saprata, ka tas ir pretrunā ar viņu pašu izvirzītajiem ekoloģiskās domāšanas principiem – ne stikla, ne polikarbonāta lietojums nav pieļaujams. Kāpnes maketā esot izskatījušās lieliski, bet – ētika pāri visam, tāpēc nekādu kāpņu. "Ja esam izvēlējušās doties šajā virzienā, mums ir jāmaina domāšana un jāvingrina savi radošie muskuļi, lai panāktu iecerēto, ievērojot savus principus," apgalvo režisores.
Emocionālā patiesība
Londonas Nāra var lepoties ne tikai ar koncepciju, bet arī ar muzikālo interpretāciju. Pie diriģenta pults – krievu ebreju izcelsmes maestro Semjons Bičkovs, kurš kopš 70. gadiem dzīvo un strādā Rietumos. Pašlaik viņš ir Čehijas filharmonijas orķestra galvenais diriģents un muzikālais vadītājs, Dvoržāka mūzika viņam ir asinīs. Semjons Bičkovs piedāvā vienu no saviļņojošākajiem partitūras lasījumiem, kādu pašlaik var dzirdēt, – tajā ir gan čehu un slāvu folkloras liriskums un siltums, gan vāgnerisks orķestra skanējuma vēriens. Diriģents aicina klausītājus iemīlēt šo mūziku no jauna, jo nav nekādu šaubu, ka viņš pats to dievina.
Nāru spēlē lietuviešu zvaigzne Asmika Grigorjana. Princi tēlo lieliskais britu tenors Deivids Bats-Filips (vietējā publika un kritika gavilē, savējie talanti ir jāmīl!), burvi – britu mecosoprāns Sāra Konolija, nāras tēvu – krievu baritons Aleksejs Isajevs, kņazi – britu soprāns Emma Bella.
Asmika Grigorjana Koventgārdena operā debitēja 2021. gada rudenī Jenūfas lomā režisora Klausa Gūta psiholoģiski smalkajā izrādē. Mēs varam priecāties par viņas panākumiem, jo nāras partiju – tāpat kā dažas citas savas kroņa lomas, piemēram, Džakomo Pučīni operās Manona Lesko un Triptihs, – Asmika Grigorjana pirmo reizi pirms piecpadsmit gadiem nodziedāja Latvijas Nacionālajā operā. Jau tolaik Rīgā īstenotā vācu režisora Johannesa Gleima koncepcija bija saistīta ar sasāpējušiem vides jautājumiem – zemūdens valstība bija pilna ar atkritumiem un lūžņiem.
Katram operas tēlam Asmika Grigorjana pieiet no teātra puses – viņas uzdevums ir padarīt to ticamu. Asmika ir apveltīta ar apskaužamu radošās brīvības sajūtu, viņas varones ir ļoti individuālas, atšķirīgas no tām, kuras esam redzējuši citu aktrišu izpildījumā. Pašlaik pasaulē viņa ir soprānu topa augšgalā, katra Asmikas parādīšanās ir notikums. Ar nepacietību tiek gaidīta viņas debija Ņujorkas Metropoles operā Čo-Čo-sanas lomā Pučīni Madama Butterfly 2024. gada pavasarī.
Kāds ir Asmikas Grigorjanas noslēpums? Spēja radīt savu magnētisko lauku uz skatuves un atrast emocionālo patiesību katrā lomā. To pierāda arī Nāra Londonā – Dziesma mēnesim Asmikas Grigorjanas interpretācijā nav operas hits, ko gaida daudzi klausītāji, nē, tas ir vēl viens sāpīgs solis tuvāk cilvēka dvēseles iegūšanai, par ko sapņo varone. Sāpes un traģisms ir jūtams viņas skatienā, viņas kustībās, kad otrajā cēlienā nāra tikai vēro notiekošo, nepasakot ne vārda, jo ir zaudējusi spēju runāt. Nārā Asmika Grigorjana nonāk robežstāvokļos, par kuriem dzied: "Neesmu ne sieviete, ne ūdens gars, neesmu ne dzīva, ne mirusi." Viņa iemieso operas vēstījumu – ir tik bīstami censties kļūt par to, kas tu neesi, bet dažreiz ir vērts pamēģināt, kaut gan viss var beigties traģiski. Finālā tiek piedzīvota ne tikai globāli ekoloģiskā, bet arī varoņu personiskā katastrofa, taču dvēsele šķiet attīrīta un Asmikas balss ir cerības stars.
Nāra
Diriģents Semjons Bičkovs, režisores Anna Jī un Natālija Abrahami
Londonas Karaliskajā operā 5., 7. martā
roh.org.uk