Iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā viņš toreiz nenoskatījās, tagad – neklausās apzināti, jo pienācis laiks radīt un izdzīvot pašam savu Kvazimodo tēlu režisores Indras Rogas jauniestudējumā Latvijas Nacionālajā teātrī. Uzveduma komandā ir divas Esmeraldas – Zane Dombrovska un Beāte Zviedre, kā arī divi Kvazimodo – Juris Jope un Daumants Kalniņš, kurš par Zigmara Liepiņa mūzikas emocionālo vilinājumu saka: «Galvenais neizšaut visu pulveri uzreiz – tas ir mans iekšējais uzdevums!»Skaistā zēnība
Daumants studē džeza vokālu un obojas spēli Latvijas Mūzikas akadēmijā, taču viņa pirmsākumi mūzikā saistās ar slaveno Rīgas Doma kora skolas talantu kalvi, kurā rūdījušies arī vokālās grupas Cosmos puiši, Gunārs Kalniņš, aktrise Ieva Pļavniece, abas Esmeraldas – Zane un Beāte –, grupas Framest dalībnieki un daudzi citi. Zēnu kora laiki Daumantam saistās gan ar ikvienam puikam raksturīgām delverībām, ālēšanos, gan disciplīnu un atbildības sajūtu, ko jau no bērna kājas uz visiem laikiem iemācīja būšana šādā kolektīvā un koncerti ārzemēs. Viņš stāsta: «Rīgas Doma kora skola nāca kā komplekts. Direktors Jānis Erenštreits vienkārši kā personība, etalons, viņam vienmēr bija kāds padoms. Diriģents Mārtiņš Klišāns veiksmīgi tika galā ar zēnu kori, un tas droši vien nav vieglākais uzdevums. Vokālās stundas bija pie Anitas Šalhas, un tā ir vēl pavisam cita pasaule.»
Dziedāt Daumantam ir paticis vienmēr, turklāt augstās, dzidrās balss dēļ viņu mēdza dēvēt par lakstīgalu. Kā liecība par šo laiku – soloalbums Klausies, Spulgacīt!/ To Bright Eyes, kuru viņš iedziedājis 11, 12 un 13 gadu vecumā. «Šo ierakstu var izmantot kā unikālu uzskates līdzekli, kā mainās zēna balss, jo nav tā, ka viņš dzied, dzied un tad pēkšņi ir balss lūzums – un viss,» skaidro Daumants. «Sākumā neskan tik tehniski izkopti, pēc tam jau varbūt ir tehniskāk, bet vairs nav tik izteikta dzidruma. Daudz neesmu šo ierakstu klausījies – ir grūti to darīt –, bet nu jau ir pagājis laiks, un varētu paklausīties.» Ja tagad ikdienā piekoptu akadēmiskās mūzikas stilu, daudzas albumā ietvertās dziesmas dziedātu vēl aizvien – īpaši latviešu klasiku, kā arī Luidži Kerubīni un citu komponistu radīto dziedājumu Ave Maria. Ļoti skaists repertuārs bijis.
Aktiera potenciāls
Būdams deviņus gadus vecs, Daumants tika uzaicināts dziedāt Ģēnija lomu Volfganga Amadeja Mocarta Burvju flautas iestudējumā, ko Latvijas Nacionālajā operā iestudējis Viesturs Kairišs. Pēc šīs lomas bija arī Mailss Bendžamina Britena Skrūves pagriezienā un ganiņš Džakomo Pučīni Toskā 2002. gadā, Amors Kristofa Vilibalda Gluka operā Orfejs 2003. gadā, kā arī Oberto Georga Frīdriha Hendeļa Alčīnā 2004. gadā, kad Daumantam jau bija četrpadsmit.
Mūziķis apgalvo, ka atrašanās uz lielās Operas skatuves viņā nav raisījusi iedomību. Bija skaidrs, ka lielie solisti ir tie, kuri izpilda galvenās lomas, un zēnam tikai milzīgs prieks ar viņiem atrasties uz vienas skatuves un kopā strādāt. Daumants uzskata, ka iedomība viņam vispār nepiemītot. Operas laiks devis daudz pozitīvu emociju, arī pieredzi režijas lietās un sadarbībā ar orķestri un diriģentu.
Laiks, kad viņš sāka sevī uztaustīt dziedošā aktiera potenciālu, ar operu īsti nesaistās, jo tur blakus aktieriskajām niansēm galvenā loma tomēr ir kvalitatīvam dziedājumam. Protams, savam zēnu kora dziedātāja paštēlam bija jāpārkāpj pāri jau toreiz. Mīlestība uz muzikālo teātri drīzāk sākusies ar piedalīšanos lielajos mūziklos – Leonarda Bernsteina Vestsaidas stāstā un Kloda Mišela Šēnberga darbā Nožēlojamie, kura pamatā – gluži kā Parīzes Dievmātes katedrālei – ir franču rakstnieka Viktora Igo romāns. «Tas notika tad, kad izgāju cauri visai horeogrāfa Alberta Kivlenieka dresūrai – pozitīvā nozīmē, tik tiešām, jo tas laiks ir atstājis tādu sajūtu, ka īstenībā es varu. Līdz tam – ko, kustēties? Ne es dejotājs, ne kas. Man iepatikās, ka vienā iestudējumā var būt apvienota gan dziedāšana, gan kustība, gan aktierspēle,» atceras Daumants. Pēc abiem lieluzvedumiem viņš ir piedalījies arī citās muzikālajās izrādēs, to vidū – Jāņa Ķirša Klase un Futbols uz podestiem, Vitas Siliņas Puteklīša un Puteklītes Ziemassvētki un koncertiestudējums Cabaret Piccolo, ko režisējis Viktors Runtulis.
Nekādas lišķēšanās
«Krietni sarežģītāks, jā…» Daumants atzīst Kvazimodo lomas pārākumu pār iepriekš spēlētajām. «Kad bija jāsāk domāt par šo tēlu, sāku pamanīt šādus cilvēkus sev apkārt. Viņš ir jautājuma zīme: mīlestība – kurā pasaulē tā valda? Kvazimodo ir iekšēji spēcīgs cilvēks, kas cīnās pret sabiedrību, pret netaisnību. Diemžēl netaisnība valda. Lielākoties.»
Iedziļinoties tēlā, Daumants atskārtis, ka tikai ārišķīgi tas varētu likties mazvērtīgs: «Patiesībā viņš visu ļoti labi zina un saprot. Viņam viss ir taisns – vai nu balts vai melns, vidus nav. Nav tādas lišķēšanās. Ja esmu priecīgs, tad priecīgs, bēdīgs – bēdīgs, nevis – nu, normāli…»
Daudz domājis par Kvazimodo kā cilvēka dzīves ritmu, plūdumu, nu Daumants teic, ka rezultātā pie kaut kā ir nonācis. Diezgan liels izaicinājums šajā izrādē esot apvienot kustību un dziedāšanu, jo Kvazimodo tēls pieprasa nedabisku fizisko darbību: «Nevienā brīdī neesmu paštēls.»
Pērnvasar koncertos Daumants dziedājis solo fragmentus no Zigmara Liepiņa rokoperas Lāčplēsis un secinājis, ka tādu mūziku viņš gribētu dziedāt vēl. «To pašu var teikt par Parīzes Dievmātes katedrāli,» viņš saka. «Zigmara mūzika ir pateicīga tādā ziņā, ka ir emocionāla. Nav viegli nodziedama, bet tur ir ko paust, galvenais – neeksplodēt. Daudz vietas sakāmajam, un tas man patīk mūzikā vispār.»
Mākslinieks ar intelektu
Jau kopš balss lūzuma Daumants specializējas džeza mūzikā, kas lielā mērā arī pavērusi viņā iekšējo brīvību. Džeza vokālu vairākus gadus viņš apgūst pie pedagoģes Ingas Bērziņas un ciena dziedātājus ar instrumentāla tipa domāšanu savā improvizācijā – teicams paraugs tam esot Kurts Elings. «Tu jūti, ka viņam tiešām ir instrumentāls piegājiens – ka viņš nav vienkārši kārtējais meldiņu pamainītājs. Man patīk dziedātāji ar intelektu.»
Tas gan nenozīmē, ka akadēmiskajai dziedāšanai ir pielikts punkts, iespējams, atgriešanās pie tās kādreiz būs nākamais Daumanta izaicinājums. Ikdienā laipot no viena žanra uz otru neesot viegli, un viņš to arī nedara: «Arī teātrī nemēģinu mākslīgi veidot to akadēmisko tembru. Es pat varētu, bet labāk palieku pie sava dabiskā skanējuma.»
Parīzes Dievmātes katedrāles režisore Indra Roga rosinājusi jauno dziedātāju padomāt par aktiermākslas studijām, bet pašu Daumantu šajā ziņā vairāk uzrunā iespēja apgūt tieši muzikālā teātra aktiera prasmes – esot doma pastudēt maģistrantūrā ārzemēs. «Latvijā mūzikla žanrs pagaidām ir neapgūts lauciņš no visām pusēm,» viņš atzīst.